Modes tandēma Mareunrol’s izstāde Paplašinātā realitāte mazliet līdzinās Senās Ķīnas terakotas armijas karavīru izlasei. Uz paaugstinātiem postamentiem novietotie manekeni ar tēlnieka Gintera Krumholca radītajām sejām ir gan spēcīgs indivīds katrs par sevi, gan daļa no kopēja stāsta, kas risinās nezināmā vietā un laikā, bet, iespējams, mūsdienu Latvijā.
Zīmols Mareunrol’s ir izveidots 2006. gadā, un tam ir īpaša vieta Latvijas modē. Dažreiz gan šķiet, ka Mārīti Mastiņu-Pēterkopu un Rolandu Pēterkopu labāk pazīst un saprot ārzemēs nekā pašu mājās. Vēlāk šajā sarunā mākslinieki stāstīs par kādu talantīgu latviešu jauno dizaineru, kurš par zīmolu Mareunrol’s pirmo reizi uzzinājis, studējot Glāzgovā, kur Mareunrol’s radīto viens no skolas pasniedzējiem rādījis lekcijā kā piemēru, kā vajadzētu strādāt modes dizainā.
2009. gadā Mareunrol’s ieguva divas galvenās balvas 24. Starptautiskajā Jēras modes un fotogrāfijas festivālā, kas ļāva duetam iekļūt Parīzes Modes nedēļas oficiālajā programmā. 2016. gadā Mareunrol’s bija starptautiskās Woolmark balvas desmit nominantu vidū vīriešu modes kategorijā, savukārt izdevniecības Phaidon almanahā Pattern duets Mareunrol’s ierindots 100 mūsdienu īpašāko jauno dizaineru vidū.
Pirmais, ko parasti dzird par jūsu izstādi Paplašinātā realitāte Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir komplimenti, kā jums ir izdevies pakļaut muzeja sarežģīto izstāžu telpu.
Rolands. Jau tad, kad muzejs mūs uzaicināja veidot izstādi, sapratām, ka tas nebūs viegli. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstāžu zāles veidols ir pretrunā ar mūsu darbiem, bet negribējām arī smādēt piedāvāto iespēju. Tāpēc jau mums ir smadzenes, lai izdomātu, kā to atrisināt.
Mārīte. Sarežģītās situācijās Rolands man bieži atgādina, ka mums ir dotas smadzenes, lai tiktu ar problēmām galā.
R. Darbs pie izstādes bija ilgs process – pieci gadi. Daudzas ieceres nebija iespējams realizēt pieejamo resursu dēļ. Mums svarīgākais bija, lai kādreizējās baznīcas telpa nenoēstu darbus, bet negribējās arī ignorēt, ka izstāžu zāle ir bijusi baznīca.
Jūs izstādes vietu uztvērāt nevis kā muzeju, bet gan kā baznīcu?
R. Jā, šāda pieeja mums palīdzēja. Ir daudz labu piemēru, kad izstādes notiek baznīcās.
M. Daudziem ir priekšstats, ka izstādes iekārtot ir vieglāk, nekā tas patiesībā ir.
R. Arī mums iekārtot izstādes citiem ir vieglāk nekā strādāt ar saviem darbiem. Sev gribas izdomāt to labāko zelta risinājumu, bet, veidojot izstādi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, mums nācās atteikties no sava ego, vēlmes pasauli apgriezt kājām gaisā. Tā visa vietā bija darbs ar telpas proporcijām. Ideālā gadījumā gribētos izstādi galerijas baltā kuba telpās, kas ir kā tīra papīra lapa un neprasa kompromisus. Tā savu stāstu vieglāk izstāstīt.
M. Tad varētu vairāk enerģijas veltīt tam, kā izstādīt darbus, nevis tam, kā tikt galā ar telpu. Mums aizgāja daudz laika, domājot par to, lai neizskatītos raibi, lai darbi telpā nepazustu.
Jūs mainījāt skatpunktu – jūsu darbi atrodas augstāk, nekā ierasts.
