Ja atlicis laiks līdz autobusa vai vilciena atiešanai, var pievienot arī Cēsu Vēstures un mākslas muzeju, senās pilsdrupas un Ziemeļu dabas medicīnas muzeju, kur interaktīvi iespējams pārbaudīt savas zināšanas par dažādiem augiem.
Arka, motelis un kolrābis
Hrestomātisku darbu izlasi no pagājušā gadsimta 90. gadiem līdz XXI gadsimta sākumam piedāvā Sava pasaule. Izstāde no neesoša muzeja krājuma. Neesošais muzejs, protams, ir tas pats joprojām neuzceltais Laikmetīgās mākslas muzejs, kura trūkums kā apnicīgs refrēns caurstrāvo neskaitāmus rakstus par mākslu ar domu, ka tā vai cita izstāde labāk vai sliktāk cenšas aizpildīt šo robu. Arī šī izstāde tiecas pēc tā paša, tomēr kuratore Astrīda Rogule nav ļāvusies kārdinājumiem izglītojošās funkcijas labad blīvi aizpildīt abus ēkas stāvus un jumta terasi, bet devusi priekšroku suverēnai telpai ap katru objektu. Tas īpaši atklājas otrajā stāvā, kur Ojāra Pētersona Mazā (pārvietojamā) oranžā triumfa arka (1995) var triumfējoši dominēt zāles baltajā industriālajā interjerā, savukārt divi videodarbi neuzkrītoši novietoti telpas galos. Tikpat suverēni uz jumta jūtas telpiskā daudzskaldnī pārvērstais Armanda Zelča transporta pieturas objekts (2007), kas tīri vizuāli atgādina konstruktīvistu aizrautību ar sarkano krāsu un ģeometriskām formām. Taču viņu patosam radīt kaut ko tautas masām derīgu šeit pretstatāma derīgas struktūras pārtapšana absolūti nederīgā. Vai darba nosaukums ir Pietura vai Galapunkts, gan nekļūst skaidrs, jo anotācijā līdzās ir abi varianti.
Tumšajā pirmā stāva zālē ir vairāk eksponātu ar videodarbu pārsvaru – Mika Mitrēvica Motelis (2003) ar bezpersonisku interjeru slīdošajiem tuvplāniem depresīvā, neskaidri draudīgā noskaņā, kā arī divi asprātīgi provokatīvā Kriša Salmaņa darbi. Video Duša (2007), kurā mazgājoties cilvēks progresējoši izgaist, neviļus atgādināja sen redzēto Herberta Velsa romāna Neredzamais cilvēks padomju laika ekranizāciju (1984), kurā galvenais varonis – neredzamību izgudrojušais zinātnieks –, kas iekuļas vienā ķezā pēc otras, vienā brīdī atraisa ķermeni sedzošās saites un atklāj tukšumu zem tām. Kas galu galā tiek nomazgāts dušā – indoktrinēto uzvedības normu kārta jeb superego, zem kura nekā vairs nav, vai kas cits –, paliek publikas ziņā. Nelabi spiedzošais kolrābis, kas bailēs virpuļo virs verdoša katliņa darbā Kāpēc es neesmu veģetārietis (2007), savukārt liek aizdomāties, cik un ko mēs patiešām zinām par pasauli ārpus sevis un cik pilnvērtīgi pamatojama galu galā ir ideja par dzīvnieku ēšanas neētiskumu.
Kaspara Podnieka fotogrāfiju sērija Rommeļa pienotava (2013) ar statiski pozējošajiem lauku ļaudīm, kuru atrašanās augstu virs zemes var nebūt uzreiz pamanāma, savukārt ir pabijusi gan Latvijas paviljonā Venēcijas biennālē (2013), gan arī 2014. gada Cēsu Mākslas festivālā. Pie hrestomātiskiem objektiem pieskaitāms arī Jura Putrāma Ugunskrupja bērns (1990) – grandiozs cilvēka krupja mutants, ar kādiem pazīstams šis spilgtais robežpārkāpēju paaudzes pārstāvis.
