Dejošana uz deju grīdas robežas. Kas notiek Latvijas laikmetīgajā mākslā?

Turpinām rakstu sēriju, lai noskaidrotu, kā koronavīrusa pandēmijas laiks ietekmē radošās personas, kā transformējušies iepriekš paredzētie projekti un kā laikmetīgās mākslas procesa dalībnieki vērtē valsts iesaisti kultūras procesu stabilizēšanā (pirmdien, 1. jūnijā, kļuva zināms, ka koalīcija vienojusies par 32 miljonu eiro atbalstu kultūras nozarei). Šoreiz pievēršamies kuratorēm un mākslas teorētiķēm. KDi sazinājās ar kuratori un laikmetīgās mākslas centra Kim? programmu direktori Zani Onckuli, mākslas zinātnieci, kuratori un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistrantūras vadītāju Antru Priedi, kuratori, LMA lektori un mākslas teorētiķi Janu Kukaini, kā arī kuratori un mākslas zinātnieci Šeldu Puķīti un uzdeva viņām piecus jautājumus.

1. Pastāstiet par projektiem, kurus jūs šajā pašizolācijas laikā veidojat, un kādi teksti šajā laikā jums ir bijuši būtiski?

2. Kā šis laiks ir ietekmējis jūsu radošo darbību – praktiski un kontekstuāli?

3. Kā jūs vērtējat mākslas izstādīšanu visdažādākajās digitālajās platformās un variantos? Vai tas var aizstāt satikšanos ar mākslu klātienē?

4. Vai nākotnē izstāžu formāti tiks pārskatīti?

5. Kā jūs vērtējat valsts iesaisti kultūras procesa stabilizēšanā? Kādi, jūsuprāt, varētu būt atbalsta mehānismi, kas nodrošinātu iespējami mērķtiecīgāku un ilglaicīgāku palīdzību radošo jomu pārstāvjiem?

Zane Onckule

1. Piespiedu vienatne man sakrita ar atgriešanos Rīgā. Tā, protams, ir visai savāda uzņemšana. Sāku un turpinu darbu pie vairākām iecerēm – izstādēm, pasākumiem, tekstiem un citiem formātiem. Dažādi avoti (ietekmīgi, līdz pagurumam aprobēti, apšaubāmi), atsauces, jauši vai nejauši uzieti materiāli virza manu domāšanas un darīšanas procesu. Piemērs ir septembrī Kim? gaidāmā grupas izstāde Nervozajam garam. Faktūra. Tā būs izstāde un notikumu sērija, kas ir veltīta t. s. nervozajam un postoptiskajam (aizņemoties no mediju mākslas kuratores Inkes Ārnsas) laikmeta garam un arī iedvesmosies no tā.

Šis gars, lai arī lielā mērā ietver nostalģiju pēc pirmstehnoloģiju laikmeta ar tajā valdošajiem reiviem un deju zālēm, arvien vairāk un izteiktāk izpaužas kā noteiktas uzvedības modelis, kādu indivīds izspēlē tehnoloģiju tuvumā. Tas visuzskatāmāk parādās momentā, kad viņš sāk "māt atpakaļ mašīnai" (atsauce uz mākslinieku Džeimsu Bridlu, kurš ir izstādes dalībnieks). Tematiski un konceptuāli izstādes tematika būs saistīta ar šodienas (mediju) tehnoloģijām un korporatīvām novērošanas un monitoringa stratēģijām kombinācijā ar indivīda ikdienas cīņu (fizisku, redzamu vai psiholoģisku) ar šīm varām. Tās tālāk tiks analizētas no t. s. retroutopisma pozīcijām. Retroutopisms ir būtisks pēdējo divu desmitgažu teorijas rīks, kas nodarbojas ar dažādu XX gadsimtā veidoto utopiju jaunatklāšanu un jaunpielietojumu.

