"Ja mēs runājam par Latvijas laikmetīgās mākslas sākumiem – astoņdesmitie gadi ir kontrapunkts tās attīstībā, jo laikmetīgā māksla burtiski izsprāgst šajā mākslinieku totālajā padomju mākslas formu nolieguma kontekstā," atklāj Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju un zinātnes izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja Elita Ansone un piebilst, ka ekspozīcijā var iepazīties ar vairāk nekā trīsdesmit mākslas darbiem.
Izstādes nosaukums ir atsauce uz Kristapa Ģelža videoinstalāciju Mūra nojaukšana (1987), kas tika izstādīta leģendārajā mākslas notikumā Rīga – latviešu avangards Rietumvācijā. Tajā ir redzama mākslinieka roka, kas jauc mūri ķieģeli pa ķieģelim. "Veidojot šo izstādi un izvēloties darbus, mēs domājām par tiem māksliniekiem, kuri ne tikai reflektēja vai komentēja tā laika sociālpolitiskos notikumus, bet kuri paši bija šo pārmaiņu veicinātāji," uzsver izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule, kura izstādi ir veidojusi kopā ar Artu Vārpu un Agnesi Zviedri.
Sociālais asums
Līdzās Mūra nojaukšanai izstādi ievada tā saukto supergrafiķu darbi – Ojāra Pētersona neoekspresionistiskā izteiksme ar krītoša cilvēka figūru Nepārtraukta izvēle (1987) un divas Andra Brežes lielformāta grafikas: Gaismas izcirtējs (1988) un Kolhozniece un strādnieks, kurā mākslinieks ietilpīgas metaforas pārradījis jaunās. "Sociālajā asumā glezniecība atpalika no lielajām grafikām. Viņi [grafiķi] bija pirmie, un tikai pēc tam sekoja gleznotāji. Tas ir kaut kas unikāls mākslas vēsturē," Latvijas Nacionālā mākslas muzeja YouTube kontā publicētajā intervijā atzīst Helēna Heinrihsone. Jāpiemetina, ka ekspozīcijas ietvaros ir tapusi vesela interviju sērija ar astoņiem tajā pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 9. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!