Jautājums ir – vai mēs varam palīdzēt. Intervija ar māksliniecēm Elīnu Vītolu un Ievu Krauli-Kūnu

Līdz 1. novembrim Rīgas galerijā Low ir iemitinājies Mākslinieku krīzes centrs, kuru izveidojušas un vada jaunās mākslinieces Elīna Vītola un Ieva Kraule-Kūna. Nelielajā galerijas telpā mākslinieču instalācijā patvērumu atraduši sešpadsmit citu autoru radošās "neveiksmes", taču, kas īsti ir neveiksme un vai tā vispār ir neveiksme, vēl ir apspriežams jautājums. Tā zem krēsla, sarullēts un ērti iekārtojies, guļ kāds apdrukāts audums, no mēbeles, kas atgādina biktskrēslu, kurā iestrādāti divi Amandas Ziemeles darbi, var aplūkot apaļu Normunda Brasliņa gleznu. Pie pretējās sienas atrodas Kristapa Zariņa darbs. Daudzu darbu autorību mākslinieces tur noslēpumā, un tas paliek apmeklētāju ziņā. Autoru kolektīva darbi mākslinieču radītajā instalācijā iekļaujas tik organiski, ka to atrašana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Izstādē bez iepriekšminētajiem autoriem piedalās arī Anna Ceipe, F5, Flo Kasearu, Darja Meļņikova, Ojārs Pētersons, Ieva Putniņa, Kristīne Kursiša, Maija Kurševa, Klāvs Upacieris, Līva Rutmane un Līga Spunde.

Galerijas Low izstāžu zāle vairs nav baltais kubs, tās interjers ir ieturēts maigi bēšīgās, pieklusinātās noskaņās. Mākslinieces stāsta, ka vēlējušās radīt nomierinošu vidi, lai izvairītos no neērtuma, kas pārņem daudzus jo daudzus izstāžu atklāšanā. Tādēļ – bet ne tikai – krīzes centrā ir atrodami mākslas darbi, uz, aiz, zem kuriem iespējams apgulties, pieskarties un paslēpties. Te atrodams pat masāžas krēsls, kurā apguļoties var tikt pie iespējas, ka tevi izmasē pašas autores. Izstādes atklāšanā burtiņu zupu vāra un pasniedz māksliniece Darja Meļņikova, liekot sajusties pat ne kā krīzes centrā, bet relaksējošā mājas atmosfērā. Vēl te izbraukumā esot viesojies raidījums Lejasmeijere un Ilmārs Šlāpins vadījis meistardarbnīcu skolotiem bērniem.

Intervijā KDi mākslinieces stāsta, ka izstāde ir poētisks komentārs par dažādām problēmām, ar kurām saskaras mākslinieki. Lai arī izstāde skar ļoti nopietnus jautājumus par mākslinieka būšanām un nebūšanām, Ievai Kraulei-Kūnai un Elīnai Vītolai ir izdevies to visu pasniegt ar vieglumu, humoru un pašironiju. Tā arī mūsu sarunā – no jokiem pie krīzēm un atpakaļ.

Vēl tikai pavisam nedaudz par pašām autorēm, šoreiz iztiekot bez tituliem un nominācijām. Elīna Vītola jau kopš četru gadu vecuma domā, kā kļūt par mākslinieci. Viņu interesē viss par un ap glezniecību un tās izglītību, kompots un ūdens. Māksliniece stāsta, ka parasti konkursos paliek otrā, izņemot vienu, kurā viņa tomēr bijusi pirmā. Ieva Kraule-Kūna galvenokārt veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramiku, akmeni, metālu u. c.), un papildina tos ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Viņu interesē viss par un ap mākslu, gatavot, iekārtot interjerus un griezt matus.

Piebilde – visiem kultūras darboņiem pirms vai pēc izstādes apmeklējuma iesaku padomāt par kādu no savām krīzēm un apmeklēt diennakts palīdzības mājaslapu (rixc.org/netart/zilniece/). Tik tiešām palīdz!

Pastāstiet, kāpēc jums radās ideja radīt krīzes centru. Kas tā par krīzi?

Elīna Vītola. Tas notika jau pirms kāda gada. Ievas bērniņš, Ulla, vēl nebija piedzimis.

Tad patiesā krīze vēl nebija sākusies?

Ieva Kraule-Kūna. Nē, patiesā krīze sākās tieši tad, jo Maija Kurševa (māksliniece Maija Kurševa ir galerijas Low vadītāja – L. B.-P.) man piedāvāja uz diviem mēnešiem pārņemt galeriju, bet Ulla jau dzīvoja man vēderā. Uzreiz bija skaidrs, ka par personālizstādi nevar būt ne runas, un no tā dzima ideja pieaicināt Elīnu, kuras "krīzei" jau ir seši gadi, un attiecīgi bija droši zināms, ka viņa neģībtu, sastopoties ar bērnkopības tumšajām pusēm. Sievietei māksliniecei dzemdēt bērnu ir diezgan sarežģīti, jo nav dekrēta atvaļinājuma, nav māmiņalgas. Un vēl tas šausminošais jautājums – kas notiek, ja tu paņem brīvus divus gadus no mākslas.