Uz šī fona mākslinieka un teorētiķa Voldemāra Matveja (1877–1914) eseja Faktūra (1914) izvirzās kā pateicīgs lielums, jo tajā ietvertās idejas apzīmē virsmas kvalitātes objektiem, kuriem citādi šīs kvalitātes ir neiespējami noteikt taustāmi. Klāt piepulcēšu vēl tādus atslēgas vārdus kā "baltais troksnis", miksēšana, cut-ups (amerikāņu rakstnieka Viljama Berouza plaši izmantots termins) un "dejošana uz deju grīdas robežas" (britu mākslinieks un kulta figūra Marks Lekijs).

Selektīvi lasīju mediju platformas e-flux izplatītās institūciju ziņas, kas ir noderīgs izpētes avots ne tikai tēmu un koncepciju, bet arī valodas, izmantoto terminu un pozicionēšanas dēļ. Sekoju līdzi Vogue organizētajām globālajām sarunām tiešsaistē – tas ir proaktīvs sarunu cikls, kas analīzē un diskutē par ārējām un iekšējām pārmaiņām modes industrijā, kas vienlīdz aktuāli ir arī mākslas un kultūras laukā. Lai arī ar grāmatu saturu parasti iepazīstos, tās izšķirstot un selektīvi palasot, rokās nācās paņemt Šekspīra Hamletu, jo darba grupā ar Aināru Kamoliņu un Edgaru Gluhovu gatavojos 2021. gada sākumā gaidāmajai izstādei, kurā šī literatūras klasika tiks skatīta krionikas jeb ķermeņu sasaldēšanas kontekstā.

2. Nebija vēlams iet uz biroju, un to arī ievēroju. Tā kā neredzamā darba apjoms ir tikai pieaudzis, eksistence pie ekrāna vienatnē noteikti palīdzēja koncentrēties. Tas attiecas arī uz komandas zvaniem un tikšanos ar māksliniekiem, kuratoriem un citiem nozares draugiem tiešsaistē. Uz darba un privātās telpas saplūšanas fona un paralēli institucionāliem projektiem ar vienlīdz lielu rūpību zināmu "darba dienas" laiku veltīju savas bibliotēkas, mākslas kolekcijas un drēbju arhīva sakārtošanai. Bez praktiskās un kontekstuālās dimensijas mani nodarbina tas, kā šis laiks ir ietekmējis tīri psiholoģiski un kā tas ir atstājis iespaidu uz garīgo veselību. Jo tā noteikti ir. Netflix seriāla Russian Doll (2019) katras sērijas beigās aktrises Natašas Lionas atveidotā galvenā varone, kuras tēls atgādina Allu Pugačovu, noslēdz savu 36. dzimšanas dienu, ejot bojā. Ne bez devas humora, tomēr ir momenti, kad tiešām ir sajūta, ka esi nonākusi laika cilpā, kurā ir jāizdzīvo viena un tā pati diena.

3. Varbūt labāk jautājumu uzdot šādi: "Kā jūs vērtējat sevis izstādīšanu visdažādākajās digitālajās platformās un variantos? Vai tas var aizstāt satikšanos klātienē?" Vidusskolā man pirmajai klasē bija mobilais telefons. Skaidri atceros, ka nezin kādu apsvērumu dēļ man bija to neērti kādam rādīt, kur nu vēl lietot. Varēju piezvanīt tikai mammai. Divas desmitgades vēlāk šī problēma ir līdz absurdam smieklīga. Ja ir tāda izvēle, Y un Z paaudze šodien, visticamāk, komunicē un "sevi izstāda" ar/caur kādu ierīci vai sociālā tīkla lietotni, nevis klātienē.

Šīs izmaiņas nav nekas jauns, un par tām mākslas kontekstā tiek runāts visu laiku. Sentiments par "satikšanos ar mākslu klātienē" arvien vairāk izplēn arī tāpēc, ka šodienā šī satikšanās nereti ir problemātiska; tas gan notiek galvenokārt lielu muzeju un hiperbolizētas mākslas produkcijas tuvumā, mazāk – bezpeļņas mākslas organizāciju ietvaros. Tu vairs nevari vienkārši "satikties" ar Rotko Ņujorkas Metropolitēna muzejā. Tu esi daļa no apmeklētāju – lielākoties tūristu – masas, un pēc katras šādas ekspedīcijas tās lietderību izvaicāju. Pēcpandēmijas ierobežojumi šo situāciju zināmā mērā atvieglo, jo nosacījumi un ierobežojumi tagad veidojas paši no sevis un sabiedrībai nākas tiem sekot, iespēju robežās virzot tos.

