Šī ir viena no vērienīgākajām Treisijas Eminas glezniecības skatēm – tajā apkopoti pieci desmiti viņas jaunāko darbu, kas satriec ar emocionālās atklātības temperatūru, psiholoģisko poētismu un mākslinieciskā žesta brīvību.
Treisija Emina ir unikāla parādība, bez kuras nav iedomājama pēdējo trīsdesmit gadu māksla. Viņa ir skandaloza un provokatīva gan mākslā, gan dzīvē, viņas autobiogrāfijā balstītā daiļrade ir izraisījusi un joprojām izraisa šoka efektu: Treisija Emina allaž stāsta par ciešanām, baudām, ilgām un cerībām, par realitātē un zemapziņā piedzīvoto un izsāpēto. Treisija Emina vienmēr ir bijusi uzticīga sev un mākslai, un tagad viņa ir leģendas un klasiķes statusā. Šā gada jūnijā karalis Čārlzs III ir piešķīris Treisijai Eminai Britu Impērijas ordeņa dāmas titulu.
Treisijas Eminas gleznu centrā ir simbiotiskas attiecības starp mīlestību, laiku un nāvi. Foto – Jegors Jerohomovičs
Mākslinieces jaunā izstāde Briselē ir veltīta mīlestībai visās tās izpausmēs. Šajā gleznu sērijā, kurā ir gan miniatūras, gan monumentāli darbi, autore pēta emociju sarežģītību. Mīlestība gleznās izpaužas gan kā fizisks akts, gan garīgs stāvoklis – to var sajust ķermenis un arī prāts. Šķiet, ka gleznas asiņo un kliedz bez skaņas.
Treisija Emina ir strādājusi dažādos medijos (zīmējumi, grafika, foto, video, instalācija, tēlniecība, tekstilmāksla, aplikācija, neona darbi u. c.), taču pēdējos gados viņa ir atgriezusies pie glezniecības, kurā nepastarpināti vēsta par mīlestību, mirstību un attiecībām ar ķermeni.
Māksliniece ir piedzīvojusi nopietnas veselības problēmas: 2020. gadā viņai tika diagnosticēts agresīvs urīnpūšļa vēzis, un intervijās Treisija Emina atklāti stāsta, kuri orgāni un ķermeņa daļas bija jāizoperē, lai viņa izdzīvotu. Šī pieredze devusi jaunu stimulu visus spēkus veltīt mākslai un vairs nekad lieki netērēt laiku un enerģiju. Savā dzimtajā Anglijas pilsētā Mārgeitā viņa ir atvērusi mākslas skolu un rezidenču centru, kurā strādā un izstāda darbus jaunie mākslinieki. Treisija Emina viņus atbalsta un iedvesmo.
Skats no Treisijas Eminas izstādes Briseles galerijā Xavier Hufkens. Foto – Jegors Jerohomovičs
Treisijas Eminas gleznu centrā ir simbiotiskas attiecības starp mīlestību, laiku un nāvi. Darbos ir jaušama autores konfrontācija ar mirstīgumu. Piemēram, iespaidīgajā lielformāta gleznā I watched Myself die and come alive mēs redzam mākslinieci uz galda mājas vidē, kurā viņu uzrauga figūra, kas tērpusies melnā. Darbs ir alūzija par augšāmcelšanos: guļošā sieviete skatās nāvei acīs un atgriežas dzīvē.
Lielākajā daļā izstādes gleznu māksliniece – vai nu viena pati, vai kopā ar kādu citu – ir attēlota guļus: gultā, uz galda, šēzlonga vai dīvāna. Treisija Emina bieži glezno gultas, parādot tās kā objektu gan ar pozitīvu, gan negatīvu pieskaņu. Gulta var būt sāpju un baudas, sapņu un moku vieta. Tā atgādina par mājām, slimnīcām un atveseļošanos. Gulta ir vieta, kurā mēs piedzimstam un mirstam. Dažos vertikālajos pašportretos māksliniece ir iemūžinājusi sevi stāvus – ar seju pret skatītāju.
Informācija: xavierhufkens.com