Forma rodas reizē ar domu

Par gleznotājas Lidijas Auzas (1914–1989) izstādi, kas no 15. marta līdz 19. maijam būs skatāma izstāžu zālē Arsenāls, tās kuratore un glezniecības kolekcijas Arsenāls (XX gadsimta 2. puse–XXI gadsimts) glabātāja Ilze Putniņa saka: "Sen bija laiks." Savas dzīves laikā māksliniece izstādi muzejā tā arī nepiedzīvoja. Tam par iemeslu varētu būt tas, ka daudzu laikabiedru skatījumā viņas darbi bija pārāk "formāli" un "dekoratīvi". Taču, no šodienas viedokļa raugoties, Lidija Auza devusi īpašu ieguldījumu modernās glezniecības attīstībā Latvijā.

Viņa ir viena no pirmajām, kura glezniecībā sāka izmantot PVA temperu virsmas faktūras veidošanā, kas bija arī pamudinājums gleznas virsmā integrēt citus materiālus – metāla skaidas un naglas, audumus, foliju, izlietotās krāsu tūbiņas, plastmasas korķus utt. Kādā sarunā Lidija Auza saka: "Nē, es neeksperimentēju. Es mēģinu. Tā ir prasība pēc jaunas formas. Forma man rodas reizē ar domu. Kad radies tēls, tad rodas viens svītrots, viens čupots, vietām citi materiāli ņemti palīgā. Izlietoju visu, kas vajadzīgs tēlu izjūtai: japāņu papīru, temperas krāsas, metālu, lupatas, spoguļa lauskas, tīklu... Dažreiz materiāls ierosina, dažreiz izjūta prasa tādu vai citādu materiālu. Katrs formāts atkal ievada absolūti jaunas prasības. Manī rodas tēls vai nu redzēts, izjusts, vai pārdzīvots. Tēls dzimst kopā ar formu."

Par savu glezniecības augstāko punktu māksliniece uzskatīja monumentālo sienas gleznojumu Kurzeme, kas kopš tā atklāšanas 1976. gadā ir atradies Talsu novada administrācijas ēkā. Tagad tas atceļojis uz izstāžu zāli Arsenāls, jo, kā saka Ilze Putniņa: "Katrā mazajā gleznieciskajā mēģinājumā ir skaidri saskatāma domas virzība uz lielo vispārinājumu, uz galveno darbu."

Intervijā KDi kuratore Ilze Putniņa stāsta par Lidijas Auzas izstādi.

Preses relīzē viens no pirmajiem teikumiem par gaidāmo izstādi ir šāds: "Tiem, kuri domā, ka zina šo gleznotāju, izstāde būs sengaidīta un pārsteidzoša tikšanās, jaunajai paaudzei – atklājums." Nepamet sajūta, ka Lidijas Auzas vārds un māksla šodien nebūt nav tik zināmi. Kāds tam ir iemesls?

Zināmā mērā tas ir paradoksāli, jo, spriežot pēc mākslinieces izstāžu biogrāfijas, kopš akadēmijas beigšanas 1949. gadā Lidija Auza piedalās gandrīz visās nozīmīgākajās izstādēs Latvijā un arī ārvalstīs. Izstāžu dzīve salīdzinājumā ar šodienu nebija tik intensīva, bet viņas darbi un vārds bija zināmi, māksliniece nebija atraidīta vai aizliegta autore.

Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc Lidijas Auzas vārds šodien nav tik pazīstams, ir tas, ka viņa neiekļāvās nevienā grupā, palika vienpate. Māksliniecei ir bijušas kopizstādes ar Birutu Baumani, Laimdotu Mūrnieku, bet tā nebija cieša draugu grupa. Viņa ienāca mākslā pirms skarbā stila māksliniekiem, kuri veidoja zināmā mērā vienotu grupu – Džemma Skulme, Ojārs Ābols, Boriss Bērziņš, Vilis Ozols, Edgars Iltners, Indulis Zariņš.

60. gadu sākumā Lidija Auza nebija vienīgā moderniste – ar abstraktu formu strādāja Ojārs Ābols, Zenta Logina. Stājglezniecība tika ideoloģiski kontrolēta, Lidijai Auzai nemitīgi tika pārmests lielu ideju trūkums, nespēja sniegt nozīmīgu sižetu. Visa pārējā māksla – lietišķi dekoratīvā māksla, dizains – bija ārpus ideoloģijas kontroles, tur varēja darīt visu, un daļa modernistu aizgāja šajā virzienā.

