Līdz 30. septembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā būs skatāma izstāde Gobelēnu krāsas. Tajā ir eksponēti gobelēni no Francijas Nacionālā mēbeļu fonda (Mobilier national) kolekcijas. Izstādes kuratore ir Nacionālā mēbeļu fonda Parīzes, Bovē un Savonrī Gobelēnu manufaktūru ražošanas departamenta direktore mākslas vēsturniece Marī Elēna Masē-Bersanī. Viņa ir studējusi mākslas vēsturi Luvras skolā un vēlāk Sorbonnā. Pēc studijām Nacionālais mēbeļu fonds jaunajai mākslas vēsturniecei pasūtīja pētījumu par senajiem gobelēniem. Tas bija tik kvalitatīvs, ka fonds Marī Elēnu Masē-Bersanī pieņēma pastāvīgā darbā. Viņas karjera fondā ir attīstījusies līdz gobelēnu ražošanas departamenta direktores amatam.
Vai Nacionālajam mēbeļu fondam līdzīgas institūcijas ir arī citviet Eiropā?
Kādreiz visās Eiropas valstīs, kurās ir bijuši savi karaļi, bija līdzīgas institūcijas. Tās bija monarhu rezidenču mēbeļu un citu interjera priekšmetu glabātavas. Mūsdienās Madridē ir iestāde, kuras funkcijas varētu salīdzināt ar Francijas Nacionālo mēbeļu fondu. Taču mēs uzskatām, ka Nacionālais mēbeļu fonds ir unikāla institūcija.
Kā Nacionālais mēbeļu fonds no karaļnama mēbelētāja kļuva par Francijas Republikas prezidenta un ministru biroju iekārtotāju?
Fonda izveidei bija pavisam praktisks un racionāls iemesls – karaļiem piederēja vairākas pilis, un viņi nemitīgi ceļoja no vienas uz otru. Pirms katras karaļa un viņa svītas ierašanās pils tika apmēbelēta un izdekorēta. Tā mēbeles un cits pils dekoratīvais aprīkojums ar ratiem tika vests no viena objekta uz nākamo. Protams, pa ceļam bieži vien kaut kas pazuda, kaut kas tika sabojāts, tāpēc karalis Luijs XIV kopā ar tā laika Francijas finanšu ministru Žanu Batistu Kolbēru nolēma dibināt īpašu institūciju – kroņa mēbeļu krātuvi. Te visi priekšmeti tika uzskaitīti. Katram bija savs reģistra numurs.
Tajā laikā Francijā dibināja arī gobelēnu manufaktūras, lai pašu mājās varētu izgatavot visas nepieciešamās tekstilijas un lai gobelēnus nevajadzētu iepirkt ārzemēs. Īpaši, lai Francijas karaļnams varētu iztikt bez Flandrijā austā. Mūsdienās arī šīs gobelēnu manufaktūras, kā arī mežģīņu darbnīcas ir iekļautas Nacionālajā mēbeļu fondā. Interesants fakts: lai kādas būtu režīma maiņas Francijā – impērija, republika, tad atkal monarhija un tad vēlreiz republika –, Nacionālais mēbeļu fonds ir pastāvējis visos laikos. Protams, tā darbībai ir bijuši kāpumi un kritumi, bet tas vienmēr ir darbojies un visos laikos tā galvenā funkcija ir bijusi iekārtot gan karaļu, gan republikas vadītāju oficiālās rezidences, darba un reprezentācijas telpas.
Mūsdienās Nacionālā mēbeļu fonda pārziņā ir ne tikai prezidenta pils, bet arī dažādu oficiālu pasākumu un pieņemšanu, Senāta un Nacionālās asamblejas iekārtošana, arī visu Francijas vēstniecību mēbelējums ārvalstīs. Skaistākās lietas parasti tiek Versaļai un Luvrai. Jā, mūsu uzdevums visos laikos bijis uzglabāt, saglabāt un restaurēt mēbeles, tekstilijas, vēsturiskos audumus un citus interjera priekšmetus, kas pieder fondam, taču tikpat svarīgi allaž ir bijis arī pasūtīt un radīt jaunus priekšmetus. Skaidrs, ka tagad mūsdienīgais nākamajām paaudzēm reiz būs vērtīgs kultūrvēsturiskais mantojums. Nacionālā mēbeļu fonda krātuvēs ir vairāki simti tūkstošu priekšmetu.
