Ar iPad starpniecību vadāms jaunākās paaudzes traktors pie Gugenheima muzeja ieejas, turpat netālu konteiners, kurā LED sārtās gaismas ietekmē aug tomāti, muzeja iekšpusē salmu ķīpa, kartona Staļina figūra, improvizēts peldbaseins ar stilizētu makšķernieka figūru, kas atgādina romiešu skulptūras, zemūdens drons, mamuta skelets no sintētiska materiāla, roboti, daudz, daudz teksta un vēl vairāk attēlu un to kolāžu. Tāda ir izstāde Lauki. Nākotne/Countryside, The Future Ņujorkas Gugenheima muzejā. Ekspozīcija aizpilda visu muzeja centrālo rotondas telpu.
Izstādes idejas autors un kurators ir holandiešu arhitekts Rems Kolhāss. Izstādi viņš ir veidojis kopā ar Gugenheima muzeja arhitektūras un digitālo projektu vadītāju Troju Konradu Terjēnu. Izstādes melno izpētes darbu veikuši neskaitāmi studenti no Hārvarda Dizaina skolas (tās studentiem ir iespēja vienu semestri pavadīt Rema Kolhāsa birojā OMA Roterdamā) un citām augstskolām.
Kā pie bufetes galda
Rems Kolhāss apgalvo, ka šajā izstādē nav redzama ne māksla, ne arhitektūra, bet gan socioloģisks un antropoloģisks skatījums uz lauku ainavu. Izstādes radikālo dabu salīdzina ar arhitekta Filipa Džonsona veidoto izstādi Mašīnu māksla Ņujorkas Modernās mākslas muzejā 1934. gadā. Toreiz mākslas muzeja telpās pirmo reizi tika izstādīti utilitāri, rūpnieciski ražoti priekšmeti. Interesanti, ka neiecietīgākie pret izstādē Lauki. Nākotne redzamo ir laikmetīgās mākslas žurnālu izstāžu apskatnieki, kuri gan galvenokārt kritizē izstādes formu. Tiek norādīts, ka Rema Kolhāsa veidotā izstāde atgādina studentu zinātnisko darbu prezentācijas un teksta tajā ir daudz par daudz. Taču tādi ir Rema Kolhāsa spēles noteikumi. Tie, kas viņa veidotās izstādes neapmeklē pirmo reizi, zina, ka arhitekta kūrētajās skatēs ir jārēķinās ar milzīgu informācijas blīvumu un haotiskumu.
Pirms vairākiem gadiem Londonas Bārbikena centra mākslas galerijā Rema Kolhāsa birojam OMA veltītajā izstādē bija tik daudz informācijas, ka izstādes autori atzinās, ka viņi paši to visu nav izlasījuši. Izstādē Ņujorkas Gugenheima muzejā ir piecas sadaļas jeb aspekti, no kādiem Rems Kolhāss ir skatījies uz laukos notiekošo. Taču te nav viena pareizā ceļa, kā aplūkot izstādi. Iedziļināšanās eksponētajos materiālos ir atkarīga no katra apmeklētāja intelektuālās kapacitātes. Var arī visu nelasīt un izvēlēties sev tīkamākās izstādes rozīnītes.
Rems Kolhāss izstādi salīdzina ar bufetes galdu, no kura apmeklētāji var izvēlēties sev pievilcīgāko. Var paņemt tikai desertu, un neviens pārmetoši neskatīsies. Rems Kolhāss nedod nekādu laukos notiekošā vērtējumu. Šādos gadījumos arhitektam vienmēr atgādina viņa darbību pirms arhitektūras studijām Londonā: Rems Kolhāss bija žurnālists un filmu scenāriju autors. Viņš ir pieradis uz kādu tēmu skatīties kā ārpusnieks, nedodot tai viennozīmīgu vērtējumu.
Pašironisks formāts
Izstādi pavada katalogs – sadarbībā ar apgādu Taschen izdota neliela izmēra grāmata sudrabotos vākos. Tai dots apakšvirsraksts Lauki tavā kabatā. Grāmatas un izstādes grafiskā noformējuma autore ir holandiešu grafíkas dizainere Irma Boma. Viena no pasaulē konceptuālakajām grāmatu dizainerēm ir pastāvīga arhitekta sadarbības partnere. Salīdzinājumā ar citām Rema Kolhāsa izdotajām grāmatām šis katalogs ir neparasti vienkāršs un nepretenciozs eseju apkopojums bez daudzām informācijas grafikām un diagrammām.
Pašironisks ir tik plašai un neaptveramai tēmai veltītās grāmatas nelielais formāts. Jāatceras, ka Rems Kolhāss izceļas ar vērienīgumu grāmatu formātā. Viņa 1995. gadā izdotajā grāmatā S,M,L,XL par arhitekta darbības pirmajām desmitgadēm ir vairāk nekā 1344 lappuses. Tā sāka arhitektūras izdevumu jomā jaunu tendenci, kas ieguva nosaukumu "papīrgroza grāmatas" – milzīga daudzuma skaidri nesistematizētas informācijas izdevumi. Grāmatā S,M,L,XL šāds informācijas pasniegšanas veids šķiet interesants un sevi attaisnojošs, bet atdarinātāju gadījumā – neveikls un smieklīgs.
