No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) būs skatāma devītā Purvīša balvas izstāde. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, objektu un instalāciju mākslas kopums, ko radījuši devītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis par personālizstādi Ūdeņaina dienas actiņa Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, Romāns Korovins par personālizstādi Nomirsim kopā Rotko muzejā Daugavpilī, Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi Rīma galerijā 427, Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi Saulstāves Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, Luīze Rukšāne par personālizstādi Locījuma vietas izstāžu zālē Tur telpa, Krišs Salmanis par personālizstādi Rūgts Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, Elza Sīle par personālizstādi Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas izstāžu zālē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa un Paula Zvane par personālizstādi Neredzams galerijā Look!.
"Gan ceturkšņa nominācijās, gan finālistu astoņniekā pamanāmas šādas tendences: pirmkārt, līdzās Latvijas mākslā savas pozīcijas nostiprinājušajiem autoriem pārliecinoši sevi piesaka jaunākās paaudzes mākslinieki. Ar starptautisku mākslas izglītību un pieredzi, tomēr ar nepārprotamu vēlmi izstādīties Latvijā, kaut tam ne vienmēr ir vajadzīgie resursi un mākslas infrastruktūra. Otrkārt, attīstās savstarpējā sadarbība. Mākslinieki (un kuratori, citu disciplīnu pārstāvji) rada projektus kopā, nehierarhiski mijiedarbojas un veido dialogus ar citu paaudžu mākslu. Finālistu izstādes izceļas ar ļoti nospriegotiem vēstījumiem, izteikta ir mākslas sasaiste ar pasaules aktualitātēm. Vairākus darbus caurstrāvo globāla un individuāla apdraudētības sajūta, autori piedāvā arī stratēģijas grūtu laiku un apokaliptisku scenāriju pārvarēšanai," raksturo neatkarīgo ekspertu darba grupas vadītāja Arta Vārpa.
Purvīša balvas laureātu izvēlēs starptautiska žūrija septiņu profesionāļu sastāvā: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, muzeja un Purvīša balvas patrons, SIA Alfor valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, galerists, kurators, Dānijas izstāžu telpas Kunsthal 44 Møen līdzdibinātājs Renē Bloks, franču kurators, mākslas kritiķis, grāmatas Attiecību estētika autors, Parīzes Palais de Tokyo līdzdibinātājs, viens no mākslas institūcijas Montpellier Contemporain (MoCo) dibinātājiem Nikolā Burjo, Kopenhāgenas mākslas telpas Overgaden – Laikmetīgās mākslas institūts vadītāja un galvenā kuratore Rea Dalla, kuratore, rakstniece, Atēnu Kunsthalles un mākslas un kultūras žurnāla South as a State of Mind dibinātāja, SPARK (Austrija) mākslas meses līdzdibinātāja Marina Fokidis un mākslas kolekcionāre, VV Foundation dibinātāja Vita Liberte.
Jāpiebilst, ka kopumā Purvīša balvas 2025 fināla atlasei tika nominēti 24 mākslinieki vai mākslinieku grupas, kuru radošais veikums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte, kuru pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu.
Kāds bija izaicinājums, veidojot devīto Purvīša balvas izstādi?
Patiesībā katru reizi izaicinājums ir viens un tas pats – kā no astoņām izstādēm, no kurām vairums ir notikušas daudz plašākās telpās, radīt vienu ekspozīciju. Šī procesa veiksmes pamats ir savstarpējā sadarbība, ieinteresētība un vēlme izstāstīt kopēju stāstu. Mēs jokojam, ka pēc finālistu izziņošanas sekojošais process vairāku dienu garumā ir kā pieņemšana pie daktera, kad mākslinieki cits pēc cita nāk pie mums ar izstādes arhitektu Martinu Vizbuli uz tikšanos, lai izstāstītu savas vēlmes, bažas un nepieciešamības.
Vai atsevišķo ekspozīciju izvietojumu šajā Purvīša balvas kopizstādē lozējat?
Nē, tas ir izstādes veidotāju piedāvājums. Šajā gadījumā neesmu kuratore tradicionālā izpratnē, kas piedalās mākslinieka darbā no koncepcijas radīšanas līdz vissīkākajai detaļai, bet mēs ar Martinu Vizbuli radām stāstu par aizvadītajiem diviem gadiem saskaņā ar konkrētajiem mākslas darbiem un autoriem. Protams, ir bijušas reizes, kad konkrētai ekspozīcijai nepieciešamie apstākļi ieliek to vienā vai otrā telpā, bet ir viens vadmotīvs, kuru mēs cenšamies izvīt cauri visai izstādei.
Vai jūs varētu noformulēt šī gada Purvīša balvas izstādes stāstu?
Zināmā mērā, manuprāt, šai izstādē kā vienotā organismā parādās vēlme izzināt savas saknes, apjaust, kā tas ietekmē pasaulsizjūtu, attiecības ar paaudzēm; kā paša fons, background veido pasaulsizjūtu. Mani patiešām sajūsmina, ka vairāki no māksliniekiem iet to ceļu, kas saucas "mākslas robežu paplašināšana", nerēķinoties ar atzinību vai cerot uz tūlītēju sapratni.
Vai var teikt, ka katriem diviem gadiem ir raksturīgs kaut kas atšķirīgs? Pirmā izstāde bija pavisam kaut ka cits nekā šī?
