Šoreiz es zināju, ka būšu! Jau gaidīju to zvanu, zināju, ko vilkšu mugurā, ko teikšu, aizrautīgi stāsta Žīguru pagasta bibliotekāre Anastasija Plačinda. Uz galda stāv vāze ar ziediem. Cilvēki viņu apsveic joprojām. 24. aprīlī Anastasija Plačinda, stalta un lepna, magoņsarkanā kleitā, stāvēja uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles skatuves un no arhitekta Jāņa Dripes rokām saņēma LNB atbalsta biedrības konkursa apbalvojumu Pagasta bibliotekārs – gaismas nesējs Latgalē.
Atbrauca, aizņēma vietu
Pirmie, ko sastopam, ienākot Žīguru bibliotēkā, ir vairāki pamatskolas vecuma puikas, kas pie datora vidžina angliski. No Anglijas atgriezusies vietējā ģimene ar trim bērniem. Puikas mācās Žīguru skolā, iet diezgan grūti, bet latviski runā jau pavisam labi. Netipisks stāsts ciematiņam, kurā tagad reāli dzīvo apmēram 450 iedzīvotāju (deklarētais pagasta iedzīvotāju skaits ir 672 cilvēki). Daudzi aizbrauc joprojām. "Žīguru mežrūpniecība ir panīkusi, darba nav. Jaunie aizbrauc, palikuši pensionāri un bezdarbnieki. Ja aizbrauc kaut vai viena ģimene ar četriem cilvēkiem, tik mazā ciematiņā tas uzreiz ir jūtams," stāsta Anastasija Plačinda.
Bibliotekāre apsēžas pie galda, kuru par savu sauc jau astoto gadu, un sākas viņas stāsts. Lasītāji viņu konkursā Pagasta bibliotekārs – gaismas nesējs pieteikuši jau trešo gadu. Bet tāda saskaņa nav bijusi vienmēr. "Esmu lasītājiem ļoti pateicīga, jo, kad atnācu strādāt, bija ļoti grūti. Emocionāli grūti. Mēs tikko bijām atbraukuši te dzīvot, un pēc gada atnācu strādāt uz bibliotēku. Daudz ko runāja. Atbraukusi rīdziniece, aizņēmusi vietu tādā mazā ciematiņā. Cilvēki bija neapmierināti, ka es te strādāju," Anastasija Plačinda atceras psiholoģiski smago sākumu. Tomēr vīramātes aizvējā, kura Žīguru bibliotēkā nostrādājusi 43 gadus, Anastasija "pa mazam, pa mazam", kā pati saka, saradusi ar vietējiem iedzīvotājiem un iepazinusi bibliotekāres darbu. Sākusi šeit strādāt "simtlatnieku programmā". Strādājusi kārtīgi, katru dienu astoņas stundas. Pēc tam, paralēli auklējot divas meitiņas, izstudējusi Kultūras koledžā bibliotēkas un informācijas speciālistu kursā.
Pats sākums bijis traks arī attāluma un straujās vides maiņas ziņā. "Kad iepazinos ar vīru, viņš teica: mēs brauksim uz Žīguriem. Kur tas ir? – prasīju. Pirmoreiz tādu vārdu dzirdēju. Es biju parasta Rīgas meitene. Man toreiz nebija nekādu īpašu interešu – Rīga, Jūrmala, un pietika. Braucām ar autobusu, vairs nevaru, viņš saka – tagad Balvi. O, jau kaut kas dzirdēts. Cik vēl palicis? Kādi 40 kilometri. Kāda stunda. Vēl stunda!? Es biju šokā, ka šeit vakaros nedeg gaisma. Rīgā viss spīd. Tagad jau tas viss ir, bet tolaik bija šoks – kur es esmu atbraukusi?! Ejam staigāt – saka vīrs. Kā iesim staigāt? Neko nevar redzēt! Man nebija ne gumijas zābaku, nekā! Atbraukusi rīdziniece! To ar smiekliem var atcerēties." Gandrīz pēc desmit dzīves gadiem Žīguros Anastasijai uz attālumu, kas šķir Žīgurus no Rīgas, ir cits skatījums. Viņa izstāsta kādu atgadījumu. Atbraucis pie viņas puisis pirkt piena kannu, "viss tāds kruts", apraksta Anastasija, un zīmīgi paziņojis – atbraucu pie jums no pašas Rīgas! "Atnācu mājās, man gribējās viņam kaut ko uzrakstīt, noturējos, bet varbūt tomēr vajadzēja. Nu nav tā, ka mēs teiktu: Rīga? Kur tas ir?" Anastasija uzsprakšķ.
Gaisma = samaksāt rēķinus
Protams, neviens vairs īpaši nebrīnās, ka mūsdienīgs bibliotekārs nenozīmē tikai grāmatu izsniegšanu un zīmodziņa iespiešanu apmeklētāja kartītē, tomēr retais spēj pa īstam priekšstatīties, cik milzīga nozīme mazākās apdzīvotās vietās ir bibliotekāru cilvēciskajām īpašībām un visam, ko viņi nesavtīgi dara ārpus tiešā darba apraksta. Tituls Gaismas nesējs ir ļoti precīzs. Kā saka Gaismas nesēja Ingrīda Grūbe no Kokneses pagasta bibliotēkas: "Tikai ar gadiem var sajust, cik tā "gaisma" katram ir nepieciešama. Vienam tā ir saruna, citam – paklusēšana kopā, vēl kādam – zieds vai kabacēns no dārza!" Anastasijai Plačindai – līdzīgi.
"Atnāk apmeklētājs, saka – man vajag izdarīt šito, šito, šito, sāku domāt, kā to var paveikt. Ja nezinu, domāju, kam varu piezvanīt. Tam pašam novada datorspeciālistam. Tā mācos arī pati, visu laiku nāk klāt kaut kas jauns," stāsta bibliotekāre. Reizēm cilvēki nākot ar gluži trakiem lūgumiem. Bijis gadījums, kad kādam vajadzējis ierakstīt lugai vēja skaņu. Cits pilnīgā uzticībā noliek priekšā savu bankas karti un paroli un lūdz internetbankā samaksāt rēķinus.
"Nav tā, ka cilvēki tikai apmaina grāmatas. Citreiz cilvēkam nav ar ko parunāt, tad viņš nāk un sāk kaut ko stāstīt, un es uzklausu. Mēs parunājam par veselību, vēl kaut ko, kā bērniem pa Rīgu, kā – mazbērni. Citreiz pati brīnos, ka man, jaunam cilvēkam, to stāsta. Ko vecam cilvēkam īstenībā ar jaunu runāt? Bet, nē, viņiem patīk! Un man arī," Anastasija Plačinda atklāj savu bibliotekāres ikdienu. Nenogurdina? Veci cilvēki mēdz runāt uz riņķi tā, ka šķiet, tas nekad nebeigsies. "Nu, ar cilvēkiem jāprot strādāt. Es to kaut kā protu. Šeit nav tik daudz cilvēku. Ja man te būtu konveijers, varētu būt nogurusi. Ir cilvēki, kas nogurdina, bet pārsvarā ne," bibliotekāre piekrīt, ka viņa pilnā mērā pilda arī sociālā darbinieka un psihologa funkcijas. Anastasija Plačinda saka – nekad nav nācis prātā pateikt, ka to viņas darbs neparedz darīt. Bibliotekāre visiem ir iedevusi savu privāto numuru neatliekamiem gadījumiem. Kādi ir neatliekami gadījumi bibliotēkā? "Studentiņi, kas atbrauc no Balviem vai Rīgas. Kādam kaut kas steidzīgi jāizdrukā vai jāsataisa maznodrošinātā dokumenti. Man nav grūti atnākt, es dzīvoju tepat 300 metru no bibliotēkas," saka Anastasija Plačinda. Ir gadījumi, kad bibliotekāre aiznes grāmatas un žurnālus uz mājām, ja veselība vairs neļauj pašam atnākt, bet bez grāmatām un žurnāliem cilvēks nekādi nevar iztikt.
