Pilsētvidē ir aplūkojami projekta Pateikts neonā. Rīga darbi, kuros notiek spēle ar valodu un tekstu

Objekti neonā tapuši sadarbībā ar starptautiski atzīto teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Timu Ečelsu un četriem māksliniekiem no Latvijas – Santu Remeri, Jāni Balodi, Kirilu Ēci un Intu Balodi Rīgas vasaras kultūras programmas ietvaros.

Britu teātra apvienības Forced Entertainment dibinātāja, rakstnieka un skatuves mākslinieka Tima Ečelsa neona un LED apgaismojuma darbus raksturo interese par valodas pretrunīgo dabu, ātrumu, skaidrību un izteiksmību, ar kādu valoda spēj nodot stāstu, ideju vai attēla vēstījumu, kā arī valodai piemītošo tieksmi radīt plašus nenoteiktības un neskaidrības laukus. 

Izmantojot vienkāršas neonā atveidotas frāzes, Tims Ečelss veido miniatūrus stāstījumus, neskaidrības, neveiklības, pārdomu un tuvības brīžus dažādās sabiedriskās vietās.

Publiciste Santa Remere, teātra veidotājs Jānis Balodis, dejas kritiķe Inta Balode un dzejnieks Kirils Ēcis šovasar piedalījās Tima Ečelsa tekstveides meistarklasēs, kurās, transformējot tekstu un pašu valodu, reflektēja par aktuālām tēmām un vērtībām mūsdienu sabiedrībā. Katrs no māksliniekiem nonāca pie sava īpašā Rīgai un tās iedzīvotājiem veltītā mākslas darba.

Piedāvājam informāciju par objektiem un to atrašanās vietām.

Foto – Liene Eicēna

Santas Remeres par savu darbu Mīļā sirds Ganību dambja un Tvaika ielas krustojumā:

"Mīļā sirds" ir uzruna, kas atbruņo, bet reizē dara uzmanīgu, liekot šaubīties par nolūku, ar kādu otrs pie tevis vēršas. Šie vārdi pauž līdzcietību, tēvišķu vai mātišķu gādību, bet vienlaikus tie ir vārdi, ar kuriem ārsts iesāk sliktu vēsti vai priekšnieks aizrāda darbiniekam. Sarkandaugavas kanāls ir vieta, kurai negribas dzīvot vai nākt tuvumā. Bet tā nav bijis vienmēr. Kanālam ir bijusi arī cita loma pilsētas dzīvē – tā kādreiz bija pati Sarkandaugava, kur cilvēki peldējās un brauca ar kuģīšiem un kuras vārdā nosaukts šis pilsētas rajons. Sarkanie burti Mīļā sirds zināmā mērā ir brīdinājums, ka vienmēr viss var mainīties – gan uz labo, gan slikto pusi. 

Foto – Liene Eicēna

Kirils Ēcis par savu darbu kā iemācīties nemest ēnu? uz bijušās LU Bioloģijas fakultātes ēkas fasādes Kronvalda bulvārī 4:

Iemācīties līdzās pastāvēšanu, kas nav balstīta sāncensībā. Iemācīties dalīšanos telpā, kas nav balstīta distancē. Iemācīties patstāvību, kas nav balstīta cita nepatstāvībā. It kā būt un reizē nebūt. It kā būt gaismā un reizē nemest ēnu. kā iemācīties nemest ēnu? ar bijušo Bioloģijas fakultāti mijas, savstarpēji viens otru papildinot. Zinātkāra un vērīgā rūpēšanās par vidi, kas mūs ieskauj, apskauj un dara iespējamus ir viens no veidiem, kā mēs esam spējīgi mācīties nemest ēnu, nestāties priekšā gaismai, kas nepieciešama kādam citam. Ideja savā ziņā ir ļoti utopisks aicinājums. Vienlaikus šo jautājumu uzdod ēka pati, pieminot caurumus Rīgas pilsētvidē – ēkas, kas laika gaitā kļuvušas par neredzamiem, skumīgiem vrakiem.

Foto – Liene Eicēna

Jānis Balodis par savu darbu mums ir kaut kas kopīgs, kas vērojams no Tilta uz nekurieni Daugavgrīvas ielā 29A:

Apgalvojums neizslēdz to, ka starp mums ir atšķirības. Mēs neesam vienādi, taču šī neona zīme ir mazs mēģinājums palūkoties vai meklēt to, kas mūs jebkādā veidā vieno. Šī meklējumu un atradumu procesa mērķis nav par vienojošo ņemt tikai gaišo un priecīgo. Tas drīzāk ir piedāvājums ļaut vienojošā meklējumiem vest tur, kur tie grib vest. Rast gan skumjus, gan muļķīgus, gan neveiklus, gan varonīgus, gan gļēvus, gan aizkustinošus savstarpēji vienojošus notikumus.

Foto – Liene Eicēna

Tima Ečelsa darbs Kad tu šo lasi Miera ielā 39

Tima Ečelsa darbs Kad tu šo lasi aicina lasītāju nodoties domāšanas eksperimentam, vienlaikus reflektējot par pagātni un iztēlojoties nākotni. Teksts atveidots sarkanā un zilā krāsā, kas savijoties rada rotaļīgu vizuālu saspēli un tādējādi uzsver tekstā ietverto vārdu spēli. Darbs veidots sadarbībā ar LJTI un Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus ilggadējo māksliniecisko vadītāju Gundegu Laiviņu. 

Tims Ečelss par savu darbu saka: "Pirms sāku veidot šo darbu, mēs daudz runājām ar LJTI komandu, ar Gundegu Laiviņu, kuras līdzdalība un sacītais veido darba konceptuālo kodolu. Kad tu šo lasi pamatā ir sarunas par Latviju, Rīgu, tās sarežģīto un vienmēr klātesošo vēsturi, kā arī šī brīža situāciju, kas ietiecas nākotnē. Vēlējos radīt darbu, kas atspoguļotu dinamisko spriedzi pilsētā un tās iedzīvotājos, kam jāsaskaras ar šo līdzas pastāvošo realitāti, un kam jāspēj skatīties pagātnē un nākotnē vienlaikus. Nākotnes un pagātnes tēma var būt ļoti cieši saistīta ar mūsu personīgo pieredzi, bet tā parādās arī sabiedrības atmiņā un politiskajā situācijā. Tāpat kā daudzi mani darbi, arī Kad tu šo lasi ir atvērts, poētisks ielūgums pilsētvidē, kas paredz, ka sastapšanās ar katru cilvēku, kas to pieņems, būs citādāka."

***

Novembra sākumā darbi tiks izstādīti Aizputē, Tukumā, Rēzeknē un citur.