Ludolfs Liberts ir viens no izcilākajiem šī mākslas stila pārstāvjiem Latvijā. Visspilgtāk to demonstrē mākslinieka scenogrāfija, kas atrodas izstādes uzmanības fokusā. "Meistara inscenējumi nevienu neatstāja vienaldzīgu: daudzi bija sajūsmā un aplaudēja dekorācijām, citi kritizēja un pārmeta pārāk lielu nosacītību, raibumu un pārspīlētu dekorativitāti," raksturo izstādes kuratore, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva. Viņa akcentē, ka Ludolfa Liberta interese par mākslu ir sākusies tieši no scenogrāfijas: pusaudža gados viņš ir saticies ar gleznotāju Voldemāru Zeltiņu, kurš ieradies Ļaudonā veidot dekorācijas Saviesīgās biedrības namam un paņēmis zēnu līdzi vērot šo procesu. Savas mākslas studijas Ludolfs Liberts sāka Rīgā un turpināja Krievijā (Maskavā un Kazaņā).
Izstādes Ludolfs Liberts (1895–1959). Art Deco hipnotiskais spožums māksliniece ir gleznotāja, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Foto - LETA
Krāsu plūdināšana
Par mākslinieka debiju Latvijas Nacionālajā operā kļuva Volfganga Amadeja Mocarta operas Bēgšana no serāla inscenējums Pjotra Meļņikova režijā 1924. gadā. Iepriekš neredzētais krāsu spožums un jaunatrastie mākslinieciskie risinājumi sajūsmināja gan kritiķus, gan publiku. Viņu nākamais kopdarbs bija Alfrēda Kalniņa operas Salinieki iestudējums. "Tās sižets bija diezgan nesaprotams, godīgi sakot, pat murgains," saka kuratore, taču libreta vājumu, nelielo solopartiju skaitu ir kompensējusi krāšņā scenogrāfija. Tajā tika izmantoti "specefekti": apkārt dekorācijām lēkāja zili jūras zirdziņi, rāpoja sarkani vēzīši, atslīdēja sārtas jūraszvaigznes un iemirdzējās milzu zivju ugunīgās acis (Ludolfa Liberta aizraušanās ar šādiem ārējiem efektiem caurvij visu viņa daiļradi).
Mākslinieka krāšņā scenogrāfija ne reizi vien ir fascinējusi publiku un izpelnījusies aplausus līdz ar priekškara pacelšanos. "Gleznojot dekorācijas, viņš ir plūdinājis krāsu tieši no spaiņiem, nevis izmantojis otu, netaupot līdzekļus un šokējot Latvijas Nacionālās operas saimnieciskos darbiniekus," atklāj Nataļja Jevsejeva (pagājušā gadsimta 30. gadu finansiālā krīze padarīja Ludolfa Liberta scenogrāfijas un kostīmu krāsas nedaudz blāvākas vārda tiešajā nozīmē). Mākslinieks radīja dekorācijas arī teātra izrādēm, bet tie nav pārāk veiksmīgi piemēri, jo viņa scenogrāfija un kostīmi bieži vien disonēja ar lugas saturu un izraisīja skatītāju smieklus nevietā.
Aktuālā estetizācija
Par vienu no augstākajiem punktiem Ludolfa Liberta daiļradē kļuva kostīmu metu veidošana slavenās baletdejotājas Annas Pavlovas trupas dejas numuram Radžas sapnis (nerealizēts) un sadarbība ar izcilo režisoru Maksu Reinhartu. Viņu pirmā tikšanās notika jau 1911. gadā Maskavā, kad nākamais mākslinieks piepelnījās kā statists un piedalījās arī Maksa Reinharta trupas viesizrādes lugā Ķēniņš Edips. "Kad viņi pēc divdesmit gadiem satikās Rīgā, Makss Reinharts bija ieradies šķirties, jo likumi te bija labvēlīgāki nekā citur. Vairākas slavenības no Eiropas un pārējās pasaules brauca uz Rīgu izbeigt savu laulību, bet viņiem vajadzēja te nodzīvot kādu noteiktu laiku, lai šie likumi attiektos uz viņiem," stāsta kuratore. Pa šo laiku režisors uz šejieni pārcēla Johana Štrausa operetes Sikspārnis inscenējumu un kopā ar Ludolfu Libertu radīja Žaka Ofenbaha operas Orfejs pazemē uzvedumu (1932). Tā ir opera buffa jeb komiskā opera, kas parodē antīkās mitoloģijas sižetu.