Izstādes Lauki. Nākotne katalogam un grāmatai S,M,L,XL kopīgs ir ne tikai abiem izdevumiem izvēlētais sudraba krāsas vāks, bet arī vēl kāda lieta – Rema Kolhāsa personiskais pieskāriens. S,M,L,XL gadījumā tā ir paralēli grāmatas tekstam izvietotā vārdnīca, kurā atlasīto šķirkļu loģika ir tikai pašam arhitektam saprotama. Jaunajā katalogā – arhitekta eseja, kas sastāv tikai no jautājumiem. Tie ir personiski, filosofiski un smieklīgi jautājumi, piemēram, vai lauki būs vienīgā vieta, kur mēs varēsim patverties no novērošanas kamerām. Vai laukos ir jāģērbjas stilīgi? Kāpēc nav izgudrots zāliens, kuru nevajadzētu pļaut? Vai datu serveru centri ir iespaidīgāki nekā ēģiptiešu piramīdas? Jautājumi aizņem vairāk nekā desmit lappušu. Grāmatā jautājumu eseja ir publicēta beigās, savukārt izstādē šie jautājumi atklāj ekspozīciju.
Pilsētnieka interese
Kad 2014. gadā pēc Venēcijas biennāles arhitektūras izstādes kūrēšanas Rems Kolhāss paziņoja, ka tagad viņu interesējot lauki un viņš pievērsīsies to pētīšanai, tas bija pārsteigums ne vienam vien arhitekta darbības pārzinātājam. Šķiet, ka viņš ir nesaraujami saistīts ar pilsētām – un jo lielākām, haotiskākām un ciniskākām, jo interesantākām arhitektam. Rems Kolhāss arhitektūras nozarē sevi kā domātāju pieteica 1978. gadā ar grāmatu Murgainā Ņujorka/Delirious New York, kurā aprakstītā Ņujorka un Konija sala līdzinās Beza Lurmena Lielajā Getsbijā izspēlētajai delīrija pilsētai. Arhitekts skaidro, ka 70. gados viņš pievērsies Ņujorkai, jo nevienu toreiz šī pilsēta neinteresēja, bet tagad šī paša iemesla dēļ viņš pēta laukos notiekošo.
Impulss interesei par laukiem bijis kāds personisks arhitekta novērojums. Atpūšoties vasaras atvaļinājumā Šveices Alpu ciematā, Rems Kolhāss pamanījis, ka arvien biežāk Alpu ciemati tiek pārveidoti par dārgu spa un atpūtas centru kompleksiem, tajos minimālistiskas villas ar atsauci uz Alpu tradicionālo arhitektūru pērk un būvē bagātie pilsētnieki no lielajām metropolēm, viņu bērnus pieskata indonēziešu izcelsmes auklītes. Arhitekts šos Alpu ciematu skatus, kuros vairs nav vietējās izcelsmes iedzīvotāju, pretstatījis XX gadsimta sākumā Krievijā veidotajiem fotogrāfiju albumiem ar vietējiem sādžu zemniekiem, viņu celtajām ēkām un turpat uz vietas sarūpēto pārtiku. Tieši šāda XX gadsimta sākuma fotogrāfija ar trim zemnieku meitenēm tradicionālos krievu tērpos, kuras rokās tur šķīvjus ar vietējām meža ogām, izvēlēta par izstādes Lauki. Nākotne kataloga vāka attēlu. Uz grāmatas aizmugurējā vāka ir fotogrāfija, kurā ir redzama viena no Nīderlandes milzīgajām, modernajām sārtās gaismas siltumnīcām. Šīs lauku fotogrāfijas šķir apmēram simt gadu.
Posthumānā arhitektūra
2007. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija paziņoja, ka pilsētās dzīvo 50 procentu zemeslodes iedzīvotāju, un prognozēja, ka 2050. gadā urbānajās teritorijās dzīvos 70 procentu cilvēku. Radās iespaids, ka mūsdienās viss svarīgākais notiek pilsētās. Rems Kolhāss atzīst, ka viņš mīl pilsētas, taču tajās jau labu laiku neko jaunu nevar piedzīvot. Visas radikālākās pārmaiņas notiek laukos, nevis divos procentos urbāno teritoriju no zemeslodes kopējās platības. Rems Kolhāss norāda: lauki nav tikai pilsētu aizskatuve, kurā tiek sagatavots viss nepieciešamais dzīvei urbānajās teritorijās. Tas ir pamats, uz kura būvēt labāku pasauli.