Radars un Mocarts
Visilgākais laiks droši vien būs pavadāms pie mazāk populāra darba – video 1985. Skrundas signāls (2007–2008, Raitis Šmits, Rasa Šmite, Mārtiņš Ratniks, Linda Vēbere), kurā intervijās ar speciālistiem tiek šķetināta padomju okupācijas simbola – Skrundas radara – elektromagnētiskā lauka ietekme uz vidi un cilvēkiem. Secinājumi nav viennozīmīgi, arī atzīstot, ka sliktas pašsajūtas iemesli var būt vismaz daļēji psiholoģiski. Vienlaikus pētījumi par koku "labsajūtu" lokatora tuvumā apstiprinājuši nelabvēlīgus faktorus, kuros nekādi nevar vainot psiholoģiju, ja vien nepieņemam, ka koki visu saprot tāpat kā Kriša Salmaņa spiedzošais kolrābis.
Savukārt Lailas Pakalniņas īsmetrāžas filma Papa Gena (2001) ir vēl viena daļa no Latvijas ekspozīcijas Venēcijas biennālē (2001) un piepilda otro stāvu ar Mocarta operas Burvju flauta skaņām, kas harmoniski kontrastē ar pirmā stāva izmisīgajiem dārzeņa brēcieniem. Tā kā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā ir arī ārvalstu mākslinieku darbi, skatītājus sagaida un pavada serbu autora Braco Dmitrijeviča fotografētais lielformāta portrets uz ēkas fasādes Ikdienas garāmgājējs, kuru satiku Rīgā 6.07 PM (2012) – kāds, kuru vairākums vai, visticamāk, neviens no apmeklētājiem nepazīs, bet kurš varētu arī atpazīt pats sevi, ja jauši vai nejauši nokļūtu Cēsīs.
Sava pasaule saskaņā ar anotāciju ir gan šis joprojām nepieejamais krājums, kurā tagad var ielūkoties, gan arī "sava pasaule esam ikviens no mums": "Tādu unikālu pasauli atveido izstādē eksponēto mākslas darbu autori, kuri, daloties sevis radītām atziņām un emocijām, ir vai nu mums saprotami, vai gluži otrādi – šķiet nākam no citas pasaules." Skan it kā pašsaprotami un varbūt jau triviāli, tomēr veiksmīgi sasaistāmi ar festivāla vizuālās mākslas segmentu kopumā.
Stila maskēšana
Līdzīgi Savas pasaules eksponātiem arī gleznotājas, filmu mākslinieces un scenogrāfes Ievas Jurjānes darbi ir izstādīti iepriekš 2019. un 2020. gadā; kā vēsta anotācija, "kolekcijas Gals & sākums darbi tiek eksponēti trešo reizi". Taču to izvietojums koncertzāles Cēsis trijos stāvos var piešķirt jaunus saspēles akcentus ar ēkas interjeru un galu galā dot iespēju iepriekšējās izstādes neredzējušajiem. Nelielo izstāžu zāles telpu aizņem hiperreālistiski sirmgalvju pilnfigūras portreti ar portretēto audiostāstiem. Darbiem identiskā rāmī ievietotais spogulis ļauj katram ieraudzīt arī sevi līdzās portretu varoņiem kā savas, tāpat neizbēgami aizejošas pasaules pārstāvi. Mirušu vai ievainotu putnu "portreti", kā arī tondo formātos (aplis – visa sākums) iegleznotie mazuļi, kas levitē uz balta tukšuma fona, arī ieturēti skrupulozi mimētiskajā akvareļa tehnikā, ko vēl papildina botāniskām ilustrācijām tuvie augu fiksējumi.
Kopiespaids savādi atgādina dabaszinātnisku centienu izpausmes, piemēram, XIX gadsimta etnogrāfisko ekspedīciju rezultātus, kad precīzi tika atainoti tautas tipi raksturīgajos tērpos, vai kādu floras un faunas albumu veidošanu. Arī cilvēkstāstu arhivēšanai, kas no citām nozarēm ir stabili noenkurojusies laikmetīgajā mākslā, piemīt savveida pētniecības elements. Ieva Jurjāne iejutusies maksimāli objektīvas uztvērējas un fiksētājas lomā, atainojot redzēto vissīkākajās detaļās. Var pat runāt par apzinātu jebkāda individuāla stila maskēšanu. Tas demonstrē arī klasiskās mākslas izglītības noturīgās tradīcijas, kuru pozitīvais kodols kontrastē ar daudzviet izplatīto praksi – nemācīt uzzīmēt un uzgleznot tuvu dabai, bet īstenot ideju ar tehnoloģiskiem līdzekļiem. Reizē var pietrūkt atbildes uz jautājumu, ciktāl šis roku darbs ir būtisks un vai tas pats efekts – likt aizdomāties par katras dzīves unikalitāti un katra mirkļa novērtēšanu – tiešām nav iegūstams, piemēram, fotogrāfiskā ceļā. Varbūt atbilde meklējama meditatīvās piepūles procesa un ar to saistītās nozīmības pārnesē uz skatītāju apziņu.