Kas notiek pēc tam? Kā domas ceļš par krīzes centru attīstījās tālāk? Krīzes centrs asociējas ar vietu, kurā cilvēks patveras brīdī, kad nav vairs, kur tverties.

I. K.-K. Māksliniekam jau nekad īsti nav, kur iet. Tā kā Mākslinieku savienība nav vairs īsti cieņā (smejas)… Agrāk viņš varēja vismaz tur iet. Tāpēc varbūt arī daudzi turpina mācīties vēl otro un trešo maģistru, īpaši izmisušie iestājas doktorantūrā.

E. V. Skola piešķir dzīvei struktūru, ir sava kopiena. Vienīgā atbalsta sistēma māksliniekam pēc tās pabeigšanas ir Valsts kultūrkapitāla fonds, ar kuru iespējams sarunāties trīs reizes gadā. Vēl turklāt – tikai rakstiski.

I. K.-K. Taču ir arī jāatceras, ka mākslinieki bieži ir cilvēki ar sakāpinātu jūtu pasauli un reizumis gadās, ka tā dziļā krīze tāda sekla plančka vien ir un bezizeja ir parādes durvju vietā izmantot pagalma izeju.

Kas ir tā atbalsta sistēma, ko jūs pieminat?

E. V. Mēs neesam tās, kurām par to vajadzētu lemt. Mēs piedāvājam māksliniecisku krīzes risinājumu. Izstāde ir komentārs, nevis risinājums.

I. K.-K. Tas ir komentārs par mākslinieku dzīvi, sociālo garantiju trūkumu, par attiecībām ar institūciju un kuratoru.

E. V. Par lielajiem neatbildamajiem jautājumiem mākslā.

Un tie būtu?

I. K.-K. Kas ir laba māksla, kas ir neizdevusies māksla?

E. V. Kurš nosaka, kas ir laba vai slikta māksla? Kā, nodarbojoties tikai ar savu profesiju, nenomirt badā un nenokaltēt visus istabaugus? Mākslā tu nevari izvēlēties to drošo taciņu. Citā profesijā ir iespējams kļūt par vidēja līmeņa speciālistu un dzīvot normālu dzīvi – brīvdienās aizbraukt uz Siguldu, paņemt bērnus laikus no bērnudārza. Mākslā tu vai nu strādā bez brīvdienām un nepārtraukti piedalies izstādēs, vai arī…

I. K.-K. …vai arī attopies vienu dienu, staigādams apkārt ar plastmasas maisiņu, uzdodot akadēmijas studentiem, kuri nezina, kas esi, dīvainus jautājumus.

Vai ir iespējams veltīt sevi tikai mākslai?

E. V. Man ir grūti nosaukt kādu, kuram tā ir. Vai iespējami mākslinieki, kuriem ir pāri piecdesmit, kuri vēl joprojām ir relevanti, nenovecojuši un nepārdevušies mākslas pasaules acīs un nenodarbojas ar papildlietām? Es neesmu izstādēs Latvijā redzējusi tādu praksi, kur vienlaikus aicinātu izstādēs piedalīties dažādu paaudžu māksliniekus. Varbūt esmu kaut ko palaidusi garām. Neredzu, ka paaudzes savā starpā veiksmīgi integrētos.

I. K.-K. Varbūt tikai pretstatot – vecais un jaunais, skolotājs un māceklis. It kā sadarbība dažādu paaudžu starpā būtu kaut kas neiedomājams. Varbūt tieši tas arī rada apstākļus, lai pilnvērtīga mākslinieka karjera kļūtu neiespējama – tā varētu notikt vien kaut kur starp šiem galējiem punktiem, bet izskatās, ka pie mums vienu dienu tu esi jaunais mākslinieks un tad pēkšņi sažūsti kā rozīne un tevi ar ragaviņām aizved uz mežu.

Jūsu izstādē ir integrēti mākslinieki no dažādām paaudzēm. Vai tā ir grupas izstāde, vai tomēr tā ir jūsu dueta izstāde?

E. V. Esam izveidojušas šo mākslas projektu divatā, un tas ir mūsu abu vienots mākslas darbs. Tas sastāv no krīzes centra interjera un inventāra. Šis inventārs ir funkcionāli mākslas objekti, kuros ir iebūvēti sešpadsmit mākslinieku astoņpadsmit mākslas darbi vai mākslas darbu sērijas. Visi šie darbi kādā aspektā ir saistīti ar māksliniecisku neveiksmi vai mākslinieka dzīves grūtībām. Dažiem no šiem darbiem gan piemīt vairāk dziednieciska funkcija.