Vēl papildu piebilde, kas ir aizgūta no nesenās publiskās Zoom sarunas ar mākslas platformas Contemporary Art Daily dibinātāju Forestu Nešu (tā notika 27. maijā Kim? rīkotajā Zoom sarunu sērijā): pandēmijas laikā ir notikusi būtiska izmaiņa informācijas plūsmā – no skatītāja ar izvēli, ko skatīties un kam sekot, pie vienvirziena informācijas pārsātinātībā paguruša skatītāja, kuram šādas izvēles vairs nav. Šāda veida savienība ir neveselīga, aizskaroša un agresīva, tas neizbēgami vedīs pie šķiršanās.

4. Ne vien izstādes, bet arī tas, kā līdz šim ir eksistējusi un materializējusies mākslas ekosistēma, tiek pārskatīts. Lokālā specifika ir tāda, ka tiek vairāk reaģēts uz situāciju, nevis noteikts virziens, kurā iet. Citviet vērojamās dramatiskās pārmaiņas Rīgā atbalsojas nogludinātākas un mazāk asas.

Šī ir zināma priekšrocība, jo mums ir uzdāvināts papildu laiks pārdomātu, jaunu risinājumu ieviešanai. Kopumā jautājums par izstāžu formātu nākotni man ir ļoti būtisks, bet, tā kā atrodos procesa ietvaros, par iespējamām darbībām un rīcību pagaidām vēl neesmu gatava runāt.

5. Valsts iesaiste kultūras procesu stabilizēšanā tiešā mērā atspoguļo attiecīgo varas struktūru informētību par nozari un ieinteresētību tajā. Kontekstā ar valdošo mītu par pārfinansēto kultūras jomu svarīgi ir rosināt naratīva pārskatīšanu, kas palīdzētu radīt strukturālas pārmaiņas kultūrpolitikas ieviesēju apziņā. Kas ir kas kultūras nozarē, kas ir saudzējams un ar atbalsta palīdzību attīstāms un izvēršams. Pastāvošie skaitļos izmērāmie, redzamībā un problemātiskā "izcilībā" ierobežotie kritēriji sevi šodien neattaisno. Kā pieteikums jauna veida dialogam ar kultūras nozares pārstāvjiem varētu būt ar valsts atbalsta mehānismu ieviesti īres/komunālo izdevumu atvieglojumi nevalstiskajām organizācijām un mākslinieku studijām; sistemātiski un uz iekļaujošiem kritērijiem balstīti stipendiju piešķīrumi (māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem u. c.), kā arī kvalitatīvi atšķirīga pieeja finansējuma plānošanā.

Būtiska problēma, kas minama kā kultūras procesu stabilizācijas un mērķtiecīgas attīstības kavēklis, ir nestabilais un neparedzamais finansējums, kam vienmēr ir pārsteiguma pieskaņa. Izmantošu savas Kim? kolēģes Elīnas Drākes teikto: "Izstāžu programma tiek veidota divus trīs gadus uz priekšu, bet patiesībā, tā kā finansējumam esam spiesti pieteikties katru gadu no jauna, lielā mērā dzīvojam neziņā, ar kādu budžetu varēsim nākamgad operēt. Ir nogurdinoši gadu no gada valstij un pašvaldībai pierādīt, ka institūcija, kas desmit pastāvēšanas gados ir sarīkojusi vairāk nekā 200 izstāžu un uzņēmusi vairāk nekā 500 000 apmeklētāju Latvijā un pasaulē, ar savu nākamā gada programmu kvalificējas atbalsta saņemšanai. Vairākus mēnešus gadā, ko varētu izmantot daudz produktīvāk, aizņem šo dokumentācijas kalnu replicēšana. Tāda īstermiņa domāšana finanšu plānošanā nerada priekšnosacījumus stabilai kultūras un mākslas procesu attīstībai."

