Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Mākslas analogā daba saglabāsies. Saruna ar mākslas centra Zuzeum konsultantu Mihailu Ovčarenko

"Līdz ar kolekciju aug arī pats kolekcionārs, un vēlāk mēs kopā mērķtiecīgi meklējam arī citus darbus visā pasaulē," uzsver mākslas centra Zuzeum konsultants Mihails Ovčarenko.

Galerists no Maskavas Mihails Ovčarenko globālajā mākslas pasaulē darbojas jau kopš pusaudža vecuma un padsmit gadu laikā ir uzbūvējis starptautiski nozīmīga mākslas tirgus pazinēja un dīlera reputāciju. Kopš 2017. gada Mihails Ovčarenko konsultē Zuzānu ģimeni par tās privātkolekcijas papildināšanu ar pasaulslaveniem mākslas darbiem, un šo sadarbību viņš turpina arī pēc mākslas centra Zuzeum atklāšanas. Par to, kas pašlaik notiek mākslas tirgū, Mihails Ovčarenko stāsta intervijā KDi.

Mēs Latvijā šogad, ja salīdzina ar visu pārējo pasauli, esam bijuši ļoti lutināti – pandēmija mūs pagaidām nav skārusi tādā mērogā kā citas valstis. Lūk, par spīti visam, nesen notika Rīgas biennāle, tiek atvērtas jaunas vietas, pat uz teātri var aiziet. Taču, lasot internetu, rodas sajūta, ka pārmaiņas tomēr notiek un nekas neturpināsies tā, kā ierasts. Kādas ir jūsu sajūtas, un kā tas, jūsuprāt, ietekmēs mākslas pasauli?

Nu, nez. Maskavā laikmetīgās mākslas muzejā Garāža nupat bija triennāles atklāšana, un es neteiktu, ka tas stipri atšķīrās no tā, kā notiek parasti. Tā norisinājās divas dienas, un pēc apmeklētāju skaita nelikās, ka kaut kas būtu mainījies. Manuprāt, tas šobrīd ir jautājums sev katram pašam un uzdevums lēmumu pieņemt patstāvīgi – kā katrs pats ir gatavs sevi ierobežot un par sevi parūpēties. Uz kurieni iet un uz kurieni tomēr labāk ne. Būtībā pandēmija paver jaunas izvēles iespējas – jau sen nav nekādas valdības, kas nāks un glābs, un tas ved mūs atpakaļ pie tā, ka savas dzīves noteicēji esam mēs paši.

Runājot par mākslas tirgu un mākslas pasauli, jā, jāpiekrīt, apgriezieni ir mazinājušies. Gan attiecībā uz darījumu skaitu, gan uz kopējo transakciju summu, bet es nedomāju, ka tā būtu kāda problēma. Lai gan offline mākslas tirgus ir apstājies, tas tiesa, tomēr šķiet, ka tā ir tikai pagaidu parādība. Mākslai tomēr piemīt zināma imunitāte, un tā, par spīti visam, virs ūdens noturēsies, jo mākslas patērētājs augstu vērtē fizisko kontaktu ar objektu. Tā sauktā analogā mākslas daba saglabāsies, tā nekļūs pilnībā virtuāla.

Pagaidām esmu ļoti skeptisks attiecībā uz mākslas tirdzniecību tiešsaistē. Nedomāju, ka māksla spēj piedalīties interneta komercijā tādā pašā veidā kā jebkura cita prece. Mākslu nevar pārdot kuram katram. Mākslas tirgū, lai kaut ko pārdotu, ir jāveic zināma piepūle, jāstrādā ar cilvēku. Lūk, tas nosaka pārdošanas iespēju, nevis ka internetā kāds atrod tavu brīnišķīgo glezniņu. Esmu to pusē, kuri uzskata – kamēr māksla būs pieejama klātienē, ar to viss būs labi. Ir gan tādi, kas izmanto virtuālos kanālus, whatsapp un e-pastu, lai tirgotos ar mākslu, un daži pat pamanās kaut ko dārgu pārdot ar instagrama palīdzību, bet tas tomēr ir iespējams tikai tādā gadījumā, ja kaut kādi priekšdarbi ir notikuši klātienē.

Neticu, ka kādam izdosies izdomāt superīgu blockchain projektu, sasaukt visus tajā piedalīties un tā radīt mākslas notikumu. Liela daļa konservatīvo mākslas pircēju no tiešsaistes vairās pēc būtības, un īstenībā arī jaunieši tehnoloģiju darbības mehānismu visbiežāk nesaprot. 