Otrs iemesls varētu būt nošķīrums starp stājglezniecību un monumentālo glezniecību. Lidija Auza ir viena no pirmajām, kas sāka glezniecību miksēt ar citiem materiāliem. Šādi mēģinājumi mākslinieces darbos parādījās jau 1967. gadā. Lidija Auza nepagurusi runāja Mākslinieku savienības kongresos un LMS gleznotāju sekcijas sanāksmēs par to, ka nevar tik šauri skatīties un māksliniekus ievietot "vienas tehnikas kastītē", tomēr gleznotāju vidē, kas tajā laikā noteica mākslas klimatu, tas izraisīja nievājošu attieksmi un neietekmēja uzskatu, ka dekoratīvie paņēmieni nav "tīrajai glezniecībai" līdzvērtīgi. Līdz ar to tas radīja viņas kā gleznotājas vērtības pazemināšanu.

Mākslinieces skolotājs un attāls radinieks profesors Kārlis Miesnieks, saticis Lidiju, teicis: "Grīnberģis (Lidijas meitas uzvārds), Zemzaris un Karagodins man saka, ka tu vairs nemākot mālēt. Es no tevis tik daudz cerēju!"

Tas viss viņu noteikti sarūgtināja, bet nemainīja Lidijas Auzas domas par to, kādai ir jābūt laikmetīgai un modernai glezniecībai.

Ko Lidija Auza saprata ar "moderno"? Kādas bija viņas ietekmes mākslā?

Tāpat kā daudzi, Lidija Auza informāciju guva no poļu žurnāla Projekt, kā arī, par spīti slēgtajām robežām, devās radošos komandējumos. Tas varēja notikt tikai pēc tam, kad Lidija Auza bija kļuvusi par Mākslinieku savienības biedri. Māksliniece samērā ilgi bija Mākslinieku savienības "mūžīgais" kandidāts. Kandidātiem bija jāpieņem padomi no apstiprinātajiem biedriem, notika nepārtraukti darbnīcu apmeklējumi, darbu analīze, diskusijas par darbu kvalitāti.

No 1949. līdz 1956. gadam Lidija Auza nemitīgi rakstīja iesniegumus, lai viņu uzņem savienībā. Vienā brīdī kandidātos bija tik daudz mākslinieku, ka tas jau radīja disproporciju ar savienības biedriem. Būt savienībā bija svarīgi, jo nekādā citā veidā mākslinieki nevarēja tikt pie materiāliem. Pēc uzņemšanas Mākslinieku savienībā Lidija Auza kļūst par ļoti aktīvu tās biedri, kura iestājas par daudzu citu mākslinieku akceptēšanu. Reizēm vietējie Mākslinieku savienības funkcionāri bija bailīgāki par Maskavas funkcionāriem, katrs radošais eksperiments tika uzņemts ar bažām un aizdomām. Kādā vēstulē Aleksandrai Beļcovai no Krimas radošā nama 1963. gadā Lidija Auza rakstījusi, ka viņai pārmet, kā viņa tagad atskaitīsies par sagleznoto, būs jābrauc uz Sevastopoli, jānopērk salonā bildes, jāpārkrāso un jāiesniedz atskaitei.

Kādā veidā Lidija Auza nonāk pie sev raksturīgā rokraksta – materiālu daudzveidīgās izmantošanas, lakoniskās zīmju valodas, tiekšanās ārpus tradicionālās glezniecības rāmjiem?

Jau akadēmijas laikā Vilhelms Purvītis paraksta mākslinieces lūgumu strādāt Operas namā, atrasties baleta mēģinājumu aizkulisēs. Arī mākslinieces diplomdarbā, kas top Jāņa Liepiņa vadībā, 1949. gadā attēlots baleta mēģinājums. Top balerīnu portreti, mēģinājumi un skatuves spožuma mirkļi, sākumā impresionistiski vieglā manierē, taču 50. gadu noslēgumā parādās fovistiskas, ekspresīvas stilizācijas ar tumšas līnijas konturējumu. Pagrieziena punkts rokraksta maiņā ir 1961. gads, kad viņa dodas ceļojumā pie māsas Olgas uz Angliju.

Lidijas Auzas dēls gleznotājs Leonīds Mauriņš stāstīja, ka lielākais pārdzīvojums viņai ir bijis Velaskesa gleznotie karaļbērnu portreti, van Gogs, Braks, Pikaso. Ceļojums viņu atvēra ne tik daudz tehniski, cik deva drosmi gleznot tā, kā viņa jūt, un vairs nebaidīties no cenzūras. Parādījās arī PVA tempera, kas atļāva veidot faktūru ne tikai ar krāsu, bet integrēt krāsās arī citus materiālus. Tas bija Talsu gleznojumu laikā. Andris Vītols, kurš tolaik palīdzēja māksliniecei ar materiāla sagatavošanu gleznošanai, atcerējās, ka Lidija ar lielu somu rokās devās uz mehāniskajām darbnīcām un vāca no metāla virpām atgriezumus un skaidas. Pēc 70. gadiem rodas lakoniskas kompozīcijas, kurās var redzēt, ka tiek strādāts ar materiālu un ļoti skaidri izkristalizētas domas un zīmju sistēmas sintēze.