Jana Kukaine

1. Kopā ar māksliniecēm un scenogrāfiem veidojām izstādi Sieviete bez īpašībām, kas no 2. jūnija jau ir atvērta apmeklētājiem Raiņa un Aspazijas vasarnīcā. Radusies arī ideja jaunai izstādei – gaidu atbildi par finansējumu. Paralēli attālinātā režīmā lasīju lekciju kursu Latvijas Mākslas akadēmijā un rakstīju Satori par dzimumu stereotipu negatīvajām sekām veselības aprūpē un to lomu vardarbības veicināšanā.

Lielākā daļa tekstu, ar kuriem šajā laikā strādāju, izriet no mana darba un studiju specifikas, taču pandēmijas kontekstā īpaši uzrunāja to domātāju loks, kas filosofijā pārstāv tā saukto jauno materiālismu. Viņu pieeju raksturo ideja, ka spēja rīkoties un ietekmēt vēstures gaitu piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī citām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, tehnoloģijām un dabas parādībām. Tas šķita atbilstam novērojumiem, kā pasauli kājām gaisā apgriež vīruss, izmainot cilvēku uzvedību, pašsajūtu un domāšanu.

2. Radikāli mainījās mans dzīvesveids – mēs pārvācāmies uz laukiem pie vecvecākiem, turklāt ikdienas darbi nu bija jāplāno, rēķinoties ar intensīvu bērnu klātbūtni. Ar vīru nācās sastādīt darba, bērnu pieskatīšanas un mājmācības grafiku. Skaudri apzinājos savu nedrošo stāvokli ilgtermiņā, tostarp izstāžu kūrēšanas totāli ekonomiski nerentablo raksturu. Iedomājos, ka ir arī citas lietas, kam veltīt savu ideālismu, brīvprātīgo darbu un vēlmi padarīt pasauli labāku, un sastādīju palielu ķirbju un kabaču lauku.

3. Vērtēju pozitīvi – ir lieliski, ka tiek meklēti jauni risinājumi! Tomēr jāatzīst, ka darba un studiju dēļ man pie datora ir jāpavada ilgas stundas, reizēm arī nedēļas nogalēs. Pēc šāda darba cēliena, kad no ilgās sēdēšanas ķermenis jau smeldz, maksimāli cenšos ierobežot jebkāda neobligāta digitālā satura patērēšanu. Līdz ar to šis formāts vienkārši nav man piemērots. Situācija labi iezīmē to, ka mākslas baudīšana klātienē nekad nav tikai māksla vien – tā ir arī pastaiga un vides maiņa, laiks kopā ar ģimeni un draugiem, socializēšanās un rekreācijas veids. No otras puses, vismaz man vienu no intensīvākajām mākslas pieredzēšanas formām sniedz teksti. Galu galā lielāko daļu mākslas darbu, kas nozīmīgi manām pētniecības interesēm, es nekad neesmu redzējusi klātienē un, visticamāk, tuvākajā laikā arī neredzēšu.

Šaubos, ka tas fundamentāli ierobežo šīs mākslas izpratni vai jēgpilnas sarunas iespēju. Cits jautājums ir par mākslas klātbūtnes institucionālo statusu. Vai mākslinieki būs apmierināti, vienkārši publicējot savu jaunāko darbu kādā blogā, un vai skatītāji to uztvers kā nopietnu pieteikumu? Vai tomēr mēs arvien vērtējam izstādi kā likumīgāko un drošticamāko mākslinieciskā snieguma pierādījumu?