Šogad Purvīša balvai ir jau astoņpadsmit gadu, un, protams, ir izaugusi vesela mākslinieku paaudze. Viņi ir citādāki, taču es neredzu ieslēptu konfliktu. Drīzāk tādu likumsakarīgu attīstību. Purvīša balva ir iespēja paskatīties uz mūsu laikmetīgo mākslu divu gadu ciklā un pamanīt nākotnes tendences, uz kurieni mēs varētu virzīties. Situācijā, kad mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, šī ir viena no retajām iespējām nokļūt skatpunktā, no kura paveras kopaina. Purvīša balvas pamanāmākais notikums ir salūts uzvarētāja paziņošanas vakarā, bet dziļākā vērtība ir tieši šī iespēja ieraudzīt kopskatu, protams, ka izvēlētais astoņnieks ir tikai žūrijas izcelts fragments, bet ceturkšņu nominantu noskaidrošana jau ir daudz plašāka mākslas procesu dokumentācija.
Kas būtu, ja nebūtu Purvīša balvas un nenotiktu šī nepārtrauktā dokumentācija?
Aktuālās mākslas procesa atspoguļojums ir sarucis līdz trīs minūšu gariem televīzijas sižetiem vai tamlīdzīgām lietām, tāpēc nav pamata brīnīties, kāpēc cilvēkiem veidojas distancētas attiecības ar laikmetīgo mākslu. Ja mākslu nevar atrast ielās vai publiskās, ar to it kā nesaistītās vietās, kur cilvēki nokļūst citu mērķu vadīti, kā lai viņi veido mijiedarbību ar šo lielumu, ko viņi patiesībā nepazīst?! Tieši ar šo pazīšanos tu sāc pamanīt, vērtēt un interesēties, bet ja cilvēku vienkārši iemet kādā telpā ar laikmetīgās mākslu, par kuru viņš neko un nekad nav dzirdējis, nevar apvainoties un teikt, ka viņš neko nesaprot. Šī mijiedarbība ir jārada un jākultivē, patiesībā tas ir valsts politikas jautājums, vai cilvēkiem veidojas attiecības ar kultūru vai ne.
Kā redzat attīstību?
Ja mēs paskatāmies, kā tiek apmeklēta franču mākslinieka Bernāra Vernēra izstāde Mākslas muzejā Rīgas birža vai Latvijas Nacionālais muzejs brīvdienās, var redzēt milzīgu cilvēku ieinteresētību. Tā ir abpusēja spēle. Iespējams, ka varu iemest akmeni mūsu dārziņā, jo mēs mēdzam būt nedaudz augstprātīgi un celt barjeras, tāpēc ka mums šķiet, ka mūs nesaprot, un tā rezultātā rodas pretestība, bet ja mēs turpināsim sarunāties ar cilvēkiem un māksla nonāks publiskajā vidē, tad ir iespēja šīm attiecībām veidoties un attīstīties. Kad intervēju Andrāšu Sānto, kas ir grāmatas Muzeja nākotne: 28 dialogi autors, viņš atcerējās, ka, nonākot muzejā, dzirdējis kādu mammu klusinot savu bērnu – kuš, te ir muzejs, te nedrīkst klaigāt. Bet kurš ir teicis, ka nedrīkst klaigāt?! Mākslas institūcijām ir jākļūst par vietējās sabiedrības dzīves centru, uz kuru atnāk iedzert kafiju, nopirkt grāmatu un satikties ar mākslu. Tas ir svarīgi, jo kultūra rada empātiju. Es piekrītu Solvitai Kresei, ka katrai ministrijai būtu jājūtas atbildīgai par kultūras finansējumu, jo tā ir gan emigrācijas, gan reemigrācijas, gan drošības, gan labbūtības pamats. Mūsu drošība ir atkarīga no cilvēku lojalitātes, un cilvēku lojalitāte ir saistīta ar viņu empātiju, piederības sajūtu un lepnumu par savu valsti.
Ko jūs vēl varat nosaukt par Purvīša balvas pienesumu?
Purvīša balvas kontekstā ir jāizceļ starptautiskās žūrijas piesaistīšana, kas bijis svarīgs lielums jau no tās dibināšanas mirkļa. Tas, ka ik pēc diviem gadiem Latvijā ierodas augsti vērtēti nozares profesionāļi, ir ļoti būtiski, jo tā ir iespēja Latvijas mākslai iegūt atpazīstamību. Purvīša balva ir izdevība parādīt viņiem Latvijas mākslas procesus, jo līdztekus tiešajiem pienākumiem vērtēt izstādi viņiem tiek sniegta iespēja arī apmeklēt citas ekspozīcijas dažādās mākslas institūcijās un mākslinieku darbnīcas. Savukārt māksliniekiem ir svarīgas sarunas ar šīm personībām. Mums ir būtiski, ka veidojas tīklojums starp cilvēkiem, kas kļūst ieinteresēti Latvijas mākslas procesos.
Vai žūrijas dalībnieki finālistu darbus redz tikai Purvīša balvas izstādes kontekstā?
Divus mēnešus pirms starptautiskās žūrijas ierašanās tās dalībniekiem mēs izsūtām mākslinieku portfolio un konkrētās izstādes attēlus, koncepciju un cita veida informāciju. Es zinu, ka daudzi no viņiem patiešām rūpīgi iedziļinās un ierodas uz šejieni ar zināmām ekspektācijām par māksliniekiem un viņu darbiem. Cits jautājums, kā tās attīstās realitātē. Tas ir aizraujoši.