Kādreiz visu noteica karalis, bet kas notiek mūsdienās – cik daudz politiķi var ietekmēt rezidenču iekārtojumu, to stilistiku?
Monarhijas laikā karalim bija liela vara, bet tik un tā, piemēram, gobelēnu manufaktūru vadītājs bija Luija XIV galma mākslinieks Šarls Lebrēns, un viņa gaumei arī bija ietekme. Karaļu gaume jau nebija kaut kas ārkārtējs, bet gan sava laika atspulgs. Vienmēr karaļnamam tika pasūtīti vai iepirkti priekšmeti, kas atbilda sava laika aktuālākajām tendencēm. Izpildītāji bija populārākie mākslinieki un meistari.
Francijas prezidentam nav karaļa pilnvaru, un viss nenotiek pēc viņa prāta un gaumes. Francijas prezidents amatā ir piecus gadus, un kardinālas pārmaiņas un pilnīgi jaunu mēbelējumu pasūtīt un īstenot ir ļoti grūti. Mūsdienās par jauniem iepirkumiem atbild īpaša komisija, kuras sastāvā ir 12 cilvēku – lielāko Francijas muzeju krājumu glabātāji, mākslinieki, dizaineri, Nacionālā mēbeļu fonda pārstāvji. Šī komisija lemj par jaunu mēbeļu, interjera aksesuāru radīšanu, kā arī par jaunu gobelēnu aušanu.
XX gadsimta dizaina vēsturē īpaša vieta ir Pjēra Polēna dizainētajām mēbelēm prezidentam Žoržam Pompidū. Viņa 70. gadu sākumā radītās mēbeles Elizejas pilij ir slavenas joprojām, un tiek uzskatīts, ka Pjērs Polēns Elizejas pilī ienesis moderno dizainu. Turklāt Žoržs Pompidū nebija vienīgais prezidents, ar kuru dizainers sadarbojies. Pjērs Polēns dizainējis arī Fransuā Miterāna oficiālo biroju un atjaunojis Elizejas pils ēdamistabu Žaka Širaka laikā.
Jā, XX gadsimta 60. gados Nacionālā mēbeļu fonda paspārnē tika izveidota īpaša darbnīca, kuras uzdevums bija nodarboties ar pētījumiem un attīstīt radošumu. Te ir tapuši daudzi moderni dizaina risinājumi, un darbnīcā tika izgatavotas Pjēra Polēna dizainētās mēbeles. Šajā izpētes un radošuma darbnīcā tiek izstrādāti jaunu mēbeļu dizaina prototipi un mēbeles vienā eksemplārā. Es to sauktu par mēbeļu haute couture, kuru vēlāk ir iespējams attīstīt un izgatavot lielākā skaitā.
Ja runājam par Žoržu Pompidū – viņš bija īpašs prezidents, kurš jau pirms stāšanās amatā ļoti labi orientējās mūsdienu dizainā un mākslā. Pompidū personīgi pazina daudzus māksliniekus, tāpēc viņš bija ļoti prasīgs un zinošs Elizejas pils iekārtojuma pasūtītājs. Pompidū laikā prezidenta darba termiņš vēl bija septiņi gadi, un tas ir mazliet ilgāks laiks, lai pils iekārtojumā varētu veikt radikālākas pārmaiņas.