Laukus arhitekts definē kā buferzonu starp pilsētu un mežonīgo dabu – lauksaimniecībā apstrādājamās teritorijas, ūdeņus ar jūras velšu fermām, nacionālos dabas parkus, kuros savvaļas dzīvnieki ir pielāgojušies sadzīvošanai ar tūristiem. Šī buferzona ir viņa interešu objekts, kas atainots izstādē un grāmatā.
Lai gan šķiet, ka lauki ir jauns uzmanības objekts Rema Kolhāsa darbībā, attieksmē pret tiem ir manāmas jau agrāk arhitektu interesējošas tēmas. Piemēram, dažādu pārvaldes režīmu iespējas mainīt sabiedrības attīstības gaitu. Rema Kolhāsa darbībā ir nojaušama vaļīgi toleranta attieksme pret totalitāriem režīmiem un to varas iespējām. Pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV viņš demonstratīvi atteicās piedalīties konkursos par šiem notikumiem veltīto memoriālo arhitektūru. Rems Kolhāss izvēlējās strādāt Ķīnā, kur veidoja valsts televīzijas CCTV centrālās ēkas projektu. Arī laukos notiekošo arhitekts uzskata par valdošo režīmu ideoloģijas izpausmju placdarmu. Kā piemērus tam viņš ir izvēlējies XX gadsimta despotiskos režīmus, piemēram, Mao idejas par lauku pārveidi Ķīnā un Padomju Savienības vērienīgos zemes apmežošanas un jaunu lauksaimniecības zemju iegūšanas projektus. Rema Kolhāsa attieksmē, par spīti izmantoto līdzekļu nežēlīgumam un diskutablajam rezultātam, ir jūtams apbrīns par šo projektu vērienu un drosmi.
Grāmatā S,M,L,XL Rems Kolhāss atceras, cik graujošu iespaidu uz viņu ir atstājis studiju gados redzētais Berlīnes mūris. Viņš ieradies pilsētā, lai studiju darbam skicētu pilsētas skaistākās ēkas, bet sapratis, ka neglītais, briesmīgais Berlīnes mūris uz pilsētas ainavu atstāj daudz lielāku iespaidu nekā visas skaistās ēkās kopā. Mūsdienu lauku ainavā arhitekta interesi izraisa tā dēvētā posthumānā arhitektūra, kuras spilgtākais piemērs ir industriālais parks Tahoe Reno Nevadā ASV. Prēriju ainavā izvietotās būves dēvē par Silīcija ielejas neglīto ķēķa pusi. Tās ir milzīgas, bez arhitektu iesaistes celtas ēkas, kurās atrodas Google serveru centri, Amazon preču noliktavas un Tesla būves un izmēģinājumu centrs, kas pēc pabeigšanas būs lielākā ēka pasaulē (platības ziņā). Tā ir arhitektūra, kurā nav paredzēta vieta cilvēkam. Tās veidolu nosaka kodi, algoritmi, tehnoloģijas un inženierija. Rems Kolhāss atzīst, ka šo ēku banalitāte ir elpu aizraujoša. Tajās nav nekā no pierastā gadu tūkstošiem radītajā arhitektūrā – dienasgaismas, lietotāju, tradīciju un konteksta. Tā ir jaunā lauku arhitektūra.
Iniciāļi RK
Izstādes katalogā Rema Kolhāsa teksti ir parakstīti tikai ar iniciāļiem RK. Grāmatas beigās, kur uzskaitīti eseju autoru vārdi un viņu paveiktais, pie RK ir vienkārši rakstīts "arhitekts un publicists", nepieminot ne viņa projektētās slavenākās ēkas, ne apbalvojumus. RK kā pašpietiekams zīmols, kuram nav nepieciešami paskaidrojumi.
Britu laikraksta The Guardian arhitektūras kritiķis Olivers Veinraits pēc izstādes Lauki. Nākotne recenzijas publicēšanas atzina, ka šo recenziju ir izlasījuši daudz mazāk cilvēku nekā viņa aprakstu par jauno arhitektu biroja Space Popular uzcelto ēku. Mūžīgi pelēkā un melnā Prada apģērbā tērpto arhitektu nomaina neona krāsu jaunā arhitektu paaudze. Olivers Veinraits pieļauj, ka izstāde Lauki. Nākotne ir Rema Kolhāsa gulbja dziesma, kurai sekos 75 gadus vecā arhitekta aiziešana pensijā.
Pats arhitekts uz šo jautājumu atsakās atbildēt. Ir teiciens, ka arhitekti nekad nedodas pensijā. Ja par kādu tā teiktais būtu taisnība – tas būtu Rems Kolhāss. Tiek arī apgalvots, ka lauku tēma ir izrādījusies pārāk liels kumoss, ko meistaram šoreiz nav izdevies norīt. Taču nevar noliegt viņa intereses izraisīto rezonansi. Ne viens vien arhitektūras žurnāls pēc izstādes kādu no saviem numuriem ir veltījis lauku tēmai.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
