Sākotnēji Asni tika dibināts kā klejojoša formāta galerijas projekts, kas pieteica sevi ar izstādi Reinholda Šmēlinga vēsturiskajos apartamentos Dzirnavu ielā 60. "Toreiz tā bija pop-up formāta ekspozīcija ar deviņu mākslinieku dalību. Vēlējāmies, lai viesi sastopas ar mākslu viņiem neierastā, intīmā gaisotnē. To varētu salīdzināt ar ciemošanos pie mākslas kolekcionāra mājās," raksturo Elīna Drāke. Pēc tam sekoja piedalīšanās mākslas centra Zuzeum rīkotajā mākslas tirgū Zandele ar Baltijas mākslinieču – Elzas Sīles, Darjas Popolitovas, Diānas Tamanes, Karlīnas Mežeckas un Agates Tūnas – ekspozīciju. "Nomadisko programmu bijām plānojušas turpināt, taču šī gada sākumā guvām iespēju nobāzēties Krišjāņa Valdemāra ielas telpās," atklāj Auguste Petre. Galerijas Asni programmas fokusā būs sadarbība ar Baltijas māksliniekiem, kuru profesionālā karjera ir sākumposmā, lai kopīgi augtu un attīstītos. "Tas ir lauks, kas mūs abas ar Elīnu interesē visvairāk, – šis tiešais novērojums par to, kas mākslā notiek šeit un tagad un kas ir tās izpausmes, kas veidos nākotnes Baltijas mākslas vēsturi. Kaut kādā ziņā mūsu uzdevums ir fiksēt tos autorus, par kuriem nākotnē mākslas vēsturnieki rakstīs monogrāfijas. Lai arī cik pārspīlēti tas izklausītos, tā tiešām ir! Likumsakarīga šķiet sadarbība Baltijas līmenī, jo esam trīs nelielas kaimiņvalstis, kuras, paradoksālā kārtā, cita par citas mākslas aktualitātēm zina ļoti nedaudz," akcentē kuratore. Viņas plāno rīkot arī dažādas lekcijas, seminārus, pieaicinot vietējos un ārvalstu profesionāļus, veidot sadarbību ar Latvijas Mākslas akadēmiju un citām Baltijas mākslas institūcijām, īstenot satelītpasākumus ar galerijām un institūcijām Viļņā un Tallinā. "Vēlamies piedāvāt gan lekcijas par Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturi un mākslas pasaules procesiem kopumā, gan arī specifiskākai auditorijai mērķētas lekcijas, piemēram, kā sākt veidot savu mākslas kolekciju," piebilst Elīna Drāke.
Kā radās doma par galeriju?
Auguste Petre. Galerijas atklāšanā ciemos ieradās manas ģimenes draugi – mākslinieki Ineta un Jānis Murovskis – un izstāstīja, ka aptuveni desmit gadu vecumā es esot viesību laikā visiem klātesošajiem paziņojusi, ka man reiz būs galerija. Šo stāstu es biju aizmirsusi, tomēr jau ilgi manī kņudēja pārliecība par to, ka būtu nepieciešams izveidot jaunu, Eiropas standartos balstītu mākslas telpu, bet atliku šo ideju "varbūt kādreiz" plauktiņā, apzinoties, ka tās ir milzīgas finansiālas investīcijas un bez nopietna partnera ko tādu realizēt nebūtu iespējams.
Kad pirms aptuveni gada ar Elīnu runājām par šo tēmu, izrādījās, ka mums abām jau kādu laiku ir bijusi vēlme radīt savu laikmetīgās mākslas galeriju, kas aizpildītu līdz šim Rīgā neeksistējošu reprezentatīvo nišu – pārstāvētu jaunākās paaudzes Baltijas māksliniekus –, vienlaikus sadarbotos ar esošajām mākslas telpām šajā reģionā. Klusībā mēs abas bijām gaidījušas, kad satiksim savu īsto partneri, un burtiski vienā vakarā nolēmām, ka tas tiešām jādara. Pēc mēneša jau dibinājām savu uzņēmumu un rudenī svinējām atvēršanas svētkus.
Kā jūs satikāties?
Elīna Drāke. Ar Augusti esam pazīstamas jau daudzus gadus, esam sekojušas viena otras profesionālajai darbībai, taču pagājušajā vasarā sapratām, ka vēlamies apvienot spēkus, lai iekustinātu procesus, kur zinām, ka ar savām zināšanām un pieredzi varam sniegt savu pienesumu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Galeriju Asni esam dibinājušas uz pašiniciatīvas pamata, jo ticam, ka ir īstais laiks un vieta un tam ir arī akūta nepieciešamība. Interesanti, ka cilvēki ļoti bieži komentē mūsu savienību. Viņiem patīk redzēt divas jaunas, spēcīgas, uzņēmīgas sievietes vienotā tandēmā. Man patīk doma, ka laužam stereotipus, ka sievietēm ir grūti sastrādāties. Mums ir vienots mērķis un vīzija, un tas ir galvenais virzītājspēks.