Ir arī stāsts par kādreizējo Francijas kultūras ministru Žaku Langu, kurš XX gadsimta 90. gadu sākumā kādā izstādē Parīzes Dekoratīvās mākslas muzejā ieraudzījis franču dizainera Silvēna Dibisona (Dubuisson) radītu galdu un vēlējies tādu pašu savam kabinetam. Ministrs saņēma galdu, un viņa sadarbība ar dizaineru ilga vairāk nekā divus gadus. Dibisons radīja visu kabineta iekārtojuma ansambli, ieskaitot paklāju. Vai Francijas prezidenti un ministri interesējas par dizainu?
Žaks Langs arī tomēr ir izņēmums un Francijā īpašs politiķis. Viņš kultūras ministra amatā bija ļoti ilgi. Lai gan daudz kas ir atkarīgs no prezidenta un ministru personības, tomēr vēlos atgādināt, ka pamatā par visiem jaunajiem pasūtījumiem un iepirkumiem atbild komisija.
Kā mūsdienās tiek pasūtīts jauns mēbeļu vai citu interjera iekārtu dizains?
Ikviens mākslinieks vai dizainers var iesniegt savu ideju iepriekšminētajai komisijai. Tā izskata gan mēbeļu, gan gobelēnu, gan citu interjera iekārtojumam nepieciešamu lietu pasūtījumus. Ja komisija atbalsta iesniegtā dizaina realizāciju, ar mākslinieku vai dizaineru tiek slēgts līgums. Dizaina ieceres īstenošanas laiks ir atkarīgs no tā, cik ļoti tajā brīdī ir noslogotas Nacionālā mēbeļu fonda darbnīcas un austuves. Tiklīdz priekšmets ir izgatavots, tas saņem inventāra numuru un uzreiz kļūst par valsts kolekcijas sastāvdaļu. Tas, protams, ir ļoti prestiži, tāpēc mākslinieki un dizaineri labprāt ar mums sadarbojas.
Tādā konkursa kārtībā komisija izvēlējās īstenot arī latviešu tekstilmākslinieka Egila Rozenberga gobelēnu idejas. Mākslinieka un dizainera tautībai vai valsts piederībai nav izšķirošas nozīmes. Kad jaunie priekšmeti ir iekļauti Nacionālā mēbeļu fonda kolekcijā, tie tiek piedāvāti prezidentam un ministriem vai eksponēti izstādēs gan mūsu pašu galerijā, gan ārzemēs, piemēram, tagad gobelēnu izstādē Rīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Dizains tiek izmantots kā Francijas valsts reprezentācijas instruments?
Protams, Nacionālā mēbeļu fonda kolekcija ir arī veids, kā Francija sevi reprezentē. Mēs rādām ne tikai mūsu mākslinieku un dizaineru radošās spējas, bet arī tradicionālās amatniecības meistaru prasmes.
Francijas politiķi savu biroju un oficiālo rezidenču mēbelējumā priekšroku dod vēsturisko stilu mēbelēm vai mūsdienu dizainam?
Apmēram pirms 20 gadiem ministri lielākoties izvēlējās XVIII gadsimta mēbeles un interjera priekšmetus. Mūsdienās populāras ir XX gadsimta 20. un 30. gados radītās mēbeles. Pašlaik Elizejas pilī ir ļoti daudz mūsdienu dizaina. Francijas prezidentam Elizejas pilī ir gan oficiālās pieņemšanas telpas, gan privātie apartamenti. To mēbelējuma stilistika var atšķirties. Piemēram, Miterāna laikā oficiālās telpas bija mēbelētas ar vēsturiskā stila priekšmetiem, savukārt viņa privātie apartamenti – ar tā laika moderno dizainu.
Pašreizējais prezidents Emanuels Makrons gan mazāk iesaistās pils mēbeļu izvēlē. Ar to lielākoties nodarbojas viņa kundze. Valsts pirmā lēdija izvēlas mūsdienu dizaina mēbeles un laikmetīgo mākslu. Jāatzīst, ka prezidenta gaume ietekmē arī ministru izvēli, tāpēc tagad viņi mums Nacionālajā mēbeļu fondā vairāk pieprasa mūsdienu dizainu.
