Identitāte ir toksiska

Pirmo reizi pasākuma vēsturē 13. Baltijas triennāli šogad kopīgi organizē visas trīs Baltijas valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija. Izstāžu un performanču cikls pavasarī sākās Viļņā, vasarā turpinājās Tallinā, un septembrī Laikmetīgās mākslas centrā Kim? Rīgā tika atklāta tās noslēdzošā daļa. Baltijas triennāle, kas dibināta 1979. gadā, ir lielākā laikmetīgās mākslas skate reģionā. Triennāles mākslinieciskais vadītājs šoreiz ir Londonas Heivorda galerijas kurators Vensāns Onorē. Viņš ir bijis kurators Palais de Tokyo Parīzē, Tate Modern Londonā un citās nozīmīgās institūcijās, veidojis pasaulslavenu mākslinieku izstādes. Baltijas triennāles un tās izstāžu cikla uzmanības centrā Vensāns Onorē izvirzījis jautājumu – ko nozīmē piederība saplaisājušu identitāšu laikmetā.

Jums droši vien jau ir apnicis šis jautājums, taču vēlos pavaicāt par triennāles nosaukumu Give Up the Ghost/Atbrīvoties no rēgiem…

Nē, tas ir lieliski, jo šis nosaukums ir bijis ļoti populārs, daudzi man vaicā par nosaukumu. Angļu valodā tas nozīmē "nomirt", bet man patika arī tā nenoteiktība, jo tas varētu nozīmēt arī "atbrīvoties no rēgiem», tātad atbrīvoties no pagātnes un virzīties uz priekšu, atmest mantojumu vai kādu smagumu, kas mūs vajā. Tas ir par skatīšanos nākotnē.

Kas būtu tas rēgs, no kura mums jātiek vaļā? Vai, veidojot šo izstādi, domājāt arī specifiski par šo reģionu, postpadomju situāciju?

Tas ir par to. Tas ir par attiecībām ar rasi, feminismu, dzimti, kultūru, arī mākslas vēsturi, lai nonāktu nākamajā mūsu eksistences fāzē, tādējādi tas ir saistīts ar Baltijas valstīm, taču tā ir arī vispārīga tēma.

Lasīju, ka, veidojot šo triennāli, vēlējāties meklēt nevis līdzīgo starp Baltijas valstīm, bet atšķirīgo.

Izstādē vēlējos uzsvērt atšķirības, nevis mēģināt visu izlīdzināt un dublēt. Tāpēc strādāju ar kuratoru komandu – no katras valsts, bet arī ar citiem kuratoriem.

Vai varat aprakstīt šīs atšķirības starp Baltijas valstīm un mākslu Baltijas valstīs, kuras novērojāt, veidojot triennāli?

Kad sākām intensīvu Baltijas mākslas izpēti, tikāmies ar daudziem māksliniekiem un aplūkojām daudz mākslas darbu. Ir grūti salikt cilvēkus pa plauktiņiem un teikt: tāda ir Igaunijas māksla un tāda – Lietuvas māksla. Šajā triennālē aptuveni trešdaļa ir Baltijas mākslinieki. Interesanti, ka daudzi no viņiem patlaban dzīvo citās valstīs. Māksla ir ļoti plūstoša, tā pārvietojas – vai nu fiziski, vai ar interneta starpniecību –, un mākslinieki ir informēti, viņi visu laiku meklē jaunus iespaidus un debates.

Runājot par trim Baltijas valstīm un to specifiku, man šķiet, ka Rīga ir vairāk par postkonceptuālu stratēģiju un efemeru mākslu, kas ir saistīta ar apmeklētāja pieredzi, kā, piemēram, mūzika un atmosfēriska māksla. Tallina ir vairāk materiāla – var minēt igauņu mākslinieci Krisu Lemsalu, kura strādā ar keramiku, un igauņu gleznotājus. Lietuvā mākslinieki daudz vairāk pievēršas konceptuālās mākslas mantojumam, mākslas kontekstualizācijai un attiecībām ar valodu.

Jūs runājat par mākslu kā plūstošu un kustībā esošu. Vai, raugoties uz šo reģionu, jūtat, ka robežas sāk izzust un māksla kļūst arvien universālāka?

Gribu uzsvērt, ka ar šo izstādi es nevēlos pievērsties postpadomju telpai, es vēlos virzīties uz priekšu. Gribu, lai triennālē būtu ļoti spēcīgas balsis, mākslinieki, kuri, manuprāt, veido ārkārtīgi svarīgus darbus mūsu laikam. Protams, esmu pētījis mākslas scēnas, ja tādas pastāv, bet es patiešām skatījos uz individuāliem māksliniekiem. Nepētīju CV, bet lūkojos uz mākslas darbiem un pieredzēju tos tiešā veidā.

Vai varat aprakstīt, ko meklējat mākslas darbos un māksliniekos?

Tas var būt dažādi. Ja domāju par izstādi ar konkrētām tēmām, es, protams, sašaurinu savu izpēti līdz šīm tēmām. Vienmēr veicu padziļinātu izpēti – gan nākotnes projektiem, gan vispārīgu izpēti, kad nemeklēju neko konkrētu. Taču galvenais ir spēcīga mākslas darba pieredze un lietas, kas ir nozīmīgas mūsu laikam un mākslas vēsturei.

Kā jūs sākāt interesēties par mākslu?

