Jauna pārkraujamā prece – kultūra

Arhitekta Reiņa Liepiņa vadībā pašlaik tiek veikta Rīgas preču stacijas pārbūve par kultūras un izklaides centru Hanzas Perons. Augustā tur tika nosvinēti spāru svētki. Hanzas Perons, kas ir bijusī Rīgas preču stacijas noliktavas ēka topošā rajona New Hanza teritorijā, atrodas Pulkveža Brieža un Hanzas ielas stūrī. Jauno objektu paredzēts atvērt nākamā gada pavasarī. Projektu īsteno uzņēmumu grupa Pillar. Tā kopējās izmaksas plānotas ap 11 miljoniem eiro, ieskaitot visus infrastruktūras un inženierkomunikāciju izveides darbus.

"Man gribētos vēsturiskajām ēkām noņemt svētsvinības plīvuru. Gribētos tām iedot cilvēcīguma aspektu, jo tikai tad arhitektūru var pa īstam ieraudzīt," saka arhitekts Reinis Liepiņš. Viņš sevi pieticīgi dēvē par amatnieku, kaut gan ir viens no delikātajiem estētiem Latvijas arhitektūrā. Viņa darbiem piemīt jūtīga attieksme pret vēsturisko substanci un gleznieciskums.

Reiz kādā senā intervijā jūs teicāt: "Dažreiz, sākot strādāt pie kārtējā interjera projekta, domāju – viss, jāsāk zīmēt mājas, mājas!" Tagad jūs strādājat pie diviem vērienīgiem projektiem – pie Rīgas preču stacijas pārbūves par kultūras telpu Hanzas Perons un Rīgas pils kastelas daļas pielāgošanas Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.

Toreiz man vienkārši gribējās darboties lielākā mērogā. Reiz gada beigās domāju, ka nākamajā gadā gan gribētos strādāt pie kaut kā liela. Un tieši tad nāca Rīgas pils kastelas daļas konkurss, uzvara tajā un darbs pie šī projekta. Protams, tas ir pavisam cits mērogs. Rīgas pils neapšaubāmi ir nozīmīga ēka. To nosaka gan tās atrašanās vieta, gan ēkas lielums, gan nozīme. Pilī ielikt muzeja funkciju ir sarežģīti. Neesmu pasaulē redzējis daudz labu piemēru. Tas ir projekts, kuram nav ne sākuma, ne gala. Strādājot pie ikdienišķām ēkām, ir projekts, būvniecība un nodošana ekspluatācijā. Bet tā nav pils gadījumā – ēka ir tik liela, un vēsturiskā izpēte – tik sarežģītas. Pagājušajā gadā atklājām sakrāla rakstura figurālu gleznojumu fragmentus, kas varētu būt datējami ar 1520.–1590. gadu. Iespējams, tas varētu būt pirmais pils apmetuma slānis.

Pastāstiet nedaudz vairāk par Hanzas Perona projektu un koncepciju.

Hanzas Perons ir kādreizējā Rīgas preču stacija, kas tiek pārvērsta par jaunu kultūras telpu – daudzfunkcionālu vietu koncertiem, izstādēm, konferencēm un citiem pasākumiem. Šeit kultūra kļūs par jauno preču stacijā pārkraujamo preci.

Izstrādājot priekšlikumu konkursam, man galvenā izšķiršanās bija atstāt esošās ēkas iekšpusi tukšu un neskartu, izveidojot transformējamu zāli. Tas noteica risinājumu, ko es saucu par preču stacijas stikla mētelīti, kas ietver vēsturisko ēku no ārpuses. Vēsturiskā ēka kļūst par kultūras telpas interjera sastāvdaļu. Jaunajā ietvarā atradīsies viss nepieciešamais kultūras telpas darbības nodrošināšanai: vestibili, garderobes, tualetes, noliktavas, virtuve, mākslinieku ģērbtuves un administrācijas biroji.