M. Es gribēju vēl augstāk.
R. Mums gribējās vēl pārspīlētākas proporcijas, vēl lielākus postamentus, lai izstādes iekārtojumā panāktu tādu monumentālismu, kas būtu līdzvērtīgs dialogā ar baznīcas telpu. Tēlnieks Ginters Krumholcs, ar kuru bieži sadarbojamies, saka – mēs šajā ziņā esam kā figurālie tēlnieki. Jā, mums ir svarīgas apģērba un telpas attiecības.
Varbūt dažreiz mēs lieki baidāmies, ka kaut kādas ārējas lietas, to nianses sabojās mūsu tērpu tēlu, jo kolekciju stāsti ir garantija, kas paliks jebkurā situācijā. Varējām eksponēt arī tikai, piemēram, trīs tērpus, un tie telpu piepildītu. Mums bija ideja, ka šādi varētu ik pēc pāris nedēļām mainīt izstādītos darbus.
Kā jūs atlasījāt darbus, ko iekļaut izstādē?
M. Studiju laika darbus apzināti nelikām. Galvenais kritērijs bija – ko vispār no senākām kolekcijām varējām dabūt. Piemēram, kolekcijas Privātdetektīvs galvenā varoņa tērpu bija pārāk sarežģīti deponēt no arhīva Francijā. Bija lietas, ko lūdzām cilvēkiem, kuri apģērbu nopirkuši, aizdot izstādei. Daudzas lietas restaurējām.
R. Mums bija svarīgi parādīt darbus, kas to tapšanas laikā vai vēlāk rezonējuši ar globālajā modes industrijā notiekošo. Mums svarīgs ir apģērba siluets. Ja kādā no kolekcijām tas ir spilgts, vēlējāmies parādīt. Gribējām arī izcelt, kā tērps ir uzbūvēts, aroda prasmes. No daudziem darbiem nācās atteikties. Arī tagad ar izstādīto tērpu daudzumu esam uz robežas, ka vairāk nedrīkst būt, tāpēc izstādes ievadā ir mediju siena ar video.
Gandrīz neviena modes izstāde neiztiek bez video no kolekciju modes skatēm.
M. Tā var parādīt vairāk tērpu.
R. Skatē var redzēt, kā tērpu nēsā cilvēks. Mēs nestrādājam modes industrijai ierastajā ritmā – uztaisi kolekciju, to nodemonstrē skatē, nomārketē un pārdod. Nevajadzētu gan mūs pārprast. Mēs neesam pret apģērbu tirgošanu. Apģērba būtība ir tikt nopirktam un valkātam. Tik tālu viss ir pareizi, bet ar apģērbu var pastāstīt arī lielākas lietas un to var pozicionēt kā mākslu. Man ir liels prieks, ka Tallinas muzejā Kumu notika Rika Ouensa izstāde. Mūsu reģionam nav raksturīgi mākslas muzejos atļauties modes izstādes – ielaist modi muzejā. Taču modes industrija tās labākajās izpausmēs vēsta par pasauli, kādā mēs dzīvojam. Modes mākslinieki to iekodē savās kolekcijās, un cilvēki to sajūt, tāpēc ne velti Rietumos mode ir kultūras un mākslas sastāvdaļa, sākot no apģērba materialitātes līdz idejiskajam vēstījumam.
Mēs arī zinām, cik daudz laika un citādu ieguldījumu ir nepieciešams, lai modes skate notiktu, tāpēc tās veidojām kā kaut ko vairāk nekā tikai apģērba demonstrēšanu. Vēlējāmies, lai skatei ir lielāka vērtība un lai tā ir interesanta ne tikai industrijā iesaistītajiem, bet plašākam cilvēku lokam, sākot no juristiem līdz filosofiem. Katrā stāstā ir daudz nianšu. Mēs paši sev visu laiku jautājam: kāpēc tieši šāda žakete, kāpēc tieši šādas cepures? Videostāsti palīdz to visu paskaidrot. Es gan arī negribētu visu pārāk konceptualizēt. Manuprāt, nav īsti pareizi, ja katrai kolekcijai ir tāds teorētiskais paskaidrojums, kur katrs vārds ir jāskatās skaidrojošajā vārdnīcā. Kaut gan pasaulē šāda filosofēšana pašlaik ir populāra.
