Tā ir pirmā publiskā bibliotēka Rīgā, radās pirms pieciem gadsimtiem svētbilžu grautiņu laikā, un lielākā tās krājuma daļa gāja bojā Otrajā pasaules karā. "Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsture ir dramatisma pilns stāsts ar dažādiem kāpumiem un kritumiem un vēsta par trauslumu, kas piemīt zināšanām un intelektam. Tās nav pašsaprotamas lietas," akcentē kurators Pauls Daija.
Šajā izstādē Rīgas pilsētas bibliotēkas stāsts rosina domāt par bibliotēku un lasīšanu kā demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem.
Pasaules modelis
Pie ieejas izstādē var paņemt ceļvedi, kurā sīkāk iepazīties ar visām tās sadaļām un eksponētajiem priekšmetiem. "Mums patīk, ka cilvēki staigā apkārt, iedūruši degunu grāmatā. Sagādājiet mums to prieku!" mudina kuratore Maija Treile.
Izstāde iesākas ar Laika tuneli, kas ļauj ieiet Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturē ar trīs notikumus slēdzošiem objektiem. To vidū ir koka pālis no pirmās mājvietas Rīgas Doma, Rīgas pilsētas bibliotēkas inspektora Johana Kristofa Bērensa grāmata, pirmais bibliotēku filozofijas darbs mūsu reģionā Bonhomien (1792), kurā negaidīti mūsdienīgi aicina raudzīties uz bibliotēku kā daudzfunkcionālu intelektuālo un kultūras centru, un krēsls no Rīgas rātsnama sēžu zāles, uz kuru pārcēlusies Rīgas pilsētas bibliotēka un 1941. gada 29. jūnija gājusi bojā ugunsgrēkā. Laika tunelis ietiecas mūsdienās.
Izstāde iesākas ar Laika tuneli, kurā viens no eksponātiem ir Rīgas pilsētas bibliotēkas pirmās mājvietas – Rīgas Doma – koka pālis. Foto - Kristians Luhaers
"Sākotnēji gribējām veidot izstādi kā vēsturisku vēstījumu, bet sapratām, ka mēs paši kā bibliotēkas cilvēki ne vienmēr aizdomājamies par to, ko mums nozīmē bibliotēka. Vai tās koncepcija ietver sevī tikai grāmatas un bibliotekārus vai arī nozīmē kaut ko vairāk?" atklāj P. Daija, kurš kopā ar savu kolēģi, argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa tekstu iedvesmoti, ir nonācis līdz stāstam par bibliotēkām kā sava veida pasaules mikromodeļa, kas atspoguļo daudz plašākas likumsakarības gan individuālos, gan kolektīvos centienos sakārtot, apjēgt un saprast apkārtējo.
Augstā latiņa
Izstāde sastāv no četrām sadaļām – Kārtība, Brīvība, Vērtība un Drošība. Katra no tām ir iekārtota kādā no mūsdienās aktuālas telpas vizuālajā interpretācijā, attiecīgi – lasītavā, sporta zālē, laikmetīgās mākslas galerijas baltajā kubā un teātra melnajā kastē.
Pirmā sadaļa vēsta par orientieriem gan dzīvē, gan bibliotēkas darbā – sarakstiem, kartotēkām, plauktiem un bibliotekāriem. "Viena no versijām par kartīšu kataloga izcelsmi saistīta ar Franču revolūciju XVIII gadsimta izskaņā, kad bija nepieciešams ātri un pārskatāmi uzskaitīt no izdemolētajām un izlaupītajām baznīcām un aristokrātu mājokļiem savāktās grāmatas," lasāms izstādes ceļvedī. Lai taupītu papīru, šajā procesā tikušas izmantotas arī spēļu kārtis, kas tajos laikos bijušas bez aizmugures apdrukas, piebilst P. Daija, iepazīstinot ar aizraujošiem faktiem no bibliotēku vēstures.
Ik pa laikam uz sienām var pamanīt arī grafikus. Izstādes veidošanas procesā ir tikuši veikti vairāki XXI gadsimta lasīšanas paradumu pētījumi: no reprezentatīvas aptaujas, kas sniedz datus par Latvijas sabiedrību šķērsgriezumā, līdz padziļinātām intervijām ar jauniešiem.