Es piekrītu, ka klātbūtnes efektam mākslā ir milzīga nozīme. Interesanti, ka vēl populārāki kļūst pasākumi brīvā dabā, plašās, iepriekš pamestās teritorijās, pat mežā, kur distanci ievērot nav grūti. Sociālajos tīklos esmu manījis komentārus, ka baltā galerija ir novecojusi institūcijas forma un īstā mākslas dzīve tagad notiek citur.

Nedomāju, ka mums šeit vajadzētu komentēt sociālo tīklu personības vai ekspertus, kuru reputācija ir apšaubāma vai par kuriem mēs neko nezinām. Piemēram, nesen atvērtais mākslas centrs Zuzeum nav salīdzināms ar Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli RIBOCA, jo šīs institūcijas risina pilnīgi atšķirīgus uzdevumus. Ir dīvaini šos gadījumus pretnostatīt vienu otram. Turklāt, cik saprotu, šādas institūcijas Latvijā ir jaunums; tās abas liek uzsvaru uz jaunatnes izglītošanu, un jo vairāk tādu būs, jo vairāk labuma un atpazīstamības būs jūsu reģionam. Zuzeum nav licis sev uzdevumu kādu pārsteigt. Tas radīts uz privātkolekcijas bāzes, kuru veido ne tikai latviešu autori, bet arī pasaulslaveni mākslas darbi, un ir svarīgi parādīt, ka Latvijā tādi ir.

Kā sākās jūsu sadarbība ar Zuzānu ģimeni?

Tā sākās krievu mākslas sakarā. Kolekcionāri Zuzāni būtībā pirka to, kas patika pašiem, un ar laiku mēs nonācām pie domas, ka to visu vajadzētu kaut kā strukturēt. Tagad viņu kolekcijā ir pārstāvēti visi tie vārdi, kuri ir jāzina, un, ja mēs meklējam kaut ko jaunu, ko nopirkt, tiem noteikti ir jābūt šedevriem. Sākām to tikai pirms dažiem gadiem, un ir skaidrs, ka tiem, kas ar to nodarbojās jau deviņdesmitajos gados, izvēle un iespējas bija lielākas. Taču, pateicoties maniem sakariem, mums ir izdevies dabūt gandrīz visu, ko gribējām. (Zuzeum bija paredzēts atvērt jau maijā ar Mihaila Ovčarenko kūrētu krievu nonkonformisma mākslas izstādi, kas tagad atlikta uz vēlāku laiku – V. V.) Līdz ar kolekciju aug arī pats kolekcionārs, un vēlāk mēs kopā jau mērķtiecīgi meklējam arī citus darbus visā pasaulē. Cik saprotu, viņiem ir svarīgi nolikt blakus, piemēram, latviešu, krievu un pasaules mākslu un parādīt, kā tā mijiedarbojas.

Vai tādā veidā Rīga, kas tomēr ir maza un nomaļa vieta, var kļūt interesanta?

Interesanta kam?

Piemēram, lielo metropoļu un globālā tirgus nogurdinātajiem.

Rīga ir interesanta vieta. Jums ir viss, lai tur būtu interesanti pavadīt brīvdienas. Ir brīnišķīga arhitektūra, ir opera. Ir daudzi, kam Rīga jau ir iemīļots galamērķis, un viņi gaida, kad beigsies pandēmija, bet vēl vairāk ir to, kam Rīga būs atklājums. Potenciāls ir milzīgs. Tieši šis laiks parādīja, ka tas intensīvais dzīvesveids, kas piemīt metropolēm, sāk pāriet un cilvēkus tagad interesē mierīgāka un lēnāka dzīve.

Rīgai nepiemīt tāds lielpilsētas ritms, un tieši ar to tā ir pievilcīga. Labi, man kā megapoles iemītniekam pēc kāda laika Rīgā kļūst mazliet garlaicīgi, gribas mazliet ātrāku tempu, bet dažādu elementu sintēze un kultūras dzīves kvalitāte pie jums ir ļoti augstā līmenī. Perifērijas jēdziens te nepavisam vairs nav iederīgs. Varbūt tā bija pirms kāda laika, bet es redzēju, kā maskavieši tagad raujas uz Rīgu, sitas par biļetēm uz Barišņikovu un citiem kultūras pasākumiem. Tas noteikti ir Top 10 galamērķis.

Atgriežoties pie galeriju tēmas, man pašam ļoti patīk jaunās mazās, mākslinieku radītās vietas, kas pēdējā laikā parādās arī Rīgā. Tās ir daudz aktīvākas par tradicionālajām komercgalerijām, un katrai ir kāda tikai sev raksturīga konceptuāla ievirze. Kāds, jūsuprāt, varētu veidoties mākslas centra Zuzeum raksturs?