Sākotnējā ēka mūsdienu pilsētbūvnieciskajā situācijā šķita vides mērogam par mazu. Mūsdienās tā atrodas zemāk nekā uzbērtā Hanzas un Pulkveža Brieža iela. Jaunais rāmis preču stacijai dod lielāku masu, uzaudzē tai muskuļus. No attāluma kādreizējā Rīgas preču stacija izskatās pēc lakoniskas šķūņa formas ēkas. Manuprāt, no pilsētbūvniecības skatpunkta tas ir ieguvums.

Kā Hanzas Perons iekļausies apkārtējā vidē?

Ceru, ka Hanzas Perons šeit nepaliks viens – taps tam apkārt plānotās ēkas, to vidū arī Laikmetīgās mākslas muzejs, kura tehniskā projekta izstrāde turpinās arī pašlaik. Rajona New Hanza iecere ir radīt jaunu pilsētas daļu ar septiņām jaunām ielām tukšā vietā. Šī iecere man atgādina reiz piedzīvoto Berlīnē, Potsdamas laukumā. Atceros, ka 1992. gadā tur gāju pa tukšu smilšu lauku. Pēc pāris gadiem tur jau bija jauna pilsētas daļa ar augstceltnēm un metro staciju. Joprojām, kad esmu Potsdamas laukumā, man ir sajūta, ka šeit top kaut kā jauna sākums un es esmu tā daļa. Tāpēc esmu priecīgs būt par daļu no rajona New Hanza radītājiem – zīmēt savu projektu un vērot, kā blakus top muzejs, skola, biroji un dzīvokļi.

Kad strādāju pie Anda Sīļa un mēs veidojām kluba Pulkvedim neviens neraksta interjeru, noskretušo zudušā laika sajūtu telpā radījām paši ar dažādiem dekoratīviem paņēmieniem. Tā estētika ir pārliecinoša, bet mākslīga. Kad man jau patstāvīgi bija pirmie vēsturisko ēku rekonstrukcijas projekti, ar prieku atklāju, ka vēsturiskajās sienās laika sajūta, dziļums ir klātesošs. To nav nepieciešams radīt no jauna, vajag tikai uzmanīgi atvērt un ieraudzīt. Man nekad nav paticis taisīt mākslīgu laika patinu. Vecās ēkās ir profesionāls atvieglojums, ka vecās sienas un patina jau ir. Turklāt rekonstrukciju projektos interjers nav tikai interjers, bet gan ēkas sastāv- daļa.

Karjeras sākumā jūs īstenojāt cita veida projektus – tie bija gan restorānu interjeri, gan bēniņu pārbūve.

Jā, esmu veidojis diezgan daudzu restorānu interjerus. Bēniņu pārbūve ik pa laikam joprojām ir manā aktuālo darbu sarakstā. Bēniņu pārbūve ir šķietami apjomā neliels, bet patiesībā sarežģīts darbs, bieži vien ar jumta pacelšanu, pārbūvi, iekļaušanos apkārtējā pilsētas jumtu ainavā, projekta saskaņošanu ar atbildīgajām institūcijām. Toreiz es daudz iemācījos par inženierkomunikācijām, kā visu saplānot un izbūvēt.

Runājot es visu laiku atgriežos pie projektu tehniskajām lietām. Arhitektūra pa- tiesībā sastāv no tehniskiem risinājumiem. Tikai ik pa brīdim paskatos uz visu no malas, vai tas saskan ar konceptuālo uzstādījumu. Projektēšana jau nenotiek, arhitektam sēžot Olimpa kalnā un tur no nekā radot formas. Nemitīgi ir sadursme ar problēmām, kas jāatrisina. Arhitektūras idejas veidojas racionālu apsvērumu dēļ. Poetizēšanai nav daudz vietas. Tās vietā dzīvē ir daudz vairāk ikdienas rutīnas, bet man patīk risināt inženiertehniskas lietas. Piemēram, Hanzas Perons ir sarežģīts projekts. Katru dienu ir šķietamas bezizejas situācijas, kuras beigās tomēr atrisini. Tas ir līdzīgi kā videospēlē – cīnies un ej uz priekšu. Būvniecība psiholoģiski nav viegls process. Arhitektam domās acu priekšā visu laiku ir tāds ēkas 3D modelis – tur būs ventilācija, projekts ir kultūras būve, ja es tā uztaisīšu, ko teiks tie...

"Tie" ir regulējošās institūcijas?

"Tie" ir gan institūcijas, gan draugi un kolēģi. Vēl prātā ir būves finansiālās izmaksas, tehnoloģiskās iespējas un iepriekšējā pieredze, ko var un ko nevar izdarīt, arī projekta mākslinieciskā puse – tonālā saskaņotība, proporcijas, kā cilvēki ēkā emocionāli jutīsies. Arhitektiem laika gaitā izveidojas cieta garoza, bet, lai kaut ko jēdzīgu uzzīmētu, mums ir jābūt emocionāli atvērtiem, jāsajūt ēkas atrašanās vieta, vienalga, vai ēka ir dabas ainavā vai pilsētā.

Esat teicis, ka jums arhitektūrā būtisks ir skaistums.

Tas ir mainījies. Kādreiz man skaistums bija būtisks, tagad priekšplānā ir racionāli apsvērumi. Redzot kādu ēku, es analizēju, kāpēc tā ir skaista. Parasti atbilde ir – tai bijis kāds uzdevums, ko tā ir izpildījusi. Piemēram, daudzām vēsturiskajām ēkām pirmajā stāvā ir kolonāde. Tā pasargā no saules un lietus, un šis elements ēku padara arī skaistu.

Kad ceļojat un skatāties vēsturisko arhitektūru, jūs tiešām domājat tikai par pragmatisko un praktisko?

Mani interesē domas lielums vēsturiskajā arhitektūrā un autentiskums. Es skaisto saskatu nelielā mājiņā, kas cauri laikiem saglabājusi savu esību, vienalga, kādā krāsā krāsota. Man gribas būt tur, kur ilgi nav bijuši kari. Nesaskaņu risināšana ar spēku man liekas vājprāts. Kad redzu pēckara drupas Vācijā, pārņem drausmīga sajūta. Cenšos nokļūt vietās, kurās ir būvēts, būvēts, nevis grauts.

Senās ēkas bez mūsdienu retušas man liekas absolūti modernas. Taču man patīk pamanīt arī utilitāros iemeslus, kāpēc arhitektūrā kaut kas ir tapis tā, kā tas ir uz- celts. Piemēram, Florences Doma fasādes apdari pabeidza pēc vairākiem gadsimtiem, jo pirms tam to nevarēja tehnoloģiski paveikt. Blakus ir Doma muzejs, kurā var aplūkot Doma celšanas laika darbarīkus – trīšus un tamlīdzīgas ierīces. Arī Brunelleski zīmētajās fasādēs ir redzamas nejaušības un pārpratumi. Man gribētos vēsturiskajām ēkām noņemt svētsvinības plīvuru. Gribētos tām iedot cilvēcīguma aspektu, jo tikai tad arhitektūru var pa īstam ieraudzīt. Jā, visos laikos arhitekti ir bijuši tādi paši kā mēs šodien un risinājuši līdzīgas problēmas.

Vēl viens aspekts, kas, manuprāt, mūs- dienās netiek ņemts vērā vai tiek aizmirsts, – toreiz katrs amatnieks būvēja ar domu, ka viņš strādā Dievam. Par padarīto darbu saņemtais atalgojums naudā bija viena lieta, bet iespēja strādāt Dievam bija daudz augstāks piepildījums. Dievišķais kā atskaites punkts atspoguļojas arī paveiktā darba kvalitātē. Tā ir būtiska atšķirība starp agrākajiem gadsimtiem un mūsdienām. Toreiz arhitekti bieži vien nepiedzīvoja sava objekta nodošanu ekspluatācijā.