Rundāles pils muzeja vadītājs Imants Lancmanis gandrīz katrā intervijā stāsta, ka Francijā liela daļa piļu vēsturiskā iekārtojuma tiek izpārdota un mūsdienās vērtīgas vēsturiskās mēbeles var nopirkt samērā lēti. Kā jūs raksturotu situāciju?
Es nedomāju, ka tā ir tik dramatiska. Katrs vēsturiskais stils kādu laiku ir modē un tad no tās iziet, taču varbūt pēc gadiem atkal atgriežas popularitātes virsotnē. Piemēram, pirms kāda laika ļoti iecienīts bija XVIII gadsimts, kas tagad no modes ir izkritis, un šī perioda mēbeles var nopirkt lēti. Pašlaik populāri ir XX gadsimta 20. un 30. gados izgatavotie priekšmeti, un tie ir dārgi. Piebildīšu, ka Nacionālais mēbeļu fonds neko no savām kolekcijām nepārdod. Mēs tikai deponējam. Viss, kas mums pieder, ir valsts īpašums.
Vai jūs turpināt iepirkt arī vērtīgas vēsturiskās mēbeles?
Jā. Nacionālajā mēbeļu fondā ir speciālisti, kuri seko līdzi izsoļu katalogiem. Ja viņi uzskata, ka kāds no pārdošanā nokļuvušajiem priekšmetiem ir mākslinieciski ļoti vērtīgs vai nāk no kādas īpašas vietas, tas tiek iegādāts Nacionālā mēbeļu fonda kolekcijai. Taču mēs neesam muzejs, visiem Nacionālā mēbeļu fonda priekšmetiem ir jābūt gataviem lietošanai, tāpēc atšķiras arī darbs mūsu restaurācijas darbnīcās.
Jūs esat atbildīga tieši par mūsdienu gobelēnu aušanu. Vai gobelēni arī mūsdienās bieži tiek izmantoti interjerā?
Privātmājās varbūt ne, bet publiskās telpās gan. Emanuela Makrona kundze Elizejas pils iekārtošanai ir izvēlējusies apmēram desmit paklāju un divdesmit gobelēnu. Viens no mūsu aktuālākajiem un lielākajiem projektiem ir Elizejas pils Svētku zāles interjera pārveidošana. Būs arī jauni paklāji un gobelēni. Pašlaik Nacionālā mēbeļu fonda austuvēs tiek radīti 48 gobelēni. Protams, gobelēnu ziedu laiki bija XVII un XVIII gadsimts. XIX gadsimtā to popularitāte mazinājās. Tas jau bija Francijas Republikas laiks, kad dižciltīgie un bagātie savu varu un finansiālās iespējas reprezentēja citādi. Gobelēnu vietā pie sienām arvien biežāk bija gleznas. Gobelēni kļuva izmēros mazāki un paši bieži vien līdzinājās gleznām.
XX gadsimta pirmajā pusē interese par gobelēniem atjaunojās. Piemēram, Lekorbizjē ar tiem ļoti aizrāvās. Arī Nacionālā mēbeļu fonda kolekcijā ir pēc Lekorbizjē skicēm austi gobelēni. Viņš labi pārzināja aušanas iespējas, un pēc viņa radītajām skicēm audējiem bija viegli un ērti strādāt. Nacionālā mēbeļu fonda austuvēs darinātajiem gobelēniem ļoti būtiska ir krāsa. Ar to iespējams radīt telpiskuma sajūtu, dziļumu. Mums ir pašiem savas krāsošanas darbnīcas. Fonda paletē ir 16 000 dažādu toņu, bet, ja mākslinieks tajos nespēj atrast savai idejai piemēroto, krāsošanas meistari rada jaunus toņus. Tagad mums ir arī īpašs Egila Rozenberga tonis. Kopš XX gadsimta 50. gadiem izmantojam ķīmiskās krāsas, un tās ir ļoti izturīgas. Ir padomāts arī par to, lai, laika gaitā mainoties gobelēna tonalitātei, tā joprojām būtu saskanīga.