I. K.-K. Mēs mēnesi pavadījām šajā izstāžu zālē, cenšoties radīt alternatīvu telpu, kurā skatīties un domāt par mākslu. Parasti tas ir neitrāls fons un skaidri nospraustas autorības robežas un mākslinieciskās ambīcijas, bet šeit mākslas darbs kļūst par daļu no vides. Man gribētos domāt, ka šādos apstākļos fokuss vairs nav uz konkrētā objekta atbilstību noteiktiem kvalitātes standartiem, bet gan uz tā iederību lielākā kopumā, un tas, manuprāt, ir ļoti dziednieciski. Sevišķi šādā sadrumstalotā nervozu individuālistu sabiedrībā.

Kādas ir tās "neveiksmes", kuras jūs pieminējāt?

E. V. Piemēram, mums ir patversme noraidītajiem mākslas darbiem.

Noraidītajiem?

I. K.-K. Piemēram, uz mākslinieka darbnīcu atnāk kurators un saka – izstādei radītais mākslas darbs nav gana labs. Lai šim darbam nebūtu jāskumst vienam kādā netīras darbnīcas stūrī, mēs to izstādām.

E. V. Ir tādi darbi, kurus mākslinieks ir uztaisījis, sapratis, ka tie nav nekur liekami, bet ārā mest arī žēl. Cienījami izstādīt viņš šo darbu nevar, bet krīzes centrā – kāda runa! Ir, piemēram, igauņu mākslinieces Flo Kasearu darbs Mākslinieka nokaltušās puķes, kurš nekādā ziņā nav neveiksmīgs, bet runā par sadzīvisku neveiksmi – kā tas ir, kad nav pat laika apliet puķes un kur nu vēl pagatavot ģimenei vakariņas. Ir autors, kurš piedalās izstādē, sakot, ka viņš nevienā darbā nav sasniedzis tās mākslinieciskās virsotnes, kurām pretī sniedzies, ka visa viņa darbība ir izgāšanās. Viņš bija gatavs piedāvāt jebkuru savu darbu.

Pārsvarā mēs māksliniekus izvēlējāmies pašas, bet daži pa ceļam uzzināja un arī vēlējās piedalīties. Un mēs, kā jau krīzes centrs, nevienam neatsakām. Mūsu krīzes centrs ir atvērts visiem, šeit var nākt un lietot inventāru – tas ir interaktīvs. Mums nav nekādu iebildumu pret cita veida kultūras darboņiem. Jautājums ir – vai mēs varam palīdzēt.

Mākslinieku krīzes centrs ir atvērts dažādām iniciatīvām, tā satura radīšanā piedalās centra apmeklētāji. Piemēram, mūs uzrunāja māksliniece Zaiga Putrāma ar piedāvājumu sadarboties – viņa, iespējams, ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš ir mākslinieks un life coach. Viņa pie mums nolasīja lekciju par paaugstinātu jūtīgumu Mākslas akadēmijas studentiem, kā arī novadīja paraugsesiju koučingā vienai no māksliniecēm, kura piedalās izstādē ar darbu, kam ir sarežģīta, sāpīga vēsture. Apmeklētāji labprāt uzturas centrā arī pēc tam, kad izstādi jau apskatījuši, – daži ierodas ar saviem dzērieniem un izmanto centra telpas kā lētāku alternatīvu bāram. Dažiem pat nevajag dzērienus – apmeklētāji, satinušies mākslas darbos, omulīgi piesēž vēsajā izstāžu zālē un nopļāpā savā starpā līdz darba laika beigām.

Cik lielā mērā izstādē parādās institucionālā kritika?

E. V. Es šodien sarunā ar Ievu mēģināju spekulēt par to, ka Mākslinieku krīzes centrs ir grotesks mākslas pasaules mikromodelis. Iespējams, mēs nejauši esam trāpījušas svarīgākajos punktos. Rezumējot gribētos teikt, ka mākslinieka veiksme vai neveiksme, aktualitāte vai sabiedriskā nozīmība nav paša mākslinieka rokās. Tas ir saistīts ar politiku, situāciju pasaulē, valstī vai pilsētā. Pēkšņi tava māksla vairs nav sabiedriski aktuāla un vajadzīga. Mākslinieks, kura mākslas mērķis ir veicināt pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā, patiesībā nemaz nevar rēķināties, ka šīs pārmaiņas tiešām būs pozitīvas. Viņa mākslu var, piemēram, izmantot kādas nelāgas propagandas nolūkos, un utopija var izvērsties traģēdijā, kā tas parasti vēsturiski ir arī noticis.