Strādājot pie lielajām baznīcām, arhitekts savas dzīves laikā tika labi ja līdz karnīzei. Galvenais bija uztaisīt iecerētās ēkas lielu koka maketu, ko novietoja pilī drošā istabā. Visi nāca, skatījās uz to un brīnījās. Tāds makets bija uztaisīts Pāvijas Domam. Tas ir saglabājies līdz mūsdienām no XV gadsimta. Toreiz Pāvijā bija ambīcija uz- celt lielāko baznīcu pasaulē, un tās makets ir uztaisīts ļoti rūpīgi ar visu interjeru.

Kas pār arhitektūru ir pārklājis svētsvinības plīvuru?

Arhitektūras pedagoģija. Mums arhitektūras vēsture tiek mācīta svētsvinīgi.

Arī mūsdienu arhitektūrai ir glamūra un luksusa dzīves tēls.

Man arhitektūrā indivīda izpausmes, īpaši, ja tās izteiktas ekspresīvā veidā, ne pārāk patīk. Es neatbalstu šādu arhitektu attieksmi: "Man tā likās, un es tā uzzīmēju." Man simpātiskāka šķiet attieksme būt zemākam par zāli.

Mūsdienās sociālie tīkli arhitektūru un arhitektus padara pieejamākus. Tu redzi, kā ēkas top, un tās kļūst cilvēcīgākas un saprotamākas. Man liekas, ka arhitekti sabbiedrībai nepietiekami stāsta par saviem darbiem. Es saprotu – ikdienas darbu termiņi un steiga, jauni projekti.

Vai jūtat paaudžu nomaiņu Latvijas arhitektūrā? Jūsu paaudze vairs nav jaunie arhitekti.

Ne tuvu neesam jaunie. Pēc mums ir jau divas trīs arhitektu paaudzes. Jauno arhitektu ir daudz, un viņi ir pamanāmi.

Kāda ir lielākā atšķirība starp jums un viņiem?

Viņi komunikācijā ir daudz spēcīgāki. Mūsdienās ir pašsaprotami, ka daudzi ir studējuši ārzemēs, un viņu atvērtība pa- saulei ir lielāka nekā mums. Ja tev līdz 30 gadu vecumam ir iespēja studēt, nepiesaistot sevi kādai konkrētai vietai, tev izveidojas citāds priekšstats par pasauli. Kāds tas ir, es nezinu, jo pats ātri pēc studiju beigšanas tiku iemests darbā. Pirms tam gan es cītīgi studēju.

Esat uzsvēris, ka esat pateicīgs vecākiem, ka studiju laikā varējāt nestrādāt.

Es gribētu vēlreiz viņiem pateikties. Iespēja studēt piecus septiņus gadus un pabeigta augstākā izglītība vienalga kādā jomā, fakts, ka esi spējis saņemties un pa- beigt diplomdarbu, tevī iekšā labā nozīmē kaut ko salauž. Es visiem to novēlu.

Dažkārt saka: strādāt ar vēsturisko arhitektūru ir vieglāk, tad nav jānostājas aci pret aci ar baltu tukšu papīra lapu.

Ir vieglāk, ja vēsturiskā arhitektūra tev ir atspēriena punkts, bet mani arī balta papīra lapa nebaida.

Jūs gribētu projektēt kādu jaunceltni?

Man pa vidu rekonstrukcijām ir arī pa kādai jaunbūvei. Bet, kad es redzu Rīgas centra tukšos namus, liekas labāk, ja kāds grib tos atdzīvināt, un arhitekts var palīdzēt to izdarīt. Man arī šķiet būtiski, ka šo- gad Rīgas preču stacijas ēka nepalika ziemā bez jumta ar iesāktu pārbūvi.

Manuprāt, Rīgā notika sadursme starp tiem, kas grib kaut ko radīt, un tiem, kuri negrib, lai citi kaut ko rada. Man ir prieks, ka Hanzas Perona pasūtītāji nolēma projektu turpināt un pabeigt ieceri par vērienīgu jaunu kultūras ēku Rīgas centrā, kas top par privātiem līdzekļiem. Ceru, ka nākamajā pavasarī uz Hanzas Peronu varēsim doties uz kādu konferenci vai retro auto izstādi.