4. Izstāžu formāti tiek pārskatīti visu laiku arī neatkarīgi no pandēmijas.

5. Man šķiet, ka stabilizēt kultūras procesus un radīt atbalsta mehānismus vajadzēja jau sen – pašreizējā situācija ir tikai pastiprināta krīzes izpausme. Šī krīze ilgst gadiem. Mani uztrauc radošo cilvēku sociālā ievainojamība, ekonomiskā nedrošība, dzīvošana no honorāra līdz honorāram, kas neparedz ne veselības apdrošināšanu, ne pensijas uzkrājumu. Protams, plāksteri ir vajadzīgi, it īpaši tiem, kam draud noasiņošana, taču reizē ir jādomā arī par to, kā novērst jaunu ievainojumu rašanos, kā kultūru padarīt par labāku un drošāku darba vidi. Jo radošais darbs arī ir darbs, tā nav tikai iedvesma, entuziasms vai aizraujošs brīvā laika pavadīšanas veids.

Pēdējā Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā izstāde Sieviete bez īpašībām saņēma apmēram 40 procentu no projektam vajadzīgā finansējuma. Nācās smagi domāt, vai šādos apstākļos ir vērts kaut ko darīt. Taču vairāki cilvēki man teica, ka man ir jāpriecājas, ka atbalsts vispār ir. Tas parāda, cik nožēlojamā stāvoklī atrodamies. Ja mums tiek dota iespēja vienreiz ievilkt elpu, mēs jau aiz pateicības lecam gaisā kā tādi kucēni, jūtamies izredzēti un gribēti. Radošo cilvēku prasības ir pieticīgas, jo viņi ir situācijas ķīlnieki bez atkāpšanās ceļa. Kā krīzes pārvarēšanas mehānismu gribētu rosināt rīkot papildu VKKF projektu konkursu šogad, lai atdzīvinātu kultūru pēc dīkstāves finansiālā sasaluma.

Šelda Puķīte

1. Šobrīd strādāju pie vairākiem izstāžu projektiem, kas tiks realizēti vasarā un rudenī. 12. jūnijā tiks atklāta starptautiska izstāde Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture, kas līdz 27. septembrim būs skatāma Tartu Mākslas muzejā. Šo ekspozīciju es kūrēju kopā ar igauņu kuratoru Indreku Grigoru. Izstāde pievēršas pazaudētā un atrastā fenomenam un tam, kā tas ietekmē mūsu izpratni gan par pagātnes notikumiem, gan tagadni. Kā uzskatāms piemērs ir izvēlētas piecas Latvijas un piecas Igaunijas agrīnās fotogrāfes sievietes, kuru mantojuma izpētei pētnieki ir pievērsušies relatīvi nesen. Tika uzaicināti mūsdienu mākslinieki no Nīderlandes, Dānijas un Somijas, kuri strādā ar daļēji vai pilnībā iznīcināta kultūras mantojuma liecībām, kā arī aktualizē pasaules vēsturē nozīmīgas personības, kuras līdz nesenai pagātnei ir bijušas nepelnīti aizmirstas.

Šī gada pavasarī biju plānojusi realizēt trīs izstādes Rīgas fotogrāfijas biennāles programmā, kuras karantīnas ierobežojumu dēļ nācās pārcelt uz vasaras un rudens mēnešiem. 23. jūlijā biennālē ir plānots atklāt starptautisku grupas izstādi Wunderkammer, kas līdz 23. augustam notiks Latvijas Fotogrāfijas muzejā un pievērsīsies mākslinieka kā kolekcionāra tēmai. Septembrī plānots realizēt biennāles un Latvijas Fotogrāfijas muzeja sadarbības projektu (Ne)redzamās autores, kas tiks izstādīts Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās. Izstāde pievēršas Latvijas agrīno fotogrāfu sieviešu mantojuma apzināšanai un popularizēšanai. Pateicoties šai izstādei, ir veikti pirmie nozīmīgie darbi tēmas izpētē. Šis ir virziens, ko plānoju turpināt nākotnē, gan ejot plašumā un aptverot visas trīs Baltijas valstis, gan padziļināti pētot konkrētu fotogrāfu, piemēram, Lūcijas Alutis-Kreicbergas (1889– 1985), mantojumu. Septembrī tiks atklāta arī Ingrīdas Pičukānes personālizstāde Pastkartes no Moostes, kurā māksliniece pievēršas ķermeņa pozitīvisma tēmai.