Vai šajā izstādē jūs esat mākslinieces kuratores? Jūs abas esat bijušas vai būsiet kuratora pozīcijā. Ieva savā laikā ir bijusi viena no galerijas 427 izveidotājām, savukārt Elīna kopā ar Amandu Ziemeli veido izstāžu programmu Rīgas cirka ziloņu stallī.

E. V. Šajā izstādē kūrējums ir mākslas žests. Mēs esam izmantojušas tādus paņēmienus, kādi mākslas praksē nebūtu vēlami (smejas). Piemēram, pārbūvēt mākslas darbus par kafijas galdiņu.

I. K.-K. Tādas šaubīgas kuratoriālas prakses…

E. V. Māksliniekiem ir cits noteikumu kopums, nekā tas ir kuratora darbā. Tev, Līna, tās labāk nevajadzētu izmēģināt (smejas).

I. K.-K. Es nekad neesmu gribējusi būt kuratore. Galeriju 427 mēs ar Kasparu Groševu izveidojām, jo Rīgā nebija mākslinieku vadītu nekomerciālu galeriju ar skaidru vīziju par savu darbību. Šādas vietas ir vajadzīgas, jo nodrošina iespēju realizēt eksperimentālākus projektus, kurus lielākas institūcijas un komerciālās galerijas vienkārši noraidītu. Svarīgi arī, lai māksliniekam būtu iespējama secīga izaugsme – nav īsti pareizi, ja no skolas sola students uzreiz nonāk tādās institūcijās kā Laikmetīgās mākslas centrs Kim? un Nacionālais mākslas muzejs. Trūkst attīstības, un tas rada apātiju 40 gadu vecumā, kad vairs nezini, kur likties, jo nav vairs, kur augt.

E. V. Tad, kad mūs ar Amandu apvienība Kvadrifrons uzaicināja veidot programmu Rīgas cirkā, mēs sākotnēji bijām ļoti pārsteigtas, tad pāris stundu vēlāk sapratām, ka visvairāk savā brīvajā laikā sarunājamies par to, kā mums pietrūkst Rīgā izstādēs. Sapratām, ka tās gaudu runas ir iespējams nosegt ar darbības ielāpiem.

Kā jūs skatāties uz to, ka kurators mākslinieka darbus iekļauj visdažādākajos kontekstos, kas bieži ir ārpus mākslinieka sākotnējās idejas?

E. V. Šī tēma tiek vairākkārt apspēlēta Mākslinieku krīzes centrā – daudzi darbi ir iestrādāti utilitārās vienībās. Piemēram, no dažiem mēs esam izveidojuši drēbju pakaramo un žurnālu galdiņu, kurā mēs vēl piedevām eksponējam citu mākslinieku radīto. No vienas puses, tas ir komentārs par kuratora varu pakļaut savas idejas realizācijai mākslinieku darbus. No otras puses, tas ir komentārs par to, ka mākslas ir tik daudz, nevienam to nevajag, ir aizņemts nenormāli daudz telpu ar kaut kādu sapakotu mākslu, kuru neviens neredz. Mākslinieki to turpina radīt, taču tai nav pielietojuma.

I. K.-K. Un vēl domā, kur to mākslu likt, – īrē telpas par neesošiem honorāriem.

E. V. It kā kādam vajadzētu tai mākslai būt nepieciešamai, bet praksē tas tā nenotiek. Arī šajā izstādē ir pārstrādāti divi mūsu mākslas darbi, kurus tiešām nebija, kur likt.

Visā šajā krīzes aspektā gribas runāt par finansiālā atbalsta instrumentiem māksliniekiem. Kā jūs vērtējat Radošo savienību padomes iniciatīvu ieviest radošās stipendijas māksliniekiem?

I. K.-K. Tas ir atbalsts tikai nelielai cilvēku grupai īsā laika periodā, līdz ar to tas īsti nav risinājums, drīzāk ielāps vai mierinājuma balva tiem, kuri noturējušies pretī kapitālisma valdzinājumiem. Paies tie seši mēneši – vai cik nu ilgs tas periods ir –, un tu atgriezīsies savā dzīvē bez ienākumiem. Nogaidi pāris mēnešu un tad piesakies tai mākslinieku nabagu stipendijai?

E. V. Stipendijas, kuras pašlaik tiek piešķirtas māksliniekiem, ir materiāliem, tā nav nauda, par kuru var nopirkt kafiju vai benzīnu. Manuprāt, radošā stipendija būtu jādod arī bez izstādēm, plānošanai un ideju radīšanai. Esmu bijusi spiesta atteikties no darbiem, par kuriem maksā algu, lai nodarbotos ar mākslu. Bet, runājot par mākslinieku atalgojumu, tas ir neticami, ka cilvēks, kurš pieskata tavu izstādi, saņem algu, bet tu nesaņem neko. Tas ir joks.