Šī patiesi unikālā ekspozīcija ļauj skatītājiem pavadīt vienu gadu kopā ar Pablo Pikaso: 1932. gads viņa dzīvē un karjerā tiek dēvēts par "brīnumu gadu". Izstāde ir hronoloģisks ceļojums, vizualizēts mākslinieka darba kalendārs: eksponēts vairāk nekā 100 gleznu, skulptūru un zīmējumu, kas tapuši tajā gadā. Pikaso intensīvi strādājis katru dienu, radījis vienu šedevru pēc otra, pārsteidzis ar daudzveidību un svaigumu. Tas bijis ražīgākais periods viņa daiļradē.
Ekspozīcijā muzejā Tate Modern apkopoti darbi no labāko muzeju krājumiem un privātkolekcijām. 30. gadu sākumā Pikaso jau bija viens no slavenākajiem un bagātākajiem māksliniekiem pasaulē, taču viņu nepameta sajūta, ka viņš zaudē saikni ar laikabiedriem, stagnē un nav pietiekami laikmetīgs. Arī kritiķi arvien aktīvāk diskutēja par to, vai Pikaso māksla pieder pagātnei vai nākotnei.
1932. gadā Pikaso, kuram tolaik jau bija piecdesmit gadu, nolēma pievērsties drosmīgiem radošiem eksperimentiem. Uz tiem viņu mudināja arī pārmaiņas privātajā dzīvē: viņa attiecības ar sievu, krievu balerīnu Olgu Pikaso (Hohlovu), kļuva vēsākas, un mākslinieks uzturēja slepenas attiecības ar 22 gadus veco Mariju Terēzi Valteri, kuras tēls parādās daudzos 1932. gadā tapušajos darbos. 1932. gada jūnijā Parīzē notika pirmā Pikaso retrospekcija, tajā līdzās viņa sievas Olgas un dēla Paulo portretiem tika izstādītas gleznas, kurās bija attēlota mākslinieka mīļākā (kā zināms, Pikaso nekad negleznoja portretus, atrodoties aci pret aci darbnīcā ar savu modeli). Jutekliskajās, erotizētajās gleznās, kurās nojaušama Marijas Terēzes Valteres klātbūtne (piemēram, darbā Sapnis; skat. attēlu), mākslinieks pētījis klasiskā sieviešu skaistuma ideālu un vienlaikus dekonstruējis to, apliecinot mīlestību pret savu mūzu. Katrai gleznai izstādē Londonā ir savs aizraujošs stāsts – privāts, māksliniecisks un filosofisks.
Informācija par izstādi: www.tate.org.uk