"Labdien! Gribu pateikt paldies mūsu Žīguru pagasta bibliotēkas vadītājai Anastasijai Plačindai par to, ka maniem bērniem ir vieta, kur pavadīt brīvo laiku un taisīt prezentācijas vai meklēt kādu informāciju. Bibliotēkā ir ļoti mājīgi un jautri, tā vienmēr ir noformēta pēc gadalaika un svētkiem. Es pati dažreiz labprāt aizeju uz bibliotēku," iesakot žūrijai novērtēt Anastasijas Plačindas darbu, raksta bibliotēkas apmeklētāja Jolanta Pavlova. Vairākās skolasbērnu vēstulītēs atkārtojas pateicība par palīdzību "sataisīt prezentācijas".
Loreta, kautrīgi labu laiku sēdējusi un gaidījusi, kad beigsim runāt, bibliotekāres pieaicināta, pienāk pie galdiņa un paņem uz mājām Mihaela Endes Momo. Esot ieinteresējis apraksts.
Atklāj Murakami
Žīguru bibliotēkas budžets gadā ir 450 eiro grāmatām un 400 eiro – presei. Vidēji gadā Anastasija Plačinda iepērk 70–75 jaunas grāmatas. Bibliotēkā kopumā ir 190 lasītāju, dienā tajā iegriežas vidēji 20 cilvēku. Vaicāta par kritērijiem krājuma komplektēšanā, vai viņa iet lasītāju gaumes pavadā vai mēģina to arī veidot un izglītot, bibliotekāre atbild, ka lielākoties cenšas ievērot lasītāju gaumi. Šo stāstu par savu bibliotekāri Žīguru bibliotēkas lasītāji varēs izlasīt tikai internetā, jo nacionālās preses lielos laikrakstus bibliotēka nevarot atļauties pasūtīt. Ja godīgi – neesot īsti arī pieprasījuma. "Es nevaru sūtīt dārgus žurnālus, kurus neviens neņem, jo man ir vajadzīgs arī izsniegumu skaits. Piekrītu, būtu jābūt, bet man reāli nav iespējas. Bet iespēju var atrast. Ja cilvēkam vajag kādu numuru, steidzami piezvanu uz novada bibliotēku, meitenes nekad neatsaka," sadarbības principu ieskicē Anastasija Plačinda.
No preses izdevumiem Žīguru bibliotēkā ir lasāms vietējais Ziemeļlatgales izdevums Vaduguns. Bērniem ļoti patīkot Ilustrētā Junioriem. Krievu valodā lasošās sievietes iecienījušas Lilit. "Pārsvarā mums ir Ieva, Ievas Veselība, Ievas Māja, Dari Pats, Privātā Dzīve, Citāda Pasaule – tas žurnāls cilvēkiem ļoti patīk. Mūsu cilvēkiem patīk astroloģija, psiholoģija – viss kopā. Ilustrēto Zinātni un Ilustrēto Vēsturi ļoti lasa. Ja vajag atrast kādu konkrētu rakstu – ir periodika.lv un news.lv. Var atnākt un sameklēt," skaidro Anastasija Plačinda. Ienākot bibliotēkas lasītavā, pirmā acīs iekrita kaudzīte ar žurnāliem Rīgas Laiks. Paskat, kādi žīgurieši intelektuāļi – nopriecājos. Īstenība izrādās citāda. "Es to neabonēju. Rīgas Laiks mums pienāk kā dāvinājums," paskaidro bibliotekāre. Vai kāds arī kādreiz palasa kādu numuru? Jā, ir kāda latviešu meitene, kura studē Krievijā. Kad viņa atbrauc uz Žīguriem, palasa gan žurnāla latviešu, gan krievu versiju. Viņai šis žurnāls patīk.
