Otrajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA2) viss reizē zied ir tikušas īstenotas divas latviešu kinētiskās mākslas virziena pioniera Valda Celma lielizmēra darbu ieceres, kuras ļauj ielūkoties pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu mākslas norisēs un kuras joprojām nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienu notikumu skaidrojumu kontekstā. Viena no tām ir kinētiskā skulptūra Pozitrons/Positron, kuras projektu Valdis Celms ir veidojis 1976. gadā Rietumukrainas pilsētas Ivanofrankivskas elektronikas rūpnīcas Pozitron priekšpagalmam, bet vadības maiņas dēļ ir palicis neīstenots. Tas ticis iecerēts kā Visuma un vienlaikus arī elementārdaļiņas modelis uz postamenta baseina vidū.
Pārlaicīgie pamati
Šīs kinētiskās skulptūras konstrukcija ir veidota no divām sfērām, kuru centrā paslēptais motors izraisa lēnu rotāciju un prožektoru gaismā tagad ieskanas visdažādākajos toņos. "Galvenā doma bija nevis par konstrukciju, bet par efektu – kā tas viss kustēsies, mainīsies un galarezultātā panāks vai arī nepanāks harmonisku un suģestējošu iespaidu, kad sāc atslēgties no ikdienas burzmas un ļaujies savas iztēles, neapjaustās pieredzes un zināšanu uzrunāšanai," sarunā ar KDi stāsta Valdis Celms, kuru saista kustību akordu, nevis atsevišķu nošu radīšana un dažādu attiecību līmeņu veidošana ar skatītājiem.
Objekts, kas diametrā sasniedz trīsarpus metru, ir eksponēts Andrejsalas ostas ēkas trešajā stāvā līdzās mūsdienās izlolotiem darbiem, kuri veido atbalsta punktu klājienu šī gada biennāles koncepcijai un kuru vidū neeksistē hierarhija, kas norādītu, kurš no darbiem būtu vairāk vai mazāk "pareizs". "Tas, ka mans darbs atrodas šajā kontekstā, liecina, ka tajā ietvertās idejas nav novecojušas – tās vienmēr ir aktuālas, it īpaši brīdī, kad kaut kas jūk un brūk un iestājas haotiska situācija, kurā mēs varam tverties tikai pie pārlaicīgiem pamatiem," akcentē mākslinieks.
Savā daiļradē viņš atsaucas uz struktūrām, ko ir saskatījis tautas mākslā, kura laikā un telpā notiekošo ir iekodējusi ornamentā, kas ir zīme ar savu semantiku un pēc būtības ir kustību kopums. "Mēs kā kinētiķi ieraudzījām jaunrades potenciālu šajās struktūrās, kuras ir nevis cilvēku izdomātas, bet gan noskatītas dabas norisēs un sasaucas ar manu vēlmi sarunāties ar cilvēku universālā jeb Visuma valodā," norāda Valdis Celms. Viņš ar saviem darbiem vēlas atgādināt, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa, it īpaši šajās urbānajās struktūrās, kuru materialitātes smagums mūs nereti spiež pie zemes.
Ģeometriskais balets
Par cilvēka atrašanos vienotā dzīvības tīklā liek domāt arī otrs Valda Celma darbs, kas ir eksponēts biennālē. Tā ir lielformāta kinētiskā sienas skulptūra Dzīvības ritmi/Rhythms of Life, kuru viņš ir projektējis 1970. gadā. "Mums ir jādzīvo tā, lai nesairtu vienotais dzīvības tīkls. Mums ir jāatceras, ka, pateicoties – kā mēs sakām – zemākajām dzīvības formām, mēs pastāvam, ka kāds ražo skābekli, ko mums elpot, vai ūdeni, ko mums dzert. Mēs vispār esam uzpūtīgi, pliki patērētāji, kuriem vajadzētu piebremzēt," uzsver Valdis Celms. Viņš piemetina, ka nereti signāli par satraucošām izmaiņām nāk no negaidītiem līmeņiem vai vietām, bet, tā kā mēs eksistējam vienotā dzīvības tīklā, mēs nevaram domāt, ka tas, kas notiek, piemēram, sīkbūtņu pasaulē, uz mums neattiecas.
