Mākslinieki Kristians Brekte un Modris Svilāns savā radošajā sadarbībā pievēršas un pēta visdažādākās cilvēka dzīves parādības. Vairāk nekā piecu gadu garumā abi mākslinieki nodarbojušies ar solargrāfiju un iemūžinājuši Latvijas seno sakrālo arhitektūru un apbedījuma vietas.
Interese par pamesto, nepareizo un tumšo dzīvošanas pusi māksliniekus padarījusi par vietas pētniekiem, kur fotogrāfisks eksperiments ar vidi ir gan daļa no novērojuma, gan zināma veida secinājums. Ilgtermiņā sadarbojoties, Brekte un Svilāns nonākuši pie individuālo interešu kompromisa, radot psiholoģiski baisu vienojošo mākslas darbu estētiku.
Solargrāfiju paši mākslinieki definē kā principu, kad ar saules stariem kadrā tiek iededzināts attēls, taču patiesībā tās attēlā nojaušams daudz vairāk – tā nav tikai mirkļa vai vietas fiksācija, bet gan vides un laika vizuāls tvērums. Ar pašizgatavotām pinhole kamerām Kristians Brekte un Modris Svilāns apceļojuši Latviju, kameras paslēpjot pie pamestām baznīcām un kapos, vietās, par kuru esamību cilvēki jau sen aizmirsuši. Kā mākslinieki viņi pievēršas attēlā iekļautajai formai, kompozīcijai un attēla rašanās procesam, savukārt kā pētnieki viņi atgriežas tagadnes aizmirstajā telpā, protokolējot nebūtībā aizlaistos dzīvības pieminekļus.
Solargrāfija ir mākslas forma, kurai autori Latvijā līdz šim pievērsušies maz, līdz ar to Brekti un Svilānu var uzskatīt par sava veida pionieriem šajā nozarē.
Izstāde Solargrāfija ISSP galerijā ir šī ilggadējā projekta noslēgums, kurā solargrāfijas darbi skatītājiem atklāti pavisam intīmā veidā. Telpai pārtopot par dark room jeb tumšo istabu, ekspozīcijas centrā nonācis pats trauslākais analogā procesa elements – foto darba negatīvs, kuram izstādes norises laikā lemts mainīt savu vizuālo formu. Izstādi papildina arī mākslinieku radīta skaņas instalācija, kas radīta domājot par vientuļajām un cilvēkam svešajām Latvijas vietām.
Izstādes kuratore – Auguste Petre.