A. P. Iepazināmies, pateicoties kopīgiem draugiem, un mūsu draudzība turpinājās līdzīgu interešu un mākslas mīlestības dēļ. Jāsaka, ka šis ir tas gadījums, kad kopīgs bizness mūsu draudzību darījis tikai ciešāku.
Kāpēc nolēmāt nobāzēties?
A. P. Tas ir veids, kā ilgtermiņā pilnvērtīgi īstenot galerijas darbību. Kaut arī sākotnēji vēlējāmies izmēģināt klejojošu izstāžu programmu, apzinoties, ka labas telpas ir liels finansiālais slogs, kas pie esošā Latvijas mākslas tirgus jaunam uzņēmumam var sagādāt grūtības, paralēli tomēr skatījām dažādus telpu piedāvājumus Rīgā. Situācija ir duāla – no vienas puses, telpa pieprasa ievērojamu aprūpi, no otras puses, galerijai bez telpas ir krietni mazākas iespējas tikt uztvertai nopietni, veidot augstvērtīgus sadarbības projektus vai kotēties kvalitatīvās mākslas mesēs.
Kā nonācāt Krišjāņa Valdemāra ielā?
E. D. Mēs bijām noskatījušas šīs telpas pagājušā gada vasarā, kad no tām izvācās iepriekšējie iemītnieki. Šīs telpas ir ļoti atbilstošas galerijai – centrāla vieta, plaši skatlogi, pretī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Latvijas Mākslas akadēmija. Izrādījās, ka arī mājas īpašnieks šajās telpās bija paredzējis mākslas galeriju.
Kā jūs raksturotu šī brīža Rīgas galeriju vidi?
E. D. Aina ir sarežģīta. Ir vairākas galerijas, kas darbojas gadu desmitiem (Māksla XO, Alma, Daugava) un pārsvarā orientējas uz vidējās un vecākās paaudzes māksliniekiem, ir jauni spēlētāji, piemēram, galerija Look!, bet nevar teikt, ka mums ir attīstīta galeriju vide. Tam ir vairāki kavējoši apstākļi: zemais labklājības līmenis, nelielais cilvēku skaits kopumā, laikmetīgās mākslas muzeja neesamība un mākslas izglītības trūkums, bet varam novērot, ka jaunā paaudze ir daudz atvērtāka un ieinteresētāka kultūras procesos. Tikai jāpagaida, kad tā būs maksātspējīgāka (smejas).
A. P. Manas izjūtas ir divējādas. No vienas puses, šķiet, ka īpaši sūdzēties par galeriju skaitu un profesionālas, pat izcilas mākslas piedāvājumu nevar. Laikmetīgās mākslas muzeja un normālu, mērķim atbilstoši būvētu izstāžu zāļu neesamības dēļ Rīga ir ieguvusi krietnu skaitu mākslas telpu. Cits jautājums, kāda ir šo telpu funkcija un cik no tām patiesi varētu klasificēties kā mākslas galerijas. Mūsu uztverē galerijai jānodarbojas ne vien ar izstāžu veidošanu un interesantas programmas piedāvāšanu, bet arī ar mākslinieku karjeras attīstīšanu, dalību starptautiskos projektos un mākslas tirgos.
Vai šobrīd tas Rīgā notiek?
A. P. Vairāk sliecos domāt, ka ne, – mākslas tirgus ir pamatīgi nīkulīgs, lielai daļai mākslas telpu ir tikai nojaušams fokuss, un daudzi pat sāk piesavināties vārdu "galerija" tam neatbilstošos projektos (piemēram, izstādēm, kas notiek kafejnīcās, tirdzniecības centros, pop-up notikumos u. c.). Īsumā raksturojot aktuālo situāciju, man šķiet, būtu jāsaka, ka galeriju vidē valda zināms apjukums un iztrūkst sistemātiskas izpratnes par to, kas vispār ir galerija.
Kāpēc izvēlējāties atklāt galeriju tieši ar mākslinieku Katrīnas Biksones, Ievas Putniņas un Dāvja Ozola darbiem?
A. P. Mēs vēlējāmies galeriju atklāt ar glezniecības medijam veltītu grupas izstādi un domājām par šobrīd jauno mākslinieku rokrakstā saskatāmajām tendencēm. Kā viena no tām izgaismojās sirreālisms jeb maigais sirreālisms. Šobrīd gan vēl būtu grūti to minēt kā izteiktu virzienu Latvijas laikmetīgajā glezniecībā, tomēr zināma tieksme doties pārreālā pētniecībā noteikti ir novērojama.
Vai jūs varētu pastāstīt par mākslinieku atlases procesu nākotnē?
