Intervence galerijas telpā ir jaunāko mākslinieka Haralda Saknīša darbu prezentācija, kurā rodamas atsauces mūzikas teorijā. Mūzikā kontrapunkts ir attiecības starp divām vai vairākām mūzikas līnijām (vai balsīm), kas ir harmoniski savstarpēji atkarīgas, taču neatkarīgas no ritma un melodiskās kontūras. Visbiežāk tas tika identificēts Eiropas klasiskajā tradīcijā, kas spēcīgi attīstījās renesanses laikā un lielākajā daļā ierastās prakses, īpaši baroka periodā. Termins cēlies no latīņu valodas punctus contra punctum, kas nozīmē “punkts pret punktu”, t.i., “piezīme pret noti”.
Katra balss var stūrgalvīgi pieturēties pie savas individuālās kustības, veidojot berzējošu haosu, kas mirkļiem šķiet nepamatots un pārlieku raibs, taču ja katra no šīm balsīm satur domu, ka tā ir daļa no lielāka orķestra, kuram ir vienojoša bāze, mirklī kad parādīsies tīrskanīgs akords viss iepriekš atskaņotais bardaks nolasīsies vienā skaidrā atrisinātā masā. Tīrskanība ir daudz baudāmāka, kad tā tiek nopelnīta pēc berzējošas disonanses.
Neviens stāsts nesākas ar skaistu ainu un paliek tajā līdz beigām, vai progresē eiforijā. Disonanse demonstrē to kā haoss un skaidrība eksistē un raisa emocijas tikai pateicoties viens otram. Tikmēr kontrapunkts demonstrē to kā dažādas šķietami nesaistītas balsis var atklāt viengabalainu spēcīgu ainu. Jo vairāk pierod un iepazīstas ar disonansi, jo vairāk parādās uzticība tam, ka visa lielā masa ir pamatota harmonijā, katra balss ir virzīta ar nodomu izveidot bagātīgu, piepildošu stāstu. Tā šķiet, ka visa mākslas attīstība vēsturiski ir bijusi neskaidra sveša koncepta pamatošana, kā piemēram manierisms, kas sekoja pēc renesanses mākslas, kura savā laikā tika uzskatīta par dievišķu, principā perfektu mākslu, it kā skaistā izpēte būtu pabeigta. Tā mākslā un daudzās jomās sabiedrībā ir nebeidzama izpēte - haosa bāzes iepazīšana, lai saskatītu tajā skaidrību. Aicinājums būt fleksiblam dzīvojot ar kultūrā iepriekš noteiktu pasaules uzbūvi. Tas tiešā veidā atspoguļojas arī mākslinieka darbos, kuros krāsas uz apmeklētāju iedarbojas līdzīgi kā vokāli. Tās veido melodijas, izdungo ritmus un izspēlē harmonijas, ar mērķi izmainīt to kā jūtamies.
Haralds Saknītis (2002) absolvējis Jaņa Rozentāla mākslas skolu un kopš 2022. gada studē Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Sākot ar 2018. gadu ņēmis dalību vairākās grupu izstādēs, tostarp M/Galerijā, DOM galerijā u.c. Jaunākā personālizstāde Look! ir jau ceturtā jaunā mākslinieka kontā. Savu pirmo solo prezentāciju, ar nosaukumu Polimetrija, sarīkojis Art Hoarders 2022. gadā. Gadu vēlāk sekoja Es te būšu Tallinas ielas kvartāla Projektu mājā un šogad, sadarbībā ar LMA, personālizstāde Dungotājs Grand Poet Hotel. Paralēli tam, veidojis ilustrācijas un grafisko identitāti vairākiem mākslas projektiem un uzņēmumiem, piemēram, Papardes zieds un koris Kamēr.
Izstāde būs apskatāma no 30. aprīļa līdz 18. maijam galerijā Look! (Ģertrūdes iela 62A).
Darbalaiks: 13.00-19.00 no otrdienas līdz piektdienai, sestdienās 13.00-17.00.