Lielākā daļa tekstu, ar kuriem šobrīd strādāju, ir saistīti ar projektiem, kurus tuvākajā laikā plānoju realizēt. Tās pārsvarā ir grāmatas un raksti, kas ir saistīti ar sieviešu vēsturi, kā arī dzimtes studijām. Šobrīd lasu grāmatu par pirmo sievieti režisori Alisi Gī-Blašē.

2. Tas var izklausīties paradoksāli, bet karantīnas sākumā darba apjoms tikai pieauga, es mēģināju atrisināt un pārkārtot lietas, saskaņot visu ar māksliniekiem un sadarbības partneriem. Tikai vēlāk iestājās nosacīts atslābums un iespēja sākt reflektēt par apkārt notiekošo. No vienas puses, tika iedots tas, kā brīvkuratoram vienmēr pietrūkst, – laiks darīt lietas lēnāk un pamatīgāk. Dzīvojot tikai no honorāriem, nākas uzņemties ļoti daudz projektu, kas patērē enerģiju, laiku un nervus. Tagad man pēkšņi bija laiks, bet sākās pavisam cita rakstura problēmas. Visi neizmaksātie honorāri tika iesaldēti, un atsevišķi nākotnes projekti tika atcelti vai pārcelti uz nezināmu laiku. Šis laiks atgādina par brīvkuratoru, mākslinieku un daudzu citu kultūrā darbojošos cilvēku lielo neaizsargātību. Mūsu statuss neļauj arī griezties "bezdarbniekos" pēc atbalsta, un nepalīdz arī tas, ka kaut kādu mistisku iemeslu dēļ lielai sabiedrības daļai šķiet, ka kultūras nozare ir pārfinansēta.

3. Es domāju – jo vairāk platformu mākslas izstādīšanai, jo labāk. Ideālā variantā šīs dažādās platformas satiekas viena projekta ietvaros. Problēmas sākas tad, kad mēģina pārcelt projektu, kas bija plānots fiziskā telpā, uz digitālo. Veidojot izstādi, jau no pašiem pirmsākumiem ir svarīgi saprast, kādas būs telpas un kā būs iespējams tās izmantot, lai pastiprinātu izstādē paustās idejas un pēc iespējas veiksmīgāk varētu parādīt katru atsevišķo mākslas darbu. Tas, ko es šobrīd redzu, ir automātiski pārcēlumi no četrām dimensijām uz divām. Labākajā gadījumā izstāde pārvēršas par bilžu galeriju un "videotīzeriem". Projektiem, to vidū mākslas darbiem, jau pirmsākumā ir jābūt plānotiem kā digitāliem projektiem vai arī tad pilnībā transformētiem. Labs piemērs ir pirms vairākiem gadiem tapusī Vikas Ekstas tiešsaistes izstāde Snakes and Ladders, kas sadarbībā ar Rīgas fotogrāfijas biennāli 2017 notika tiešsaistes galerijas asa Nisi Masa telpā.

Digitālā vide nevar aizstāt satikšanos ar mākslu klātienē. Mums ir nepieciešama šī telpiskā pieredze, kuru pat visperfektākais virtuālās realitātes piedzīvojums nespēs aizstāt. Fiziski pieredzot mākslas darbu, ķermenis uzvedas pilnīgi citādi. Nav pieslēgta tikai redzes un dzirdes maņa – ir vesels kopums faktoru, kas iedarbojas un ļauj gan saprast to, ko tu pieredzi, gan gūt pārdzīvojumu.

4. Manuprāt, izstāžu formāti nemitīgi tiek pārskatīti. Attīstoties tehnoloģijām, rodas arvien jaunas, aizraujošas iespējas izstāžu formātiem, kuri pirms tam šķita neiespējami. Šis ir labs laiks, lai domātu par zaļāku kuratoriālo darbību, kas nozīmē vairāk strādāt ar lokāliem, procesuāliem un sociāli atbildīgiem projektiem. Mazāk intensīvi izmantot ceļošanai lidmašīnas un pārskatīt arī interneta lietošanu, jo serveri ir ļoti liels planētas piesārņotājs. Neesmu šajā ziņā nekāds paraugs, tāpēc šo problēmu lielā mērā adresēju arī savā virzienā.