A. P. Mākslinieku atlasi mēs neveicam pēc principa "kuram sen nav bijusi izstāde" vai "kurš varētu izveidot interesantu ekspozīciju". Sadarbību ar autoriem plānojam ilgtermiņā – mēs būsim viņu pārstāvniecība ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, līdz ar to šīm attiecībām jābūt abpusēji ieinteresētām. Mēs nevēlamies sastrādāties ar iespējami daudziem autoriem izstāžu programmas izkrāšņošanai, bet, tieši pretēji, fokusēties uz noteiktu mākslinieku skaitu, tādēļ vispirms ir izpētes darbs, došanās darbnīcu vizītēs un sarunas, kurās izkristalizējas potenciālais attiecību modelis. Mūsu prioritāte ir sadarboties ar tādiem māksliniekiem, kuru darbi mums ne tikai patīk, bet kuros redzam arī potenciālu izaugsmei.
Ko jūs darīsiet, lai veicinātu viņu karjeras attīstību starptautiski?
E. D. Iziet starptautiskajā arēnā ir izdzīvošanas jautājums, jo Latvijā profesionālā mākslas vide gluži vienkārši ir pārāk šaura. Ir nepieciešams dibināt jaunus sakarus, draudzību ar kolekcionāriem un institūcijām ārvalstīs, lai pievērstu uzmanību tam, kas šobrīd notiek Baltijas mākslas pasaulē. Igauņi un lietuvieši jau to aktīvi dara, bet mums mazliet ir trūcis spara. Netiek apjausts un novērtēts milzīgais darbs, ka jāiegulda, lai iekļautos jau labi ieeļļotos, globālos mākslas tirgus procesos.
No praktiskās puses tas nozīmē startēt starptautiskās mākslas mesēs, sākumā, lai vispār iegūtu atpazīstamību pats Baltijas reģions, valsts, galerija, mākslinieki. Darbu pārdošana ir daudzu mērķtiecīgu darbību rezultāts, tā nav laimes spēle. Arī izmaksas par dalību mesē svārstās no 10 000 līdz 15 000 eiro. Lietuvā un Igaunijā šādas iniciatīvas tiek atbalstītas pilnā apmērā, LIAA atbalsta programma eksportam pašlaik vispār neiekļauj mākslas un kultūras nozari. Par šiem jautājumiem tieši pašlaik kopā ar citu galeriju pārstāvjiem runājam ar Kultūras ministriju. Tādai mazai valstij kā Latvija jābūt ļoti mērķtiecīgai savas kultūras virzīšanai pasaulē, un tam ir jāparedz atbilstoši līdzekļi.
Kāpēc mums ir "trūcis spara" ne tikai globāli, bet arī lokāli?
E. D. Mums ir trūcis mērķtiecīgas kultūrpolitikas un skaidri izvirzītas prioritātes, un arī tīri sajūtu līmenī šķiet, ka Latvijā cilvēki vairāk katrs domā par savu labumu. Mēs tikai raustam deķīti katrs uz savu pusi, kamēr citi jau ir gabalā. Tāpēc mēs būsim izteikti uz sadarbību vērsta galerija gan programmas, gan vispār darba kultūras ziņā.
A. P. Situācijai noteikti ir dziļas vēsturiskas saknes. Mums ir trūcis pārdomātas komunikācijas stratēģijas attiecībā par aktuālajām kultūras vērtībām. Iespējams tādēļ, ka pašiem latviešiem trūkst izpratnes par to, cik liela nozīme ir laikmetīgajai kultūrai. Kādēļ tā, tiešām grūti spriest, varbūt pēc dabas esam pasīvāki. Tomēr būtisku lomu spēlē tas, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā ir pārdomātāka valsts finansēšanas sistēma kultūras nozarei (ar fokusu uz starptautiskām sadarbībām), tas pats attiecas arī uz augstāko izglītību kultūras nozarē. Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību pat kauns pieminēt. Visi šie vairāk vai mazāk kultūrpolitiskie jautājumi ir ietekmējuši arī sabiedrības nostāju par kultūras, jo īpaši vizuālās mākslas jēgu. Un esošajā situācijā aktīvai patērētājsabiedrībai, kas vērsta uz produktu un funkciju, ir grūti paskaidrot šo unikālo mākslas vērtību.
Vai jūs jau esat sākušas domāt par sadarbību ar igauņu un lietuviešu galerijām un citām institūcijām?
A. P. Jā, šobrīd jau tā notiek! Veidojot nākamo izstādi, sadarbojamies ar kolēģēm no Lietuvas, esam ieplānojušas kopīgu projektu ar igauņu kuratori, galerijas Hoib vadītāju Lilianu Hiobu un saņēmušas interesi arī no Somijas. Viens no mūsu plāniem ir ne tikai panākt kaimiņvalstu mākslinieku izstādes Rīgā, bet arī apmaiņas veidā vest mūsu autorus pie viņiem.
Vai jūs varētu pastāstīt par nākamo izstādi?
E. D. Nākamā izstāde, ko atklājam 10. maijā, ir jaunas lietuviešu gleznotājas Aurēlijas Bulaukītes pirmā personālizstāde Rīgā – Little Grand Spells. Māksliniece pievēršas digitālās eksistences tēmām, savās gleznās reflektējot par cilvēka emocionālajiem stāvokļiem un pārdzīvojumiem un kā tie savijas ar mūsdienu sociālo mediju un virtuālo pasauli.