Paralēli sadarbībai ar citiem māksliniekiem Ludolfs Liberts pievērsās režijai arī pats. Par savu pirmo darbu šajā ampluā viņš izvēlējās Ernsta Kršeneka operu Džonijs uzspēlē, ko mākslinieks iestudēja 1929. gadā. Tajā skanēja pilsētas trokšņi, vilcienu un automašīnu sirēnas, tika izmantoti džeza, blūza un čarlstona ritmi. "Viņš bija viens no pirmajiem, kurš izmantoja kinoprojekciju: uz skatuves parādījās vilciens un nobrauca vienu no mīlas trijstūra dalībniekiem," saka Nataļja Jevsejeva. Šis inscenējums bija kā apliecinājums tajā laikā Eiropā valdošajai Amerikas ekonomiskā brīnuma pielūgšanai ar debesskrāpju motīvu izmantošanu un kolektīvo horeogrāfiju kā konveijera idejas estetizāciju. Kuratore akcentē, ka Ludolfam Libertam piemita fenomenāla spēja just aktuālās tendences mākslā. Viņš pievērsās neeiropiešu kultūras mantojumam, reaģēja uz plaši izplatīto ēģiptomāniju un atsaucās uz kopējo aizraušanos ar kinematogrāfu, kas iespaidoja teātri un ievērojamākos tālaika režisorus visā pasaulē. "Teātra māksliniekiem vajadzēja konkurēt ar kino un meklēt risinājumus, kā padarīt izrādes mazāk statiskas," piebilst Nataļja Jevsejeva, kura Ludolfa Liberta un tā laika mākslas tendenču savstarpējai sinerģijai ir veltījusi veselu izstādes sienu.
Aiz priekškara
Par populārāko darbu Ludolfa Liberta kā režisora un scenogrāfa karjerā kļuva Pāla Abrahama operetes Havajas puķe uzvedums (1932). Muzikalitāte, glamūra un eskeipisma noskaņas garantēja tai neticamu publikas piekrišanu. Presē tika rakstīts, ka operetes "šlāgeru" motīvus varējis dzirdēt visās pilsētas malās: "Pat mazi puikas, slidinoties uz pilsētas kanāla ledus, neaizmirst krītot nobļaut My Golden Baby.» Bažas, ka vieglais žanrs varētu «apēst» nopietno, izrādījās veltas. Ludolfa Liberta izpildījumā tā bija scenogrāfija un kostīmi Riharda Vāgnera operai Parsifāls Mihaila Čehova režijā (1934) ar elektriskās gaismas svecēm kausa un šķēpa izgaismošanai un Ādolfa Adāna balets Korsārs (1935), kura viesizrādēs Zviedrijā karalis ir uzmanīgi vērojis notiekošo uz skatuves ar binokli un aplaudējis. Jāizceļ, ka mākslinieks veidojis scenogrāfiju un kostīmus arī pirmajam latviešu nacionālajam baletam Mīlas uzvara (1935). Tas bija brīdis, kad viņš aizrāvās ar etnogrāfiju, piedalījās arheoloģiskajos izrakumos, pētīja dažādus materiālus par senatni un īstenoja savas fantāzijas par tā laikmeta sižetiem un tēliem.
"Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē daudzās Eiropas valstīs, iestājoties diktatūrai, radās vajadzība pēc lielajiem stiliem ar lielu patosu, bet Art Deco patoss ir svešs. Ludolfs Liberts, tāpat kā pārējie mākslinieki, saprot, ka ir jāmainās. Es nezinu, bet, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš aizgāja no teātra. Te ir vairāk jautājumu nekā atbilžu," rezumē Nataļja Jevsejeva. Par mākslinieka pēdējo darbu kļuva Hektora Berlioza dramatiskās leģendas Fausta pazudināšana inscenējums 1937. gadā. "Ejot cauri priekškariem, jūs ieraudzīsiet mazu spogulīti, kādā ielūkojas operas un baleta mākslinieki pirms nākšanas uz skatuves," norāda kuratore, vedot cauri Ludolfa Liberta glezniecības pasaulei, kurai ir atvēlētas divas mazākās zāles un kuras modernisma principu traktējumā ir redzama oriģināla franču modernās mākslas un krievu kubofutūrisma interpretācija.
Vairāk informācijas: lnmm.lv.