Varbūt tas notiek tieši tāpēc, ka mēs kaut ko darām nepareizi? – retoriski jautā mākslinieks, kura kinētiskā sienas skulptūra ir veidota no vairākiem slāņiem iespaidīgā karkasā, starp kura rāmjiem savstarpējās saspēles rezultātā rodas mainīgs ģeometrisks balets, – lasāms darba aprakstā (interneta vietne riboca.digital). Valdis Celms uzskata, ka kinētiskajiem darbiem ir jābūt baudāmiem ne tikai kustīgā, bet arī statiskā stadijā. Tas ir tāpat kā ar skaistu cilvēku, par kuru var priecāties tāpat vien, bet, ja viņš vēl skaisti kustas vai kaut ko skaistu pasaka, tā ir papildu dimensija. Tikpat daudzveidīgi, kā mākslinieks raugās uz cilvēku, viņš skatās arī uz kinētiskās mākslas risinājumiem.
Dzīvības ritmi ir ļoti agrīns darbs, kura iecere ir radusies jau studiju gados, – biennālē notikušajā sarunā ar mākslas kritiķi Vilni Vēju atzina Valdis Celms. Viņš ir absolvējis Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Rūpniecības mākslas nodaļu. Savā diplomdarbā mākslinieks pievērsies cilvēka redzes jautājumiem un rastriem (tīklveida sistēma, kas sastāv no daudziem vienāda tipa elementiem, piemēram, caurumiem, kuri noteiktā veidā ir novietoti kādā virsmā). "Man radās doma tos palielināt, likt vienu otram virsū un pārvietot, rezultātā radās ļoti sarežģīti efekti, kurus nevar iepriekš ieplānot," atminas mākslinieks, kuru kustība ir saistījusi jau kopš pašas daiļrades pirmsākumiem.
Akadēmijas laikā visi studenti ir bijuši aizrāvušies ar ungāru izcelsmes franču mākslinieku, vienu no opārta pamatlicējiem Viktoru Vazareli. "Taču pats svarīgākais iemesls, kāpēc mani piesaistīja kustība, bija tas, ka toreiz es biju stipri jaunāks. Mums visiem bija ļoti dinamiska dzīves izjūta, kuru es pēc tam jau ieraudzīju arī latviešu dzīvesziņā jeb pasaules uztveres filosofijā, kas to saprot tieši kustībā – diennakts un gadalaiku maiņā," atzīmē mākslinieks. Viņš ir pārliecināts, ka pie mākslas var tverties gan tad, kad pasaule ir brūkoša, gan arī tad, kad tā ir plaukstoša un ziedoša, – tāpat kā pie dabas.
Upe plūst uz jūru
Telpā, kurā ir eksponēta Valda Celma skulptūra Pozitrons, ir dzirdamas skaņas no blakus zāles. Tajā ir aplūkojams jaunās paaudzes latviešu mākslinieka Kristapa Ancāna triju darbu ansamblis ar vienojošo nosaukumu ⚠ Par ko es sapņoju?/ ⚠ What do I dream about?, kas ir radīts īpaši RIBOCA2. "Ierodoties šajā ostas ēkā, es sāku domāt, par ko tajā varētu kļūt manis radītie mehānismi. Nonācu pie secinājuma, ka vēlos domāt par to, par ko tie varētu domāt šajā telpā," sarunā ar KDi atklāj mākslinieks. Viņš šajos trijos kinētiskajos elementos ir projicējis pats sevi, cenšoties iztēloties to emocionālo pieredzi, potenciālu tikt emancipētiem no tiem paredzētās eksistences un galu galā kļūt neatkarīgiem.
Viens no šiem kinētiskajiem elementiem ilgojas jāt ar zirgu, otrs sevi salīdzina ar dinozauru, trešais vēlas aizlidot kā taurenis pa ostas ēkas trešā stāva atvērtajām durvīm ārpasaulē. "Katrs darbs ietver paša mehānisma rotaļlietas repliku, jo savā veidā šis viss ir rotaļlaukums, kurā mehānismi spēlējas ar savām mantiņām, tāpat kā to dara cilvēki, kad ir mazi un būvē sev apkārt savu iztēles pasauli," stāsta Kristaps Ancāns. Poētisko nosaukumu ar norādi uz mehānismu sapņošanu viņš ir papildinājis ar brīdinājuma zīmi. "Tas var šķist sirreāli un neiespējami, bet, ja mēs par to domājam tālākā nākotnē, tas var izrādīties, es negribētu teikt – pravietiski, drīzāk – prognozējoši, jo attiecības starp mehānismiem un cilvēkiem nepārtraukti progresē," uzskata mākslinieks un piebilst, ka aktuāls jautājums ir, kā mēs pierodam pie tā un caur kādu filozofiju mēs pieņemam šos neizbēgamos procesus.