Kad uzdodu jautājumu, kuras šobrīd ir pašas pieprasītākās grāmatas bibliotēkā, uz kurām varbūt pat jāstāv rindā, bibliotekāre atklāti saka: "Tagad jau pieaugušie rindā vairs nestāv, jo beidzot ir sākušies dārza darbi. Vasarā bibliotēkā vienmēr ir mazāk cilvēku. Varbūt bērni sāk vairāk lasīt ieteicamo literatūru, bet samazinās pieaugušo skaits."
Tā arī sakot: "Es nododu, vairāk neņemšu, jo tagad dārzs." Rudenī atkal atnāk pēc ražas novākšanas un sāk lasīt. Šogad man paveicās, ka pavasaris tik vēlu atnāca, – cilvēki ilgāk lasīja, jo nevarēja dārzā neko iestādīt." Ļoti liels pieprasījums esot pēc vēstures grāmatām. "Ļoti lasa Ingu Ābeli, jo viņa bieži brauc uz mūsu pusi – gan Balvu Centrālajā bibliotēkā, gan nesen bija Viļakas novada bibliotēkā. Pati biju uz to tikšanos. Man ļoti patīk, kā viņa runā, varu sēdēt un klausīties, klausīties. Viņa pievelk ar savu laipnību un atvērtību, tāda parasta sieviete. To pašu Māri Bērziņu (Svina garša – red.) visi vēl nav izlasījuši. Lasa arī Sanitas Reinsones Meža meitas. Viena no tām divpadsmit sievietēm dzīvojusi Žīguru pagasta Brizgovas ciemā. Tāpēc tā grāmata pie mums ir ļoti lasīta, jo cilvēkiem gribas uzzināt, kas tā par sievieti. Bet, cik lasīja, neviens tādu sievieti nezināja. Māras Zālītes Pieci pirksti. Es pati izlasīju pa vienu vakaru. Tik viegli lasās!"
Plauktā pie jaunumiem stāv arī Riharda Bargā Plikie rukši. "Līdz astoņpadsmit aizliegts," pasmaida bibliotekāre. No dzejas pieaugušajiem patīkot gan Kornēlija Apškrūma un Maija Laukmane, gan joprojām arī Ārija Elksne, bet visvairāk izmanto krājumiņus, kuros ir apsveikumi un novēlējumi, īpaši pirms izlaidumiem. Reizēm lasītāji piedzīvojot arī privātus literārus jaunatklājumus. Piemēram, kāda sieviete Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas programmā izlasīja Haruki Murakami Par ko es runāju, runādams par skriešanu. "Viņai nenormāli patika! Aizbrauca uz Zvaigznes veikalu un nopirka vēl Murakami grāmatas. Viņa var sēdēt un stundām ar mani runāt par literatūru. Tā es iepazīstos arī ar citām grāmatām, jo man fiziski nav iespējas to visu izlasīt. Teikšu godīgi – es lasu ļoti maz. Darbs, māja, bērni. Tagad man jāsagatavo pasākums uz sestdienu (1. jūnijs – Bērnu aizsardzības diena – red.), rītdien man jāiet uz bērnudārzu, jo katru gadu sveicu mazos bērniņus, ar kuriem mēs visu laiku sadarbojamies. Jau sveicinās pa logu: "Čau, Anastasija!" Eju arī uz skolas izlaidumiem, bet šoreiz nesanāks, jo 7. jūnijā mēs braucam uz Stokholmu. Galvenā balva! (ABLV Charitable Foundation dāvināja iespēju Gaismas nesējiem ceļot uz Zviedriju un iepazīt Stokholmas bibliotēkas – red.)
Cilvēki ienākuši kaut ko izdrukāt. Bibliotekāre piepalīdz.
Urrā ! Mēs būsim avīzē!
Pārceļamies uz blakus telpu, kurā atrodas grāmatu plaukti un bērnu stūrītis.
