"Vasaras svelmes nogurdināti meklējam, kur atvilkt elpu un apcerīgi kavēties paēnā. Ēnā zem kokiem, zem ziediem, gaisīgā, rotaļīgā zirdziņa ēnā, vasaras ēnā, kas pāriet septembra pēcpusdienā," tā tiek pieteikta tēlnieces Andas Poikānes izstāde Paēnā, ko 5. septembrī atklās galerijā MuseumLV (Andreja Pumpura ielā 2 Rīgā). Māksliniece turpina filozofēt par nosaukumu: "Kad saka "paēna", cilvēki iedomājas atpūtu, arī paslēpšanos. Varbūt tas ir veids, kā paskatīties uz dzīvi no citas puses? Paēna ir mirklis, kad esi stāvoklī, kas ir tuvu rāmam mieram. No saules meklēt paēnu, no vēja – aizvēju, no trauksmes – mieru. Kad piekusušais meklē paēnu, tad uz brīdi ir iestājies pamiers."
A. Poikāne veido lielizmēra māla figūras un dara to tāpat kā pirms tūkstoš gadiem. "Tehnika jau ir tas interesantākais, jo figūras nav lielākas par cilvēku," viņa saka. "Tās ir jāieliek krāsnī un jāapdedzina, tāpēc gluži vienkārši krāsns izmērs nosaka skulptūru lielumu." Mākslinieces darbus var salīdzināt ar terakotas armiju. A. Poikāne, studējot Mākslas akadēmijā, sadarbojās ar keramiķiem un tad arī izdomāja, ka skulptūru varētu nevis atstāt ģipsī, bet gan terakotā – mālā, kurš ir apdedzināts, bet nav glazēts. Pateicoties Rolavas keramikai Grobiņā un Vaidavas keramikas ražotnei Rebeka, top figurālie darbi. Interesanti, ka māla figūrām ir jābūt ar tukšu (dobu) vidu un skulptūras tiek it kā izaudzētas no kāju pirkstgaliem līdz galvai.
"Tēlniecība ir ļoti smaga," smejas A. Poikāne, tāpēc nevis kā pretstats, bet līdzsvaram izstādē apskatāmi arī iespaidīgi, apjomīgi papīra trīsdimensiju objekti, zīmējumi un kolāžas. Visi izmantotie materiāli ir dabīgi, un to apjoms veidojas, līmējot, saliekot kopā. "Papīra objekti ir augi, kas tapuši mākslas skolas bērnu un manu ideju simbiozē," stāsta māksliniece un smejot piebilst, ka objekti varētu būt vēl lielāki, bet tad jau būtu grūti tos pa durvīm iedabūt galerijā.
Izstāde Paēnā, kas skatāma līdz 6. oktobrim, nav vienkārši atskaite par padarīto kādā laika posmā, bet gan mākslinieces radīta pasaule, kas it kā atdzīvojas. Lielos zīmējumus papildina kopā ar Raiti Vulfu veidots video. "Daudzas lietas un parādības mēs uztveram fragmentāri, jo saredzēt kopsakarības ir grūti, it sevišķi, ja nav pietiekami liels attālums. Bet pat šķietami saredzot Lielo Patiesību, arī tā ir tikai fragments, jo tikai retais (izredzētais) spēj aptvert vienojošo, kur fragmentu salikums sakūst un saliedējas." Māksliniece Rīgā neizstādās bieži. Un šī izstāde ir kā emocionāls un vizuāls piedzīvojums skatītājam. Telpa līdzinās audeklam, kurā, komponējot attiecības, izaug gleznojums. Ienākot galerijā, ieej gleznā. Izstādē viss saskaņojas – apjomīgas 3D formas ar zīmējumiem, videodarbi ar skulpturālām formām, kustīgi objekti ar nekustīgiem, liels ar mazu, klusums ar skaņu, krāsu, gaismu un uztveramo attālumu.