Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore uzskata, ka lielākajai daļai cilvēku vārds "arhīvs" asociējas ar apputējušu dokumentu krāvumu, kurš nevienu neinteresē, un neviens īsti nezina, ko ar to iesākt, taču pēdējos gados mākslinieki ir sākuši pētīt arhīvus un sapratuši, ka tas ir ļoti labs izejmateriāls viņu radošajām izpausmēm. "Tas ir kā zelta stienis, kas ielikts bankā un kura vērtība tikai pieaug," salīdzina Solvita Krese.
Modrības saglabāšana
"Tiks jaukta arhīvu krātuvēs ierastā kārtība, lai taptu jauni un pārsteidzoši stāsti, caur kuriem saprast un interpretēt ne tikai vēsturi, bet arī šodienu un nākotni," izstādes sākotnējo ideju atceras tās kuratores Inga Lāce un Andra Silapētere, kura atklāj, ka LLMC arhīva aizsākumi ir meklējami 1993. gadā. Tajā laikā tika nodibināts Sorosa Mūsdienu mākslas centrs - Rīga, kas attīstīja laikmetīgās mākslas norises un pievērsās to dokumentēšanai.
"Tā ir ļoti liela ziņkāre iepazīt vietu, kur tu dzīvo, un saprast, kas tajā ir noticis gan mākslā, gan arī citās sfērās," par pievēršanos arhīva pētīšanai piebilst Inga Lāce. Viņa uzsver, ka šī nodarbe atgādina, ka vēsturē eksistē daudzi paralēli stāsti, nevis viena patiesība, kas var tikt ierakstīta mācību grāmatās un ko var izstāstīt stundās. "Tā ir modrības saglabāšana," viņa norāda uz nepieciešamību ik pa laikam pārskatīt mūsu vēsturi.
Māksla kāzu kleitā
Mākslinieki savos darbos ir pievērsušies gan publiskās, gan arī personīgās vēstures caurskatīšanai. "Straujās pārmaiņas mākslā deviņdesmitajos gados [..] sabiedrībā izraisīja reakciju, kas svārstījās no aizrautīgas intereses līdz asai kritikai," raksta izstādes kuratores. Šī tēma tiek analizēta Haralda Matuļa darbā, atspoguļojot deviņdesmito gadu sākumā un vēl joprojām bieži uzdoto jautājumu - kāpēc tā ir māksla?
Savukārt Somijas pārstāvju Pasi un Mammu Rauhalu darbs ir mākslinieku personīgais arhīvs, kurā viņi tiecas izzināt divu cilvēku - precēta pāra - kopdzīvi. Abi autori veic savas mājas rekonstrukciju un ikdienas darbus, ģērbušies kāzu kleitā un uzvalkā un dokumentējot kopīgi īstenotās darbības fotogrāfijās un videoierakstos. Kopumā Rīgas mākslas telpas izstādē ir aplūkojami gandrīz trīsdesmit latviešu un ārvalstu mākslinieku darbi.
Caur lielo lupu
Ekspozīciju Pazudis arhīvā papildinās vairāku notikumu virkne. Sestdien, 13. februārī, pulksten 12 visi interesenti tiek gaidīti uz vēlajām brokastīm ar māksliniekiem un kuratorēm un doties ekskursijā pa izstādi. Nākamajā mēnesī - 23. martā - norisināsies simpozijs Pazudis (un atrasts) arhīvā ar lekcijām un diskusijām, kas aplūkos arhīva potenciālu kultūras, zināšanu uzkrāšanas un vēstures interpretācijas procesā.
Šo izstādi pavada izglītības programma Lielā lupa, kas ļauj dažāda vecuma bērniem un jauniešiem ar spēlēm, interaktīviem medijiem un dažādiem uzdevumiem gan iepazīt Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures spožākos notikumus, gan arī tuvāk izprast ekspozīcijā redzamos mākslas darbus. 5. martā ģimenes tiek aicinātas uz radošo darbnīcu kopā ar izstādes mākslinieku Ivaru Drulli.
Sapņu upes piemērs
Līdz ar ekspozīciju Pazudis arhīvā ir atklāta Rīgas mākslas telpas jaunā sezona. "Maksimāli palielināt apmeklētāju skaitu," vienu no šī gada galvenajiem mērķiem nodefinē šīs izstāžu zāles vadītāja Agita Ikauniece. Viņa atklāj, ka pagājušās sezonas noslēdzošo izstādi, mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas multimediālo ekspozīciju Sapņu upe, kura norisinājās vien desmit dienas, ir apskatījuši vairāk nekā 5000 cilvēku.
Šajā sezonā Rīgas mākslas telpas apmeklētājiem tiks piedāvātas vairākas ekspozīcijas. To vidū var minēt Rīgas fotogrāfijas biennāles izstādi Recollection, starptautiskā grafikas festivāla Printmaking IN ekspozīciju Atpakaļ haosā, igauņu performanču mākslinieka Anonymous Boh personālizstādi Zvaigžņu putekļi, urbānās mākslas ekspozīciju Kiwie - Black Diary un citas.