"Manā bibliotēkā bērni pie datoriem visu laiku nenīkst. Datori pie mums ar Geitsa fonda atbalstu parādījās 2008. gadā, bet tagad datordrudzis ir pārgājis," novērojusi Anastasija Plačinda. Bērni labprātāk meklē cits cita kompāniju, un visi kopā spēlējas. Ļoti bieži viņi savām rotaļām izvēlas tieši bibliotēku, jo mūsdienu vecāki vairs nepriecājas par bariņu bērnu, kas ieveļas mājās, un bieži durvis bērnu draugiem paliek slēgtas. Līdz ar to bibliotekāre reizēm ir arī pagarinātās dienas audzinātāja.
"Es esmu monsters!" pārvērstā rešņā balsī ar nelielu akcentu pārējos biedē Kamrons. Mēģinu apstādināt uz sekundi satrakojušos bērnu murskuli – vai jums patīk lasīt? "Man patīk!", "Man nepatīk!" no astoņgadniekiem un deviņgadniekiem birst pretējas atbildes. Bibliotekāres meitiņai Annijai patīk. Vislabāk – Pepija Garzeķe. "Es arī to tagad lasu," pievienojas Kamrons. "Es vēl neesmu izlasījis." Annija: "Bet es esmu!" Pepija, protams, esot pati feinākā varone no visiem. Annijai patīk arī Labais velniņš (Pjērs Gripari Labais velniņš un citas Brokā ielas pasakas) un Ziedoņa Krāsainās pasakas. Kamrons saka – viņam īpaši patīk Ziedoņa Lāču pasaka un Grega dienasgrāmatas. "Tas ir intervjū?" pēc brīža, kad turpinu bērnus iztaujāt, pavaicā Annija. "O! Mēs būsim avīzē! Jēēi!" vispārējas gaviles. "Urrā! Urrā! Mēs būsim avīzē!" Prasu, kā sauc puisīti, kurš ripinās tajā trubā? Smiekli. "Trubā, ha-ha!" Saprotu, ka esmu izgāzusies, jo tiešām nezinu, kā šo rotaļlietu nosaukt, bet atbildi tomēr saņemu: "Alens. Man patīk griezties." Cik tev gadu? "Deviņi." Mājup braucot, ar fotogrāfu viens otram atzīstam – jūtamies glaimoti un priecīgi, ka šodienas bērni joprojām par kaut ko īpašu uzskata "būšanu avīzē".
Pēc intervijas Anastasija Plačinda piebilst, ka viņa "nav novadpētniecības cilvēks", bet, runājot pretī saviem vārdiem, izvelk senus fotogrāfiju albumus, padomju dizaina un dzīvesstila klasiku – baložpelēkos vākos ar lielām melnbaltām fotogrāfijām. Katrai apraksts drukātiem burtiem, izzīmēts ar otiņu. 1944. gadā Žīguros tika izveidots mežrūpniecības kombināts, 1945. gadā – kokzāģētava. Šie 70. gadu albumi iemūžinājuši neapturamo jauncelsmi. KDi vienbalsīgi izvēlējās savu favorīti – fotogrāfija, kurā, atbildīgi saraucis pieri, redzams "labākais racionalizātors – atslēdznieks b. J. Borisanovs", kurš "1970. gadā iesniedzis 12 priekšlikumu". Otrā albumā iemūžinātas 70. gadu pāru kāzu ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā. Visi aizkustinoši vienādi. Līgavas visas baltas kā piena pudeles, vīri – patizlos uzvalkos, bez Klūnija elegances, toties sportiski un vīrišķīgi. "Šos albumus cilvēki bieži prasa paskatīties," stāsta Anastasija Plačinda, kura savam radiniekam kādreizējam Žīguru mežsaimniecības strādniekam gatavo līdzīgu piemiņas albumu ar zīdpapīra lapām un fotogrāfijām, cakainām maliņām. "Man patīk šī pārmantojamība," saka fotogrāfs Kristaps Kalns. Pārmantojamība – tas ir stāsts par Žīguru bibliotēkas bibliotekāri Anastasiju Plačindu.