Vēsturnieki un kultūrpētnieki, analizējot 19. gadsimta mantojumu, nākuši pie secinājuma, ka šis laikmets bija "ilgs", proti, tā robežas ir 1789. gada Franču revolūcija un 1914. gads, kad Pirmais pasaules karš pielika punktu 19. gadsimta tendencēm, eiropieša ticībai nemitīgam progresam, spējai mainīt dabu un sociālo realitāti.
19. gadsimtā evolucionēja un parādījās vairākas kultūrprakses. Paralēli parlamentārisma kultūrai joprojām pastāvēja absolūtisms. Nacionālisms attīstījās vienlaicīgi ar eiropiešu kosmopolītisma idejām. Mākslas procesi politizējās, un no jauno mākslinieku protestiem pret klasiskās kultūras pieredzi, pagātni un dominanti izauga vairāki jauni virzieni, prakses un realitātes uztveres tehnikas: impresionisma, kubisma, futūrisma estētika, darbi un teksti tapa kā reakcijas un pretmets tradicionālajai kultūrai.
Kā šīs "ilgā 19. gadsimta" īpatnības realizējās Eiropas un sevišķi Latvijas mākslā, varēs uzzināt humanitāro zinātņu doktora, Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Denisa Hanova lekcijā 6. jūnijā.