Nu gluži kā ar filmu Kolka Cool – negribas uzņemties atbildību un tik ļoti gribas norobežoties no realitātes, kas filmā godīgi parādīta. Jāķeras pie mākslas vētīšanas un diktāta vadonisma tradīcijās – liecībām par mūsu valdīšanas laiku jābūt iedvesmojošām, jestrām un pozitīvām!
It īpaši pēdējā laikā, tuvojoties izprovocētajam referendumam par valodu, visu laikam dzirdam – latviešu valoda un kultūra ir mūsu valsts un identitātes pamatu pamati, valoda un kultūra ir tas, kādēļ šī valsts tikusi dibināta… Piedodiet, bet kur šiem postulātiem ir finansiāls segums? Vai tie gadījumā nav tukši un čaukstoši kā vecas lapseņu pamestas ligzdas bēniņos? Kādēļ izpratne par valsts pamatiem tiek imitēta, nevis pamati uzturēti un stiprināti?
Te vien daži skaitļi, kas raksturo Baltijas valstu rūpi par kultūras pieejamību – valsts finanses grāmatu iepirkumiem bibliotēkām 2012. gadā latos – Igaunijā 1, 17 miljoni, Lietuvā – 0,8 miljoni, Latvijā – 4 tūkstoši latu. Igaunijā ar Kultūras ministrijas un Kultūrkapitāla fonda finansējumu regulāri iznāk septiņi literatūras žurnāli.
Nupat VKKF padome sadalīja Latvijas Valsts mežu piešķirtos līdzekļus mērķprogrammām, izslēdzot no guvēju saraksta literatūru. Dīvaini. LVM ir valstij piederoša kapitālsabiedrība, tā apsaimnieko mežus, kas pieder visiem Latvijas pilsoņiem. Savukārt 17. janvārī publiskotajā Valdības rīcības plāna sadaļā, kas attiecas uz kultūru, literatūra nav pat pieminēta.
Tā taču ir aksioma, ka, izzūdot valodai, izzūd arī pašas tautas. Varbūt, ka latviešu valodas statuss atgriežas 19. gadsimta vidū – jā, sadzīvē runājiet latviski, bet grāmatas gan nerakstiet.
No vienas puses – skaisti vārdi par nācijas un valsts pamatiem, bet no otras – visu laiku tais pamatos pašu latviešu vara bakstījusi un baksta ar pigu, tos drupinot.
Vai tādēļ, lai nerastos spilgtas liecības par mūsu laiku?
Kamēr ir valoda, liecības paliek.
Ekspertu vēstule: Par atbalstu literatūras un grāmatniecības nozarei.