Dzimis Rēzeknē, pabeidzis Rēzeknes 1. vidusskolu, interesi par Latgales podniecības tradīcijām guvis, klausoties mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta lekcijas Tautas universitātes keramikas fakultātē. Pujāts bija tas, kas Evaldu pamudināja doties pie vecajiem meistariem mācīties amatu. Evalds Vasilevskis mācījās pie Ādama Kāpostiņa, Jāņa Backāna, Onufrija Kondrova, vienlaikus meklējot savu ceļu mākslā. Ne jau velti savā 80. gados rakstītajā grāmatā par Latgales keramiku Jānis Pujāts Evaldu tālredzīgi nodēvēja par meklētāja stigas gājēju.
Pirmie 50 cepļi izkurināti Rēzeknes rajona Griškānu pagasta Zemesgolā, tālākais ceļš saistīts ar Rāznas krastu, Kaunatas pagasta Akminīšiem, kur podnieka ceplis lepni, gluži kā ķēniņa tronis, uzbūvēts kalnā, kur rindām vien nezināma Meistara rokas sastādīti ozoli. Evalds arī pats bija kā ķēniņš, 1990. gadā dibinot Latvijas kultūras fonda kopu Pūdnīku skūla, kurā pulcējās talantīgi jaunieši ar interesi darboties ar mālu, rīkojot mākslas plenērus – Pūdnīku skūlas vasaras skolas, aicinot dažādu jomu māksliniekus. Grūti būtu saskaitīt visus Evalda skolniekus, tāpat kā viņa un Pūdnīku skūlas būvētos cepļus – kopš 2002. gada, kad tika uzbūvēts ceplis Kalna svētību kopienā Bruknas muižā. Daudzās lietās viņš bija sava ceļa meklētājs – tad, kad Latgales podnieki arvien vairāk izmantoja citur ražoto mālu, Evalds savos Akminīšos atraka Latgales mālu, ugunssarkanu, treknu un vijīgu, pierādot, ka tas nebūt nav sliktāks par ievesto. Tāpat kā daudzi viņa paaudzes podnieki, E. Vasilevskis izmantoja senās keramikas apdedzināšanas metodes un paņēmienus, apdedzinot traukus bedres tipa ceplī svēpējuma tehnikā, taču viņa radītie melnie podi atšķīrās ne tikai ar formu, bet arī ar krāsu, noskaņu niansēm un paša veidotajiem mistiskajiem zīmējumiem – tur putns, tur vilks…
Evalds vienmēr teica, ka viņam patīkot virpot podus brīvā dabā, kad visapkārt dzied putni. Par mālu kā materiālu viņš varēja runāt stundām, viņa domugraudi bija spoži un neordināri, ne vienmēr ērti un nogludināti. Evalds necentās pielabināt cilvēkus, viņš varēja būt ass, bet viņa māksla un izteikumi fascinēja un valdzināja. Senajā ozolu birzī varēja vērot, kā māls cilvēka rokās un ugunī pārtop par skanīgiem traukiem, varēja klausīties Evalda filozofiskās pārdomas par mālu un pasauli. Tagad viņš pats ir pārtapis mūžīgā māla traukā, jo podnieks ir dzīvs, kamēr viņa roku radītos traukus katru dienu ceļ galdā ļaudis.
Vienā no mūsu pēdējām sarunām ar meistaru viņš centās noformulēt, kādam ir jābūt ideālam māla traukam. "Galvenais ir tas, ka ideālam traukam ir jābūt reāli vienīgajam pasaulē. Jebkuram! Pat pašam mazākajam. Trauka galvenais uzdevums nav stāvēt plauktā un krāt putekļus."
Atceros pirmo mākslas plenēru – vasaras skolu Akminīšos 2001. gada augustā, kad plenēra dalībnieki nakšņoja siena zārdos un vēroja zvaigžņu lietu.
Lai Meistaram gaišs Mūžības ceļš zvaigžņu lietū.