5. Cik noprotu, pašlaik beidzot tiek plānots kaut kāds īpašs atbalsts stipendiju formātā kultūras cilvēkiem krīzes seku pārvarēšanai. Kaut kas, kas, cerams, piedzīvos dienasgaismu. Citviet Eiropā šis atbalsta mehānisms ir jau realizēts, bet pie mums vēl skalda matus un kārtējo reizi mēģina pielīdzināt darbu kultūrā mazo uzņēmēju darbībai, kas nav salīdzināmas sfēras. Tāpat neizprotu, kāpēc profesionālā māksla tiek likta vienā katlā ar komerciālo. Abas ir cietušas, bet mehānismiem, pēc kuriem katra ir jāatbalsta, ir jābūt atšķirīgiem.

Pagājušais gads noslēdzās ar bēdīgu ziņu, ka uz Valsts kultūrkapitāla fonda jauno Jaunrades veicināšanas stipendiju mērķprogrammu kuratori un pētnieki nevarēs pretendēt. Domāju, ka visi, kam ir kaut neliela izpratne par to, kas ir kurators, sapratīs, ka tas nav producenta darbs, lai gan kuratori bieži par vienu un to pašu samaksu veic arī to. Tas ir radošs darbs ar idejām un formātiem, kuri, kā pierāda vēsture, bieži ir ietekmējuši arī mākslinieku radošo darbību. Kuratora darbs ir fundamentāli nozīmīgs mākslas dzīves attīstībai. Šāda individuālā atbalsta neesamība ārpus parastajiem VKKF projektu konkursiem nozīmē, ka šī profesija tiek institucionalizēta, respektīvi, iespējama, tikai strādājot kādas organizācijas pakļautībā kā algotam darbiniekam. Šeit ir runa par balansu, jo, ja nav individuālās balss, bet tikai institucionālais diktāts, nerodas pietiekami bagātīga augsne jaunām, interesantām idejām un formātiem.

Ar kultūras pētniekiem ir pavisam bēdīgi, jo šajā ziņā, šķiet, valstij vispār nav nekādu plānu un stratēģiju. Pētniecība ir ilgstošs un lēns darbs, kam vajag daudz laika un plašas zināšanas. Latvijā, ņemot vērā gandrīz neeksistējošo atbalstu, ar pētniecību liela daļa cilvēku nodarbojas hobija līmenī, tas nozīmē, ka darbs notiek vēl lēnāk un bieži uz neveselīgas pašiedvesmas bāzes.

Antra Priede

1. Līdzās jau iesāktajiem projektiem šajā laikā ar jaunu jaudu Latvijas Mākslas akadēmijā tiek izstrādāta Latvijas Mākslas akadēmijas arhitektūras skolas programma un notiek intensīvs darbs pie virziena Arhitektūra un būvniecība licencēšanas. Tas ir patiesi iedvesmojošs process, jo saturu izstrādā arhitekti Austris Mailītis un Niklāvs Paegle. Katru nedēļu ir garas darba sesijas, kurās tiek izstrādāti pilnīgi jauni izglītības pieejas modeļi, virzoties integrālās teorijas virzienā, aktīvi diskutējot par šodienas aktualitātēm, kam jābūt laikmetīgā arhitektūras programmā, – ekocentrisms pār egocentrismu, pietuvināta lokalitāte, uz atvērtību balstīta diskusija, empātija u. c. Darbs noris tā, lai tie nebūtu tikai moderni saukļi, bet tiktu iedzīvināti arī arhitektūras praksē.

