2016. gadā Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī tika iestudēta dzejnieces Ineses Zanderes un komponista Ērika Ešenvalda opera Iemūrētie. Tā vēstīja par Gaismas pils celtniecību – cik pa dienu uzceļ, tik pa nakti sabrūk. Saskaņā ar mītu, lai būve turētos, ir nepieciešams būves upuris, asinsupuris, jo dvēsele mīt asinīs. Būve pieprasa dzīva cilvēka dvēseli. Iemūrēt var arī cilvēka ēnu, un tad cilvēks nomirs vai klīdīs pasaulē kā tukša čaula. Tādēļ jāvairās staigāt gar būvēm. Operā par izšķirīgo asinsupuri kļūst Arhitekta un Bibliotekāres nedzimušais, spontānajā abortā zaudētais bērns, “neredzamais ģeometrijā” (I. Zandere). Īsts upuris ir visdārgākais – tā ir mīlestība. Gaismas pils paceļas mīlestības nolieguma mirdzumā, pāri atstājot zaudējuma sāpes, tukšumu un vientulību. Vai upuris ir ieguvuma vērts?
Režisore Laura Groza-Ķibere šajā mistērijā vēlējās akcentēt, kā cilvēki nobriest, savukārt scenogrāfs Andris Freibergs operas telpā iestrādāja gan atvērtību liktenim, gan noslēgtību, proscēnijā ar nolaistu aizkaru liekot sadzirdēt embrija klaustrofobiju un sajust “nāves pienu, kas garšo pēc asinīm” (I. Zandere). Finālā Andris Freibergs īstenoja pats savu “mazo uzdevumu” – “Kāpnes uz debesīm”, kādu daudzu gadu garumā bija devis pirmā kursa studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā. Uzdevuma izcelsme ir saistīta ar Veco Derību, kurā lasām: “Un viņam [Jēkabam] bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un, lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup” (Pirmā Mozus, 28:12).
Gan sakrālais teksts, gan dzejnieces librets paredz fiziskās un garīgās pasaules vienotību. Tajā tēls raksturo kosmosu: no pagalvja akmens rodas Dieva mājoklis, no pagalvja grāmatas – Bibliotēka. Operas iestudējumā telpas motīvs izvērtās baltās kāpnēs visā skatuves platumā. Izmantojot video, kāpnes tiecās augšup bezgalīgi. Pa tām Gaismas pilī kāpa jaunieši.
Arsenāls, kurā notiek Andra Freiberga izstāde, tika uzcelts Jēkaba parādes laukumā 1831. gadā kā muitas noliktava. Tas iemiesoja Krievijas impērijas ekonomisko varenību, apvienojot Pēterburgas un Rīgas vēlīnā klasicisma būvidejas. Sekojot Jēkaba sapnim, Andris Freibergs summē reālās telpas dalījumu – 56 Arsenāla pakāpienus un sava dzīves laika dalījumu – 80 gadus, iegūstot autobiogrāfisku laiktelpu – 136 pakāpienus. Pirms doties augšup, skatītājs tiek aicināts notraukt lepnības putekļus gaismas laukumā pie stāvajām kāpnēm. Ekspozīcijā ir iekļauts arī fragments no režisores Kristas Burānes filmas Pasaka par tukšo telpu (2017).
Andris Freibergs (1938) teātrī debitēja 20. gs. 60. gados, kad PSRS mainījās politiskais kurss un Aukstā kara pavēnī, “atkušņa” uzplūdos, krievu valodā parādījās Viljamsa Sarojana, Žana Pola Sartra, Žana Anuija u. c. laikmetīgo ārzemju autoru darbu tulkojumi. Uzplauka poētiskais, metaforiskais teātris. 1967. gadā Maskavas Manēžas izstāžu zālē publika no jauna atklāja padomju 20. gadu avangarda teātri instalācijās. Skatuves telpa tika atvērta laikmetīgajai mākslai – konceptuālismam, performancei, fotogrāfijai, kino, sadzīves priekšmetiem kā zīmēm. No jauna izgaismojās materialitāte, kurai piemītošā atmiņa tika integrēta poētiskajā spēles telpā.
Latvijā par zīmīgu pagriezienu scenogrāfijā kļuva režisores Māras Ķimeles Liepājas teātrī iestudētā Tenesija Viljamsa luga Stikla zvērnīca ar Andra Freiberga metāla konstrukcijām-būriem. Pirmizrāde notika 1969. gada 8. februārī, apsteidzot režisora Pētera Pētersona iestudēto Fjodora Dostojevska romāna Idiots dramatizējumu ar Kurta Fridrihsona “perforēto” telpu, kuru Dailes teātrī pirmizrādīja pēc trim mēnešiem – 8. maijā.
Scenogrāfs pievērsās dramatiskajam konfliktam, caurviju tēmai un emocionālo pārdzīvojumu gradācijām, nevis tikai fiksēja darbības vietas, kā tas bija socreālisma teātrī. Strādājot ar konceptu, mākslinieks kļuva par līdzvērtīgu partneri trīsvienībā dramaturgs-režisors-scenogrāfs. Andra Freiberga gadījumā vissvarīgākā ir emocionālā amplitūda.
Andris Freibergs ir veidojis scenogrāfiju vairāk nekā 200 iestudējumiem Latvijas teātros un ārzemēs. Viņš ir Latvijas Nacionālā operas un baleta teātra galvenais mākslinieks kopš 1993. gada. Pirms tam viņš ir bijis Drāmas (tagad – Nacionālā) teātra mākslinieks-inscenētājs (1965–1973), Jaunatnes teātra galvenais mākslinieks (1973–1992).
1971. gadā Andris Freibergs kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļas pedagogu, 1994. gadā – par Scenogrāfijas katedras vadītāju (līdz 2013), tagad viņš ir emeritētais profesors.
Andris Freibergs ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (2003); ar Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennāles sudraba medaļu par scenogrāfiju baletam Credo” ar K. Penderecka un J. S. Baha mūziku teātrī Estonia (1995), Lielo mūzikas balvu par G. F. Hendeļa operas Alčīna iestudējumu (1998, režisore Kristīna Vuss), Igaunijas labākā scenogrāfa balvu par I. Turgeņeva romāna Tēvi un dēli dramatizējumu Tallinas pilsētas teātrī (2003, režisors Ādolfs Šapiro), viņš ir saņēmis septiņas Spēlmaņu nakts balvas un Itālijas augstāko teātra balvu Il Premio Ubu par J. Ivaškeviča stāsta Vilkumuižas jaunkundzes dramatizējumu (2010, režisors Alvis Hermanis), divas zelta medaļas Prāgas kvadriennālē par studentu ekspozīcijām (2007, 2011) un speciālo Scenogrāfijas Skolotāja balvu (2015). Viņš ir Krievijas Mākslas akadēmijas goda loceklis (2018). Šī ir mākslinieka piektā personālizstāde.