Kas ir tās tēmas, kuras māksliniece risina gleznojumos?

Viņu interesē ainava kā grafiskā zīme, arī pilsēta, tomēr nosaukt viņu par ainavu gleznotāju nebūtu pareizi. Ainava ir tikai domas impulss. Vēlāk Lidija Auza sāk darboties mitoloģiskā tēlu struktūrā. 70. gados tie ir koncentrētas domas kadrējumi. Man nav tādu ziņu, ka viņa būtu īpaši studējusi mitoloģiju un folkloru, kaut tas, kā viņa lieto šos simbolus, liek domāt, ka tas varētu tā būt. Ūdens, koki, putni – pazeme, virszeme, debesis – tā ir mitoloģiskās telpas struktūra, kas Lidijas Auzas darbos ir eksistenciālu situāciju attēlojums, mākslinieces cilvēciskās sajūtas portrets.

Izstādē Arsenālā būs skatāmi vairāki monumentālās glezniecības darbi.

Stājglezniecības pārstāvji uzskatīja, ka monumentālā glezniecība ir mazāk cienījama, to uzskatīja par dekoratīviem dizaina risinājumiem. Taču Lidija Auza nerimstoši iestājās un strīdējās par to, ka lielajā formā ir iespējama tāda pati kvalitātes un domas nozīmība.

Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par Lidijas Auzas Talsu pilsētas domes cikla Kurzeme monumentālo sienas gleznojumu?

Lidijai Auzai bija tuva Kurzemes puse, arī kara laikā kādu brīdi patvērums bija Rendas mācītāja mājā. 1970. gadā Lidija Auza uzgleznoja darbu Talsi, un Talsu pilsētas vadība bija šo gleznu pamanījusi un piedāvāja māksliniecei "rotāt" Talsu pilsētas izpildkomiteju un mūzikas skolu. Kopumā no 1973. līdz 1980. gadam tapa seši monumentāli gleznojumi. Cikls Kurzeme tapa no 1973. līdz 1976. gadam. Tas ir man zināmais lielākais sienas gleznojums Latvijā. Māksliniece uzskatīja, ka šis cikls ir viņas karjeras augstākais sasniegums – idejiskā un formas esence. Mākslinieces pārliecība bija, ka katram ir jāatstāj kaut kas savai zemei – bez jebkāda patosa.

Talsu gleznojumu cikla unikalitāte ir arī tajā, ka tas ir viens no pirmajiem arhitektūras un glezniecības sintēzes mēģinājumiem, un tāds tas ir joprojām. Arī kolēģu agrākajiem pārmetumiem par lielu domu trūkumu te nav vietas. Ciklā tautas identitātes simbolu izmantošana ir drosmīgs solis, 70. gados to darīja daudzi, bet šādas izdomātas idejas vēsums neskāra Lidijas Auzas mākslu. Mākslinieci uztrauca vieglums un virspusējība, šo zīmju ļoti vienkāršota izmantošana, tas, ka top darbi bez jebkādas degsmes, ka mākslinieki ļoti pragmatiski lieto tik spēcīgu zīmju valodu bez jebkāda pamata. Viņu uztrauca, ka izstāžu laikā nerisinās diskusijas par mākslu, ka viss ir ļoti viegls un neviens nerunā tieši un precīzi.

Kas jūs kā šīs izstādes kuratori noveda pie Lidijas Auzas daiļrades pētīšanas? Kas jūs saista viņas mākslā?

Par Lidijas Auzas izstādi var teikt: "Sen bija laiks." Es pie viņas daiļrades nonācu caur Leonīdu Mauriņu, biju viņa izstādes kuratore 2008. gadā. Lai cik tas dīvaini būtu, māksliniecei, kuras darbi novērtēti arī viņas dzīves laikā, nav bijusi izstāde muzejā. Tā bija liela viņas vēlēšanās un arī apliecinājums tam, ka viņas darbs ir novērtēts un atzīts. Ar to, ka bija iespējams Talsu ciklu atvest uz Rīgu, Lidijas Auzas darbu kopums noslēdzas vienotā veselumā. Katrā mazajā gleznieciskajā mēģinājumā ir skaidri saskatāma domas virzība uz lielo vispārinājumu, uz galveno darbu. Tā tas ir ar Lidijas Auzas glezniecību.