Kā otrs būtiskākais ir jāmin vēl viens ilglaicīgs un saturiski daudzpusīgs projekts – Romas, Drēzdenes, Budapeštas un Latvijas Mākslas akadēmijas vienotā Eiropas mākslas diploma izveide –, kurā no Latvijas puses esmu atbildīga par kopējās vārdnīcas "unleksikona" radīšanu. Kopā ar nodaļu pārstāvjiem un mākslas zinātniekiem gatavojam glezniecības, grafikas un tēlniecības mediju tehnisko un saturisko terminu skaidrojumu katalogu, tos papildinot ar šodienas nesenās mākslas vēstures mantojuma uzslāņojumu.

Daudz gan nav sanācis lasīt, jo ikdiena paiet intensīvā darba režīmā, kurā tiek nojaukts ierastais astoņu darba stundu ritējums. Taču katru pārdienu atrodu laiku, lai ielūkotos Pandēmijas dienasgrāmatu ierakstos, lai klusi savienotos ar līdzcilvēkiem, kuri arī vienas dienas ietvaros var piedzīvot četrus gadalaikus un pagulēt. Iedvesmojoša klausāmviela ir Helsinku kuratoriālās aģentūras Publics sadarbības projekts ar Shimer – klausītājiem tiek piedāvāti īsi lasījumi, kurus vieno intīmā attiecībā pret publisko naratīvs.

2. Kaut kas ir veiksmīgi sabrucis, un kaut kas ir uzbūvēts no jauna. Ir jocīga sajūta, radoši strādājot pie satura izveides iepriekšminētajos projektos, jo ir atgriezies divdesmitgadnieces ideālisms, utopiski jaunās pasaules radīšanas impulsi un arī nehierarhiska mākslas vēstures pasaules klātbūtne. Profesionālā pieredze šos pamatus bija krietni sašūpojusi, visu darbošanos padarot par rutinētu atkārtošanos un aizmigšanu. Ticība sapņiem tiek apvienota ar pieredzes pragmatismu un motivē strādāt iekļaujoši, brīvi, neizmantot savas varas funkcijas.

3. Mūsdienās jau iepriekš ir bijušas neskaitāmas lielo muzeju digitālās platformas un kūrēšanas projekti tiešsaistē. Tiem ir sava specifika un pielāgots saturs tieši digitālajai videi. Taču tagad radītie izstāžu varianti, lai aizstātu iepriekš plānotās izstādes, der kā pagaidu risinājumi, bet nav ilgtspējīgi. Jo mākslas pieredzēšanu tomēr nevar aizstāt ar kāda palīglīdzekļa palīdzību. Mākslas darbam ir jābūt kā gaisam, kas tiek ieelpots, kad apmeklētājs pārkāpj izstādes slieksni, šis gaiss ieplūst visās smadzeņu šūnās un sāk veidot jaunas neironu sinapses.

4. Izstāžu formāti noteikti tiks pārskatīti, taču domāju, ka būs tāpat kā ar skaisto glezniecības mirdināšanu. Tiks veidoti jauni modeļi, pieejas un interpretācijas, bet pats formāts un medijs – izstādīt un pieredzēt – ir stabils.

5. Līdz šim ir izskanējuši aptuveni risinājumi, bet bez jebkādas faktiskas darbības. Pavisam skumji kļuva, klausoties diskusiju, kurā it kā vajadzēja saredzēt kādu zelta maliņu, bet dīķi pavisam saduļķoja tās dalībnieki, jo par to sprieda liela mūzikas festivāla direktors un dziedātāja. Vai tā ir diskusija par Latvijas kultūru, vai šis ir formāts, kā atbildīgās ministrijas redz kultūru? Skumji. Jā, skaista prezidenta kunga iniciatīva apmeklēt Latvijas muzejus un aicināt iedzīvotājus sekot viņa piemēram. Taču bez tūlītēja papildu finansējuma piešķiršanas muzejiem un nevalstiskajām mākslas institūcijām apmeklējumu var sabojāt tas, ka nav vairs neviena darbinieka, kas šīs vietas uzturētu, nodarbotos ar pētniecību, izstāžu veidošanu un sagaidītu apmeklētājus, jo darbinieki vienkārši ir atlaisti.