Par savu piedalīšanos RIBOCA2 viņš saka – tā ir iespēja radīt jaundarbus un parādīt tos plašākā kontekstā mākslas forumā, kas pa šiem dažiem gadiem ir paspējis iegūt atpazīstamību, pateicoties veiksmīgajai biennāles dalībnieku izvēlei, kura ir kritusi gan uz jauniem, gan pieredzējušiem māksliniekiem. "Mākslas pasaule ir sava veida industrija, kurā ap katru mākslinieku rotē kuratori, galerijas un citas institūcijas, līdz ar to ir izveidojies plašs pārklājums," norāda Kristaps Ancāns.
Viņš vērš uzmanību uz to, ka šī gada RIBOCA izšķiršanās sarīkot izstādi laikā, kad daudzas mākslas meses notiek digitāli vai vispār ir pārceltas uz nākamo gadu, varētu iedrošināt arī citus, līdz ar to dodot kopējo pienesumu mākslas pasaulē ne tikai ar saturu, bet arī ar savu lēmumu.
Runājot par biennāles nozīmību, Kristaps Ancāns uzskata, ka tā palielina Baltijas mākslas scēnas kapacitāti. Tas ir ļoti svarīgi pašlaik, kad par to ir pastiprināta interese. Pirmo reizi tā ir raisījusies līdz ar dzelzs priekškara krišanu, bet toreiz ir notikusi zināma nesaprašanās, jo mēs esam sākuši ķert Rietumus, nevis rādīt sevi. "Ja mēs salīdzinām Latvijas mākslas scēnu ar upi, deviņdesmitajos gados no jūras tajā sāka plūst iekšā ūdens, un mums bija nepieciešams laiks un dažādu apstākļu sakritība, lai visi procesi noregulētos dabiskā veidā un mēs definētu paši sev, ko mums nozīmē māksla," skaidro mākslinieks un piemetina, ka šie pretdabiskie procesi ir radījuši arī mulsumu un atstumtību vietējo mākslas patērētāju vidū, bet tagad attiecības starp sabiedrību un mākslinieku ir kļuvušas daudz godīgākas un ir cerība, ka tās kļūs arvien ciešākas.
Kristaps Ancāns uzsver, ka Baltijas mākslinieki nevairās no jaunu formu meklējumiem un starpdisciplināru darbu veidošanas. Viņi strādā kā atklājēji – eksperimentē, nebaidoties no rezultāta –, tas ļauj Baltijas mākslai attīstīties un virzīties uz priekšu, par to liecina nesenie panākumi gan Venēcijas mākslas biennālē (Zelta lauva lietuviešu māksliniecēm Ruģilei Barzdžukaitei, Linai Lapelītei un Vaivai Grainītei par performanci Sun & Sea (Marina), 2019), gan Londonas dizaina biennālē (galvenā balva latviešu dizaineram Artūram Analtam par interaktīvo instalāciju Matter to Matter, 2018).
"Šobrīd ir tāda sajūta, ka dzelzs priekškars būtu nokritis vēl vienu reizi," saka Kristaps Ancāns. Viņa dzīve notiek starp Rīgu, Londonu un Tallinu. Viņš kopā ar britu mākslinieku Marku Danhilu tikko ir sācis strādāt Igaunijas Mākslas akadēmijā par laikmetīgās mākslas maģistra studiju programmas vadītāju. Kristaps Ancāns pasniedz arī Latvijas Mākslas akadēmijā un veido sadarbību un kopīgus studiju programmas projektus ar Londonas Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžu, kas ir viena no prestižākajām mākslas un dizaina augstskolām pasaulē. "Mani saista Baltijas mākslas akadēmiskā vide, jo, kā jau teicu iepriekš, pašlaik Baltijas mākslas scēnā notiek ļoti daudz aizraujošu procesu," piebilst Kristaps Ancāns.
Biennāles RIBOCA2 izstāde viss reizē zied Andrejsalā būs skatāma līdz 13. septembrim.
Informācija: rigabiennial.com
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!