M. Ir interesanti atskatīties, kā radusies kādas kolekcijas iecere. Piemēram, kolekcijas Privātdetektīvs sākums ir tērpi izrādei Tas notika ar viņiem Jaunajā Rīgas teātrī. Tās režisors Gatis Šmits lika īsā laika sprīdī noskatīties ļoti daudz film noir kino. Kad esi kaut ko tik daudz redzējis, tas paliek tavā galvā un tur sēž. Mēs tajā laikā dzīvojām mākslinieku rezidencē Parīzē, un Rolands visu šo sakrāto informāciju izlika skicēs. Esmu arī savus nakts murgus pārvērtusi kolekcijā. Tie bija tik spēcīgi, ka šķita, ka to piedzīvoju dzīvē.
R. Domāt par kolekciju Vējiem līdzi ar seglu motīvu sākām, kad veidojām tērpus Vāgnera operai Rienci Latvijas Nacionālajā operā. Režisore Kirstena Dēlholma bija iecerējusi, ka Rienci darbība risinās Vīnes jāšanas skolā. Pēc šā darba mums likās, ka tēma vēl nav izsmelta, un turpinājām to kolekcijā. Vējiem līdzi ir par cilvēku vēlmi visu kontrolēt, turēt savās rokās. Doma par kolekciju Tūristi radās, kad vērojām tūristus, kas noliekušies pār pilsētas kartēm. Mēs šo skatu nofiksējām kā skaistu skulpturālu motīvu un īstenojām tērpu kolekcijā. Tie ir dažu sekundes simtdaļu mirkļi, ko piefiksētus pārvēršam tērpos. Tie parasti saistīti ar ironiju, humoru, kādu paradoksu.
M. Mēs esam centušies apģērbos pārvērst pat tik īsu brīdi kā kustību, ar kādu tu ieliec biksēs kreklu.
Šķiet, ka jums ir raksturīga kustības fiksācija statiskā tērpā.
R. Levitēšana. No vienas puses, esam reālisti un mums nepatīk cilvēkus mānīt, no otras – ja vien varam, mēģinām īstenot neiespējamo, piemēram, radīt kustības ilūziju.
M. Rolands zīmējot daudz štriho. Kolekcijas Tālavas taurētājs galvas objekti ir radušies, mums domājot par šiem ēnu štrihiem Rolanda skicēs. Man jau sen gribējās tos pārvērst telpiskā objektā, bet šķita, ka tas nav iespējams.
R. Mums bieži ir lielas idejas, bet pietrūkst tehnisko zināšanu, kā tās pārliecinoši īstenot. Tās gadiem paturam prātā, bet nezinām, kur lai dabū prasmes, lai tās īstenotu. Jāmeklē īstie cilvēki, kuri spētu neiespējamo padarīt iespējamu.
Vai šāda ir sadarbība ar tēlnieku Ginteru Krumholcu izstādes manekenu radīšanā?
M. Tērpu manekeni mums ir ļoti svarīgi. Ir būtiski, kā izrādām tērpus. Mēs arī modeļus skatēm atlasām ļoti rūpīgi.
R. Arī ar manekenu starpniecību mums ir svarīgi norādīt, ka neesam lielās modes industrijas piekritēji. Tagad jau vairs nedarbojas pat sezonu princips. Vienā sezonā dizaineram jārada vairākas kolekcijas, kuras ir jāmēģina ātri iztirgot. Patēriņš aug, un tas ir pretrunā ar modes industrijas proponēto ekoloģisko problēmu risināšanu. No vienas puses, tiek piedāvāti videi draudzīgi audumi un citi risinājumi, no otras – patēriņa apjomi tiek griezti arvien lielākā ātrumā. Industrijas pārstāvji runā vienu, bet Indijas un citu Āzijas valstu fabrikās cilvēki apģērbus šuj šausmīgos apstākļos.
Audumi lielā daudzumā uzreiz nonāk atkritumos, un, galvenais, šajā procesā top neglītas drēbes. Mēs savā jaunākajā kolekcijā runājam par šīm pretrunām. Tas ir ironisks veltījums policelofāna maisiņiem.
M. Kad radījām kolekciju, sapratu, ka ir jāpasteidzas, jo ierastie plastmasas maisiņi drīz būs pagātne. Muzejiem vajadzētu jau tagad iepirkt tos savām kolekcijām kā izzūdošu laika liecību.