Par to šobrīd runāt ir par agru. Turklāt vēl pirms pusgada neviens nevarēja pateikt, kur mēs būsim tagad. No savas Maskavas pieredzes varu teikt, ka visām jaunajām institūcijām pirmajos gados ir raksturīga taustīšanās. Izstāžu programma top intuitīvi, bez skaidri nosaucamiem kritērijiem. Tikai laika gaitā veidojas kuratoru komanda, kas vēlāk spēj definēt arī koncepciju. Tādām vietām un muzejiem vispār pirmām kārtām ir svarīgi dabūt Mākslas analogā daba saglabāsies iekšā cilvēkus. Tāds šobrīd ir arī Zuzeum mērķis. Ar laiku nostabilizēsies arī tēls. Domāju, ka tā Rīgā būs vieta, kur iet skatīties ārzemju mākslu, viesizstādes, starptautisku programmu. Te noteikti nav runa par kaut kādu mākslas pagrīdi.

Man ir prieks dzirdēt, ka Rīgā pastāv tāda daudzveidība. Mākslinieki, kas paši atver galerijas? Tas ir lieliski, tas rada jaunus kontekstus. Krievijā tā nenotiek, mākslinieki never vaļā paši savas galerijas. Savukārt uz Zuzeum atklāšanas izstādi Mēs dzīvosim, manuprāt, nevajadzētu skatīties kā uz kaut ko pabeigtu un definējošu: "Lūk, viss, kas mums ir, skatieties!" Tā būs vieta, kas augs un mainīsies.

Kādu jūs redzat savu lomu šajā institūcijā, un ko vispār mūsdienās nozīmē būt galeristam?

Man ir vairāki darbības virzieni. No vienas puses, tā ir mana galerija Maskavā, kurā izstādām tos māksliniekus, kas mums pašiem patīk. Bet mana pamatdarbība ir konsultācijas, iepērkot dārgus mākslas darbus jebkur pasaulē. No tā nāk arī vislielākā nauda, kuru tad var investēt atpakaļ Krievijā, lai veidotu infrastruktūru, atbalstītu jauno mākslinieku projektus un tā tālāk. Tā tas ir iegājies. Es ar to nodarbojos jau divpadsmit gadu, un domāju, ka kompetence man šajā jautājumā ir.

Zuzeum piedāvājums man šķiet nozīmīga pieredze. Tas ir zināms uzticības kredīts, bet domāju, ka nelikšu vilties. Pagaidām mans uzdevums ir sniegt konsultācijas par iepirkumiem, bet es paredzu, ka līdz ar mākslas centra attīstību mainīsies arī mana loma tajā. Tas pat nav atkarīgs no manis paša. Varu piedāvāt kādus projektus vai māksliniekus, kas man starptautiskā kontekstā šķiet aktuāli, bet lēmumus par programmas attīstību es neietekmēju.

Ir tā, ka visa cīņa pašlaik notiek par publikas uzmanību un laiku. Pēc tāda principa darbojas sociālie tīkli, kur, starp citu, katrs pats ir satura kurators, un tas ietekmē arī mākslu. Tāpēc šķiet, ka objektu māksla, kaut kas pie sienas piekarināms vai telpā apskatāms pats par sevi ir beidzis būt notikums un daudz nozīmīgāka kļuvusi klātienes performance, kas pati par sevi ir mākslas akts, kuru īsti nemaz nevar nopirkt un kaut kur novietot. Vai jūs tam piekrītat?

Jā, piekrītu, ka cilvēki tagad daudz rūpīgāk izvēlas, kam tērēt laiku un kam ne. Man, piemēram, mājās ļoti maz kas ir pie sienām. Jo es jau tāpat visu laiku dzīvoju mākslas vidē. Nevar teikt, ka man būtu sakrāts kāds priekšmetu kopums, kas ir personiski nozīmīgs un kam jāatrodas manā dzīves telpā. Lai gan es šobrīd īrēju, un, ja man būtu sava privātā māja, es par to droši vien padomātu. Tāpēc saprotu tos, kas apmeklē mākslas meses, lai izvēlētos kaut ko savām mājām. Manā īpašumā ir neliels darbu kopums, ko uz Krieviju transportēt ir ļoti sarežģīti un kas ir tik raibs, ka to kaut kādā vienā stāstā sakārtot vai pēc tā izdarīt kaut kādus secinājumus par manu gaumi praktiski nav iespējams. Es kā galerists vienkārši bieži vien pie mākslas darba tieku pirms kolekcionāra un necenšos pie tā turēties, ja klientu tas ieinteresē. Esmu starpnieks un negribu likt šķēršļus šai satiksmei. Es neesmu snobs. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā izskanēs Trio Palladio jaunā programma

Lielās Mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) šī gada decembrī sniegs divus koncertus Rīgā — 7. decembrī plkst. 19.00 mū...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja