Izdevuma sastādītāja un priekšvārda autore ir dzejniece un literatūrzinātniece Anna Auziņa. Džonu Donnu atdzejojuši Aivars Eipurs, Edvīns Raups, Edvards Kuks, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Gundega Šmite un Raimonds Ķirķis. Tulkotājas – Ieva Lešinska, Anna Auziņa. Redaktors Arvis Viguls. Dizainere Zane Ernštreite.
Džona Donna darbu izlase Cilvēks nav sala ieved Latvijas literatūras telpā ne vien nepelnīti nezināmu dzejnieku, bet ir arī piemērs tam, cik radošie ļaudis reizēm spēj auglīgi un skaisti sadarboties. Izrādījies, ka daudziem atdzejotājiem jau neatkarīgi citam no cita bijušas ieceres attiecībā uz Džona Donna daiļradi, dažam – jau pat reālas iestrādes. Saprātīgāk šķitis pūliņus apvienot vienos vākos.
Novērtē tikai XX gadsimtā
XVI/XVII gadsimta mijas angļu dzejnieks Džons Donns bija autors, kas izteikti atšķīrās no priekšgājējiem un spilgti izcēlās sava laika literatūrā. Kā skaidro sastādītāja Anna Auziņa, "Donna oriģinalitāte iespaidoja laikabiedrus, lai gan reti kurš spēja pilnībā novērtēt viņa dzejas valodu tās sarežģītības dēļ. Donna dzīves laikā ir publicēti ne vairāk par septiņiem astoņiem dzejoļiem, un tikai divi ar viņa vārdu. Donna dzejas manuskripti ceļoja no rokas rokā un tika publicēti tikai pēc viņa nāves, kad uz neilgu laiku Donns kļuva par autoritāti. Pēc tam to augstu novērtēja tikai XX gadsimta sākumā, kad vairāki dzejnieki, tostarp Viljams Batlers Jeitss un Tomass Stērns Eliots, atklāja, cik augstā līmenī Donna tekstos savienojas kaisle un reliģiski pārdzīvojumi, intelekts un ķermeniskas metaforas."
Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem – mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta.
"Mani uzrunāja un aizkustināja viņa dzīvesstāsts," grāmatas atklāšanā teica tās sastādītāja Anna Auziņa, kura par Džonu Donnu sākusi interesēties apmēram pirms desmit gadiem, sākot lasīt lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Donnu Anna Auziņa raksturo kā "Šekspīra līmeņa autoru". Līdz Neputna izdevumam latviski pastāvēja tikai daži Anšlava Eglīša un Jāņa Krēsliņa atdzejojumi.
"Viņš ir ļoti pretrunīga un sarežģīta personība, viņš ir gandrīz Šekspīra laikabiedrs, bet radikāli atšķirīgs no Šekspīra. Ja Šekspīrs ir renesanse un humānisms, vienkārša, skaidra valoda un universālas tēmas, tad Donns mazliet vēlāk jau nāk ar baroku un ļoti sarežģītām lietām, ko pēc tam XX gadsimtā novērtē tikai modernisti," Džona Donna estētiku raksturo Anna Auziņa.
"Ļoti lielu darbu izdarīja grāmatas redaktors Arvis Viguls. Viņš teica, ka katram dzejniekam ir atšķirīga pieeja – Eipurs ievēro latviešu atdzejas skolu, kur ir jāsaglabā gan forma, gan vēstījums, kurpretī Raups atsakās no atskaņām, viņš saglabā tikai metru, Laurim Veipam un Edvardam Kukam esot mūsdienīga atskaņu radīšanas sistēma ar atskaņām, kādas Donna laikā nevarēja būt," stāsta Anna Auziņa.
Meditācijas
"Lai arī strādāju ar šo grāmatu kā izdevējs, esmu atdzejojis arī vienu sonetu," Raimonds Ķirķis atceras, ka pie atdzejošanas ķēries 2017. gadā, Kultūras akadēmijā klausoties kādu no daudzajām kultūras menedžmenta lekcijām. "Tobrīd svarīgāk man laikam šķita atdzejot Donnu," pieļauj Raimonds Ķirķis. Atklājot grāmatas tapšanas priekšvēsturi, izdevējs stāsta, ka sākumā esot bijusi iecere veidot divas grāmatas – atsevišķu dzejas un meditācijas grāmatu –, "bet es domāju, ka visi esam ieguvēji no tā, ka šī ir šāda viena grāmata".
Šis ir pirmais XVII gadsimta angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā – Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā Veltījumi ir reliģiska satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā "cilvēks nav [vientuļa] sala" un "kam zvanīs zvans" avots.
"[..] Kurš acu nepaceļ uz sauli, kad tā aust? Bet kurš novēršas no komētas, kad tā uzliesmo? Kurš neieklausās ikvienā zvanā, lai kālabad tas zvanītu? Bet kurš kļūst kurls pret zvanu, kas nogādā daļu no viņa ārpus šīs pasaules? Cilvēks nav sala, pilnīga par sevi; katrs ir daļa kontinenta, daļa pamata. Ja māla pikuci jūrā ieskalo, Eiropa to zaudē – tieši tāpat, kā ja tas būtu bijis zemesrags, kā tava drauga vai tava paša muiža: ikviena cilvēka nāve deldē mani, jo esmu saistīts cilvēcē, un tāpēc lieki nejautā, kam zvana zvans; tas zvana tev." rakstīja Džons Donns.