R. Jā, mums ir svarīgi savos darbos rezonēt ar laiku, kurā dzīvojam.
Vai jūs nekad neesat gribējuši būt komerciāli veiksmīgi dizaineri?
M. Jau beidzot skolu, zinājām, ka mūsu mērķis nav ne masu ražošana modes industrijā, ne sava zīmola šūšanas ateljē saloniņš pilsētas centrā.
R. Mēs negribam savus tērpus ražot masveidā. Pārāk labi zinām, ka mums nav tādas kapacitātes, lai sacenstos ar lielajiem apģērbu magnātiem. Mēs zinām, ko tas nozīmē, un varam salīdzināt, cik daudz enerģijas un līdzekļu prasa, lai izgatavotu mūsu pašreizējo apjomu.
Esam mēģinājuši savās kolekcijās ietvert arī apavus un aksesuārus, bet to visu uztaisīt ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi.
M. Modes industrijā sarežģītākais posms ir ražošana. Citiem varbūt tas patīk, bet mums tas ir grūtākais un neinteresantākais.
R. Tur jābūt labam psihologam un skarbajam čalim, kurš ar visiem lamājas, jo citādi nekas nenotiek. Mums patīkamākais posms ir kolekcijas fotosesijas un videostāstu filmēšana. Tas ir posms, kad tu centies nodot sava apģērba vēstījumu. Mūsu devums ir modi prezentēt kā mākslu. Tas gan nenozīmē, ka mēs negribētu pārdot savus apģērbus vairāk, bet mūsu kapacitātei ir robežas.
M. Tad mums vajadzētu lielāku komandu.
R. Mēs esam ļoti jūtīgi attiecībā uz komandu un īsti neesam spēlētāji lielā komandā. Mums ir savi aroda pratēji, ar kuriem sadarbojamies. Lielākiem apjomiem ir nepieciešama arī uzbrucēju komanda – mārketinga un biznesa cilvēki, bet tad jau tu kļūsti par vergu pats savam biznesam.
M. Atceros, kad mēs ražojām džinsa bikses, aizgājām uz kādu pasākumu, un tur daudziem kājās bija mūsu bikses. Tad šķita, ka tas ir pārāk daudz, ka mums pietiek. Mēs pārtraucām džinsu projektu, bet, iespējams, citi būtu zīmolu attīstījuši tālāk un guvuši labu peļņu.
Vai esat dizaineri, kuri visu mūžu taisa vienu kolekciju?
R. Nē, bet citi uzskata, ka mēs tā varētu darīt.
M. Mēs vienu stāstu pārvijam citā. No vienas kolekcijas metam tiltu uz nākamo.
R. Industrijas cilvēki ir teikuši, ka mēs ar idejām esam pārāk izšķērdīgi, ka no vienas mūsu kolekcijas varētu sagatavot piecas, bet mākslinieciskās ambīcijas neļauj mums atkārtoties un izmantot idejas, kas ir viegli uztveramas un varētu cilvēkiem viegli patikt. Mode sadalās divās nometnēs. Mums pretējā ir totāli racionāls un izskaitļots bizness, kuram var pievienot nelielu risku – mākslinieciskuma devu –, bet var arī pilnībā iztikt bez tā. Pēc mārketinga shēmām var uzbūvēt savu zīmolu un to virzīt tirgū. Jāsagatavo tikai liels maks, jo modes industrijā viss maksā lielu naudu.
M. Mēs arī gribētu modes skates Parīzē, bet izmaksas tur ir milzīgas. Ir jāmaksā par visu – telpām, krēslu īri, gaismām, ielūgumiem un tā tālāk. Lai to dabūtu gatavu, ir jābūt lielai komandai un investoram, kas to visu apmaksā. Tikai tad ir vērts kāpt tajā laukā.
R. Ja mēs būtu Francijā reģistrēts zīmols, viss būtu vienkāršāk. Francijā jaunajiem dizaineriem ir liels atbalsts. Valsts viņiem palīdz iekļūt lielajā modes sistēmā, finansējot šovus, skates, sedzot mediju uzmanības piesaistīšanas izmaksas. Turklāt šis atbalsts ir vairākus gadus, jo nekas jau uzreiz pēc vienas skates nenotiek. Franči atbalsta modi apzināti un sistemātiski, jo uzskata, ka tā ir viņu kultūras sastāvdaļa. Arī Nīderlandē ir pieņemts, ka mode ir ne tikai komercija, bet arī intelektuāla nodarbe un nacionālās kultūras sastāvdaļa. Latvijā pagaidām mode ir attīstības pirmās pakāpes tirgošanās ar apģērbu. Es negribu neko pārmest, izpratne par modi rodas pamazām.