Sākotnēji studēju literatūru. Par laikmetīgo mākslu sāku interesēties nejauši. Vienkārši, apmeklējot izstādes, sapratu, ka vēlos turpināt pētīt formas, filosofiju un vēsturi, arī literatūru. Laikmetīgā māksla šķita labākais veids, kā to darīt un tādējādi būt cieši sasaistītam ar mūsdienu pasauli un to, kas pasaulē notiek politiski un arī mākslā formāli.

Kāpēc jums šķiet, ka laikmetīgā māksla ir labākais veids, kā sekot līdzi šiem jautājumiem?

Laikmetīgā māksla aptver visus šos jautājumus un ir ārkārtīgi bagāta. Tajā ir tik daudz dažādu balsu, tiek attīstītas dažādas formas – no performances un videodarbiem līdz skulptūrām, gleznām un instalācijām. Tā aptver pasauli, kādā mēs dzīvojam. Tā nereprezentē pasauli, bet to atbalso. Triennāle šajā ziņā ir labs piemērs, daži mākslinieki, piemēram, Makss Hūpers Šneiders, pievēršas ekoloģijai, aplūko dzimtes politiku vai vienkārši politisko situāciju atsevišķās valstīs. Māksla ir fantastisks veids, kā to piedzīvot.

Vai tam, ko saku, ir kaut kāda jēga? Iespējams, man ir vajadzīga vēl viena kafija. Jums būs daudz jārediģē. Taču tie ir labi jautājumi. Ir grūti būt precīzam, jo dažkārt, kad dari lietas kā es – mans darbs ir būt kuratoram un strādāt ar māksliniekiem –, ir mazliet sarežģīti atkāpties soli atpakaļ un saprast, ko tieši dari. Kad jautājat, kā atrodu vai izvēlos māksliniekus, tas tiešām ir atkarīgs... Turpmākos gadus veidošu lielu projektu, kam ir ļoti specifiska tēma, tāpēc zinu, ka uz dažiem māksliniekiem neskatīšos, jo viņi tai savos darbos nepievēršas.

Kas tas ir par projektu?

Tas ir noslēpums. Protams, tas neliedz man doties uz izstādēm arī tad, ja tās nav veltītas šai tēmai, jo gribu atklāt jaunus māksliniekus un pieredzēt mākslas darbus, kas barotu manu izpētes procesu un nākotnes projektus. Daudzējādā ziņā kuratori ir arī kolekcionāri, viņi kolekcionē atmiņas.

Vai rakstāt daudz piezīmju?

Nepietiekami. Tas vairāk ir manās smadzenēs, tās ir mans mazais muzejs.

Pilnībā piekrītu tam, ko teicāt iepriekš, ka laikmetīgā māksla ir lielisks veids, kā palūkoties uz pasauli, un ir tik daudz dažādu mākslinieku un balsu, taču man šķiet, ka laikmetīgajai mākslai tomēr ir ļoti šaura auditorija.

Neesmu par to tik pārliecināts, jo, kad dodaties uz lielajiem muzejiem pasaulē, tie ir pārbāzti, cilvēki stāv rindās – Palais de Tokyo Parīzē, Tate Modern Londonā un citviet. Kolekcionāri atver muzejus viscaur pasaulē. Laikmetīgā māksla kļūst aizvien populārāka. Popzvaigznes sadarbojas ar māksliniekiem, piemēram, Džejs Zī un Lēdija Gāga ar Marinu Abramoviču. Leonardo di Kaprio ir liels mākslas kolekcionārs. Neesmu pārliecināts, vai tā ir šaura niša.

Vai esat paspējis aplūkot arī Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli?

Man vēl nav bijis laika, bet plānoju to darīt. Ļoti vēlos apskatīt biennāli, jo mēs darām kaut ko pilnīgi citu, un tas ir lieliski, jo tā papildinām laikmetīgās mākslas piedāvājumu Rīgā. Mēs nevis kolonizējam pilsētu ar vairākām izstāžu vietām un grandiozām instalācijām, bet koncentrējamies uz nelielu institūciju un tādā veidā gribam uzsvērt, cik šīs nelielās institūcijas ir svarīgas. Tās ir izšķirošas zināšanu izplatīšanā, kopienu veidošanā, lai dalītos ar mākslu. Es ticu tādām institūcijām kā Kim?, un mums tās ir jāatbalsta.

Triennāle pievēršas identitātes jautājumiem. Jūs esat no Parīzes, dzīvojat Londonā, ko tā nozīmē jums?

Es uzskatu sevi par bastardu. Būt bastardam ir lieliski, tas ir luksuss, jo ļauj piemēroties dažādām situācijām un novērtēt atšķirības. Mums ir apriebusies identitāte un politiķi, kas runā par identitāti, jo viņi nezina, par ko runā. Viņi runā par identitāti kā par kaut ko fiksētu, kas nevar attīstīties. Es neesmu pārliecināts, ka identitāte pastāv, taču domāju, ka pastāv piederība.

Šodien mēs runājam Kim? pagalmā, rīt mēs būsim kaut kur citur, un tas nedaudz kaut ko mainīs. Pārmaiņas veido mūsu piederību. Es vairs neticu identitātei, man šķiet, ka mums pret to ir jācīnās. Identitāte ir toksiska. Ja es teiktu, ka esat latviešu sieviete, es jūs ievietotu kaut kādā muļķīgā rāmī, tas neko nenozīmē, jūs esat daudz kas vairāk. Mēs neesam tēvs, māte vai darbinieks – mēs esam tas viss kopā. Tā ir piederība, un mēs attīstāmies, maināmies dzīves laikā, mūsu ķermenis mainīsies un tāpat arī piederības sajūta.