Otrā sadaļa Brīvība risina lasīšanas tēmu dialoga formātā par to, kā uzturēt un attīstīt lasīšanas augsto sportu un vienlaikus nediskriminēt tos, kuriem augsta latiņa nekad nebūs pārvarama. Tāpat šajā sadaļā ir pieejams funkcionējošs trenažieris skrejceļš kā atsauce uz grāmatas Lasu, tātad esmu autora Mihas Kovāča izteikumu par to, ka lasīšana ir kā sporta treniņš.
Ēna uz sienas
Trešā sadaļa Vērtība pievēršas grāmatai kā zināšanu, formas pabeigtības un stabilitātes simbolam ar dažādiem priekšmetiem un liecībām – sākot no rindiņā izvietotām grāmatas formu atdarinošām krājkasītēm un beidzot ar actiņu, caur kuru var ielūkoties Rīgas pilsētas diskonta bankas ugunsdrošajos seifos, kuros Rīgas pilsētas bibliotēkas darbinieki 1941. gadā noglabāja krājuma vērtīgāko daļu. "Kara apstākļos bibliotēkas kļūst par uzbrukuma mērķi. To iznīcināšana ir agresīvs identitātes, kolektīvās atmiņas, vērtību atņemšanas mēģinājums," uzsver kuratori. Par to atgādina arī ceturtā izstādes sadaļa Drošība.
Izstādes Tiesības uz bibliotēku sadaļa Vērtība pievēršas grāmatai kā zināšanu, formas pabeigtības un stabilitātes simbolam. Foto - Kristians Luhaers
Ceļā uz to var redzēt ripu, uz kuras ir attēlota Pētera Lielā uz Rīgu raidītā lielgabala lode, kas tika iemūrēta Rīgas pilsētas bibliotēkas sienā un par kuru Krievijas imperiālistiskās politikas slavinājuma periodā XVIII gadsimta otrajā pusē rakstīja kā par mūžīga miera un pilsoniskas brīvības nesēju. "Nākamajā dienā pēc izstādes atklāšanas es atnācu uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un pa kluso izkrāsoju šīs ripas uz sienas mesto ēnu tās apaļajā formā. Pat ja ripuli aizbīda, ēna paliek," atzīst izstādes mākslinieks – Purvīša balvas saņēmējs Krišs Salmanis, kurš tās iekārtošanas procesā ir atļāvies šo vienu savu māksliniecisko ambīciju aktu.
Kopēja atbildība
Sadaļā Drošība ir redzamas lielformāta fotogrāfijas ar Rīgas pilsētas bibliotēkas ēkas ārskatiem un iekšskatiem pēc ugunsgrēka un vitrīnās eksponētas izglābtās grāmatas, kas tagad glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā. Līdzās var redzēt arī attēlus ar Krievijas uzbrukumos cietušajām Ukrainas bibliotēkām un statistiku par pilnībā vai daļēji iznīcinātajām bibliotēkām un to krājumiem. "Diemžēl izstādes veidošanas laikā nācās labot šos skaitļus, jo tie nepārtraukti pieaug," norāda M. Treile.
Izstāde noslēdzas ar Lasāmplauktu, kurā ir ielikta kuratoru veidota grāmatu izlase ar darbiem par grāmatām, lasīšanu, bibliotēkām un citām tēmām, kā arī interaktīvs objekts, kurā izstādes apmeklētāji tiek aicināti ierakstīt vienu savā dzīvē nozīmīgu darbu. "Ar šo Lasāmplauktu mēs gribējām pateikt to, ka milzīga atbildība par to, kas notiks ar grāmatām un lasīšanu, ir atkarīga no mūsu ikdienā izdarītajām izvēlēm: vai mēs lasām vai nelasām, vai mēs mācām to darīt saviem bērniem vai nemācām. Tas noteiks to, vai mūsu nākotne būs kritiski domājošas sabiedrības rokās," piemetina M. Treile