Modes dizainers Rafs Simonss kādā intervijā teica, ka mūsdienu paaudze redz tikai šodienu. Dizainers stāstīja par paša piedzīvoto, ka viņa radīto tēlu vēlāk izmantojuši jaunie dizaineri un Instagram zvaigznes, kurām ir daudz lielāka auditorija nekā respektablajam Rafam Simonsam. Līdzīgi ir noticis ar dažām mūsu idejām. Ir jāapzinās, ka mūsdienu jaunā paaudze citē un izmanto citu idejas bez atsaucēm, piedod acīmredzamas līdzības ar citu paveikto. Mūsdienās ir atļauts kopēt, zagt idejas, un tas netiek nosodīts. Daudzi jaunie cilvēki dzīvo šodienai un uzņem tikai viegli uztveramo. Vienkārši modē ir divas pasaules. Viena ir balstīta uz reitingiem, bet otrai būtisks ir vēstījums.
Jūs sevi vēl uzskatāt par jaunajiem dizaineriem?
M. Modē jaunie dizaineri ir līdz 35 gadu vecumam. Mēs šo robežu esam pārkāpuši
R. Protams, jaunu zīmolu var uztaisīt arī piecdesmitgadnieks, un viņš būs jaunais dizainers. Piemēram, Vetements ir jauns zīmols, ko radījusi pieredzējušu di - zaineru komanda. Arī mēs radām apģērbu krietni ilgi un esam uzkrājuši pieredzi. Kad sākām, ļoti pietrūka skolotāju, kuri pateiktu, ko darīt un ko nevajag darīt. Mēs daudz esam mācījušies paši no savām kļūdām un apzināmies, ka esam gājuši paši savu ceļu, bet ir svarīgi zināt, kāda pasaule ir tev apkārt, kā tā strādā un kur sevi tajā redzi. Tu vari būt izcils gleznotājs, bet, ja nedomā, kā sevi stratēģiski pozicionēt mākslas pasaulē, par taviem darbiem, visticamāk, neviens neuzzinās un tu netiksi mākslas apritē. Var cerēt, ka kāds vienkārši tevi pamanīs, bet gan mode, gan māksla ir komunikācija.
Vai jums nav apnicis, ka katrs raksts par jums sākas ar Jēras konkursa uzvaras pieminēšanu?
M. Tas ir mums uzlikts zīmogs, un mēs no tā arī nevairāmies. Lai gan ir bijuši arī citi nozīmīgi konkursi, kuros esam piedalījušies un guvuši panākumus.
R. Uzvara Jērā mums kā zīmolam joprojām palīdz. Festivāla organizētāji seko līdzi, kā mums iet un ko darām. Arī pats festivāls kopš 2009. gada ir audzis. Tas joprojām ir viens no retajiem konkursiem, kurā patiesi pēta un vērtē dizainera radošumu un talantu, jo daudzos citos konkursos sacensība notiek modes industrijas diktētās politikas ietvaros. Piemēram, par Woolmark konkursu mūs uzreiz brīdināja, ka uzvaru tajā nosaka tava piederība modes industrijas sistēmai. Mēs tajā arī neesam gluži svešinieki. Uzvara Jērā un manas studijas Antverpenes Karaliskās mākslas akadēmijas Modes nodaļā mūs iekļauj sistēmā, bet ir arī citas skolas, kuru absolventi tiek promotēti, un ir investori, kuri virza savus protežē. Arī konkursi ir dažādu grupējumu interešu aizstāvība un savstarpējā cīņa.
Joprojām ir svarīgi, kuru skolu esi beidzis?