Izaugsmes trajektorija
Noslēdzošā izstāde ar SEB stipendiātu sniegumu pretendē uz zināmu ieskatu jaunākās glezniecības ainā, tie nav darbi, par kuriem stipendija savulaik iegūta, bet dažu pēdējo gadu veikums. Savulaik vērienīgās izstādes Našķu bumba (2007) un Pilsētas bērni (2011) mēģināja kartēt jaunās gleznotāju paaudzes interešu spektru, un šis pasākums uztverams kā mazāka mēroga analogs. Pozitīvi vērtējama katra autora vairāku darbu eksponēšana, kas ļauj iegūt plašāku priekšstatu par mākslinieka daiļradi. Tiesa, jāiztiek bez jebkādiem ierāmējošiem komentāriem anotācijās vai katalogā. Tā vietā gan ir pastkartes ar darbu reprodukcijām un pārdomām par izstādes nosaukumam lietoto izaugsmes jēdzienu, svārstoties starp padeldētām klišejām un individuālām atklāsmēm. Piemēram: "Izaugsme ir būt vienmēr ceļā" (Madara Neikena), "Izaugsme: vienmēr atskatīties atpakaļ, lai ieraudzītu ko jaunu priekšā!" (Sandra Strēle) un "Izaugsme ir pašsaprotama un vitāla nepieciešamība mentālai brīvībai un spēkam" (Klāvs Loris).
Spektra nosacītajā tradicionālās glezniecības galā var ievietot Neonillas Medvedevas reālistiski impresionistiskās ainavas, kurās netrūkst pat peldošu gulbīšu (Torņakalna mitrājs I–II, 2024), un Madaras Neikenas dabas impresijas, kas gan novestas līdz lakoniski divdaļīgiem noskaņu fiksējumiem (Augšup kalnā aiz kokiem ir dzeltenā māja; Nojausma; Viss kļuvis dzeltens, 2024). Pie dabas vērojumiem ar nepārprotamu politisku vēstījumu savukārt pieskaitāms Zanes Tučas monohromais nokaltušas saulespuķes – Ukrainas simbola – siluets Nesalaužamā (2024).
Savukārt otrā spektra galā iekļaujas jau gluži citu, daudzveidīgu mediju lietojums, piemēram, Annas Pommeres Griķu medus (2019–2024) ir vairāk multimediāls projekts par atmiņas un vēstures tēmām, saistīts ar autores pētījumiem profesionālās doktora studiju programmas ietvaros. Zināmi komentāri tomēr ļautu precīzāk uztvert "izžautos" audeklus ar biškopības produktu slāņiem. Maz kopīga ar glezniecību ir arī Laimdotas Malles abstrakti biomorfajām polimērvaska skulptūrām, bet uz vairākiem māksliniekiem var nosacīti attiecināt paplašinātās vai papildinātās glezniecības terminu, ko savā maģistra darbā pētījusi viena no izstādes dalībniecēm Sandra Strēle. Piemēram, šausmu filmu cienītājiem atbilstošas emocijas var sagādāt Madaras Kvēpas jauktās tehnikas darbi Rēgs I–II (2023). Taču liela daļa dalībnieku – Zīle Ziemele, Alise Builevica, Kristaps Priede, Katrīna Biksone, Atis Jākobsons, Klāvs Loris, Elza Sīle un Krišjānis Elviks – acīmredzot meklē savu unikālo izaugsmi kaut kur realitātes impulsu, abstraktās mākslas un sirreālisma laikmetīgo mutāciju krustpunktos.
Katram sava pasaule arī šeit, un īpaši daudz kopīgā starp tām (šķietami) nav ieraugāms. Bet varbūt tomēr šis iespaids ir mānīgs? Katrā ziņā Našķu bumbas un Pilsētas bērnu kontekstā šī izstāde šķiet vairāk introverta, abstraktāka un mazāk ieinteresēta ārišķīgi popsīgos urbānās realitātes aspektos.
IZSTĀDES
Sava pasaule. Izstāde no neesoša muzeja krājuma Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā līdz 24.VIII
Ievas Jurjānes izstāde It kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā koncertzālē Cēsis līdz 1.IX
SEB stipendija glezniecībā: 15 gadi/Izaugsmes stāsti Cēsu Izstāžu namā līdz 19.VIII