R. Tas vienmēr ir bijis svarīgi. Tas nosaka, vai konkursa žūrijas locekļi tevi ir redzējuši jau kaut kur iepriekš, vai viņi daudzo pieteikumu vidū atpazīst tevi. Man šķiet, ka jaunajiem dizaineriem ir svarīgi iemācīt, kā darbojas modes industrija, kādi ir tās noteikumi un kur tu vari atrast sev nepieciešamos kontaktus. Nav svarīgi, ka tu, piemēram, Londonas Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžu esi beidzis kā teicamnieks, bet svarīgi ir, vai studiju laikā esi sapratis, kā ir uzbūvēta modes industrijas sistēma.
Vai tāpēc tu studēji Antverpenē?
R. Studijas Antverpenē vairāk bija apliecinājums, ka visu darām pareizi. Domājot par izglītību Latvijā, man ir skumjas atziņas. Tu vari apgūt te piedāvāto programmu un ar reālo modes dzīvi nesaskarties. Skatoties maģistra programmas kolekcijas, var redzēt, ka to autori vispār nezina, kas pasaulē notiek. Mode ir praktiska disciplīna, kurā tu vari attīstīties, tikai strādājot. Londonas Svētā Mārtina koledžai un Antverpenes Mākslas akadēmijas Modes nodaļai, protams, ir savs tēls, un to beidzējiem ir noteikts radošais rokraksts, taču galvenais, ka studiju laikā tu tur dzīvo modes industrijas virpulī – tev ir iespēja satikt īstos cilvēkus, nodibināt kontaktus un izprast modes jēgu.
M. Es pirmo vilšanos piedzīvoju, mācoties lietišķajos. Vairākus gadus biju taisījusi dažādas kompozīcijas un planšetes, bet nebija ne mazākās sajēgas, kas ir modes pasaule, es nevienu no tās nepazinu, un mani tur neviens nezināja. Domāju, ka šādu sajūtu piedzīvo daudzi jaunie dizaineri.
R. Esam pasnieguši lekcijas Zviedrijas Tekstila skolā un Ženēvas Mākslas un dizaina universitātē. Šķiet, ka tur studenti ir tuvāk modes industrijai. Man ir prieks par daudziem jaunajiem latviešu dizaineriem, kuri pasaulē ir veiksmīgi izveidojuši savus zīmolus, strādā lielajos modes namos, studē prestižās modes augstskolās. Mēs te tikai par viņiem neko daudz nezinām. Šie jaunieši piesakās pie mums praksē. Mūs sapurina tas, ka jaunie dizaineri no Eiropas skolām brauc pie mums praksē, tērē savu laiku un strādā te.
Produktu dizainu Latvijas jaunieši aizbrauc studēt, piemēram, uz Eindhovenas Dizaina akadēmiju, un tur atklāj, ka Latvijā ir lieliski klūdziņu pinēji, kuru prasmes var izmantot arī laikmetīga dizaina radīšanā. Vai modes dizainā notiek līdzīgi?
R. Jā, man liekas, ka ir pagājis laiks, kad mums bija svarīgi pierādīt, ka esam tādi paši kā citur Eiropā, ka esam piederīgi Rietumu kultūrtelpai. Tagad ir būtiski meklēt tikai sev raksturīgo un to apliecināt. Kad veidojām Nacionālā teātra izrādes Pūt, vējiņi! kostīmus, gribējām, lai tautastērpu audējas uzaustu audumus ar mūsu radītajiem rakstiem. Šo ideju mēs paturam prātā un noteikti kādreiz realizēsim.
Bet runājot par Eindhovenas Dizaina akadēmiju...
M. Mēs tur esam piedalījušies studentu darbu vērtēšanas procesā, un pie mums ir bijuši praktikanti no Eindhovenas.
R. Tā ir skola, kurā uz modes dizainu skatās ļoti plaši. Man liekas, ka mode vispirms būtu jāmāca kā viena no vizuālās komunikācijas sastāvdaļām un tikai pēc tam kā arods ar zināšanām, kā top apģērbs un kas ir audums. Dizaineram ir jāapzinās, ka viņš ar modes starpniecību komunicē ar pasauli. Protams, ja vien tev pašam ir lielākas ambīcijas nekā tikai atvērt savu salonu pilsētas centrā. Mūsu ambīcijas ir lielākas.
Izstāde Mareunrol’s. Paplašinātā realitāte Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 8. decembrim.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
