Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Talanta pulss urbānā ainavā. Jāņa Krieva pagājusī nākotne

"Jānis Krievs ļoti uzsvēra, ka dizains ir sociāls, funkcionāls un cilvēkiem radīts," saka izstādes Jānis Krievs. Pagājusī nākotne kurators Vilnis Vējš

Šis ir mūsu muzeja ļoti izlolots projekts – par jauno izstādi Jānis Krievs. Pagājusī nākotne saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) vadītāja Inese Baranovska. Tā veltīta vienam no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvim Jānim Krievam (1942–2016).

Ideja par plašu retrospekciju, kas daudzpusīgi atainotu viņa veikumu dažādās mākslas jomās, radusies 2016. gadā, kad uz muzeju piezvanījušas mākslas zinātnieces Ieva Astahovska un Irēna Bužinska un paudušas satraukumu par turpmāko Jāņa Krieva arhīva likteni. "Mēs kā muzejs sapratām, ka tā ir mūsu lieta. Mums krājumā jau bija materiāli no Valda Celma un Artūra Riņķa. Jānis Krievs ir tikpat aktuāls un 70.–80. gados ļoti nozīmīgs mākslinieks. Viņa nozīmīgums tieši saistās ar viņa veikumu dizainā. Sapratām, ka šis materiāls ir jāņem. Centāmies to pētīt, sakārtot," stāsta muzeja direktore. Padomju perioda dizains ir nepietiekami pētīta un popularizēta Latvijas kultūras vērtība, īpaši XX gadsimta 70.–80. gadu mantojums, kas lielākoties ir gājis bojā, pārveidots un jaunākās paaudzes auditorijai vispār nav pazīstams. Mākslinieka radošais veikums ir pelnījis līdzvērtīgi nostāties vienā rindā ar Riharda Zariņa, Anša Cīruļa, Jūlija Madernieka un citu pirmskara dizaina klasiķu, kā arī pēckara laikabiedru – avangardiskās arhitektes Martas Staņas, dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķa un praktiķa Valda Celma – devumu, paplašinot sabiedrības priekšstatus par latviešu dizaina zelta fondu.

 

Jauno arhitektu iedvesmai

Inese Baranovska uzsver, ka šī izstāde nav jubilejas izstāde. Viļņa Vēja izstādei dotais nosaukums Jānis Krievs. Pagājusī nākotne precīzi norāda uz faktu, ka Jāņa Krieva idejas nebūt nav palikušas iekapsulējušās tikai savā laikā. "Bija izaicinājums, kā parādīt darbus, lai publikai tas būtu aizraujoši," saka Vilnis Vējš, kuram izveidot Jāņa Krieva retrospekciju bijis pirmais darba uzdevums Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

"Izstāde piedāvās apmeklētājiem iejusties XX gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Ekspozīcijā iekļauti vairāk nekā 100 Jāņa Krieva oriģināldarbu – ne tikai rasējumi un skices, bet arī to grafiskā rekonstrukcija reālajos izmēros –, kas apliecina autora talanta būtiskākās kvalitātes: nākotnes redzējumu, klātbūtnes sajūtu un komplekso pieeju. Vairākus eksponātus plašāka publika ieraudzīs pirmo reizi," atklāj kurators.

"Manuprāt, šobrīd ir īstais laiks runāt un domāt par vides un pilsētvides sakārtošanu. Ja paskatāmies, ko mēs 90. gados esam pazaudējuši no tā, ko veikuši talantīgi latviešu mākslinieki, dizaineri un arhitekti. Ne tikai 60. gados, bet arī 70. un 80. gados. Kur ir pozitīvais ieguldījums no 90. gadiem un XXI gadsimta sākuma? Ja aizejam šobrīd uz dzelzceļa staciju, tā ir bēdu leja. Pat ne īsti bode. Tas viss ir dramatiski un nožēlojami, bet mēs negribam vaimanāt. Tāpēc arī šāds nosaukums, kuru izdomāja Vilnis Vējš, – Pagājusī nākotne. Gribējām izstādei dot futūrisku nākotnes vīziju, lai saprastu, ka ikkatra cilvēka spēkos ir domāt, kāda nākotnē būs vide. Lai tā iedvesmotu jaunos arhitektus," izstādes patosu paskaidro Inese Baranovska.

"Ir lieliski redzēt, ka darbi kaut kādā veidā ir atkal atdzīvojušies. Ir noticis eksperiments, un mēs tos redzam tuvu tam, kādi šie darbi bija. Superīgi, ka tēva darbi ir ieguvuši jaunu veidolu. Par to ir ārkārtīgs prieks," saka Jāņa Krieva dēls Niklāvs Krievs – arhitekts uzņēmumā Mark arhitekti. Viņš atceras: kā jau mākslinieku ģimenēs bieži notiek, darbnīca bijusi mājas un mājas – darbnīca un pats uzaudzis starp otām un kastēm. "Viņš ļoti centās mūs turēt lietas kursā par visām aktualitātēm. Visa informācija tika apkopota dzīvoklī – avīzes, žurnāli, bukleti. Mājās bija arhīva sajūta. Pēc tam bija interesanti to visu šķetināt un skatīties, kādos līmeņos tas viss ir sakārtojies. Tas bija milzīgs depozitārijs un informācija," atceras Niklāvs.

 

Soli priekšā 

Jānis Krievs sācis kā gleznotājs. Izstādē ir viena viņa jaunības glezna no Zuzānu kolekcijas, kurā viņš jau ir atradis savu unikālo rokrakstu, pilnīgi abstraktu veidu, kā gleznot. Viņš ir studējis kopā ar tādiem grandiem kā Maija Tabaka, Imants Lancmanis.

Uz jautājumu, vai Jānis Krievs savā laikā bija novators, kurators Vilnis Vējš atbild: "Jānis noteikti bija novators. Ne jau visas telpas un vides, kas tajā laikā tapa, bija tādas. Viņš bija citādāks, ieviesa vēlās modernisma formas. Tas ir īsts Brežņeva laks. Toreiz to sauca par attīstītu sociālismu, bet mēs – par stagnāciju. Jānis Krievs visu laiku cīnījās par savām idejām. Lielākoties tās bija sabiedriski pieejamas telpas, kā Sporta pils vai Dzelzceļnieku nams, vai celtnieku kultūras nams. Tam nauda bija. Bet, lai dabūtu cauri modernisma skaidrās līnijas, košās krāsas un abstraktās formas, un kādus dekorējumus, – par to visu laiku bija cīņa. Katrs interjers bija sasniegums Rietumu estētikas virzienā. Tas viss notika, šķirstot žurnālus un domājot līdzi, kā no pieejamiem resursiem, ar slikto celtniecību šeit pie mums izveidot futūriskos, džeimsbondīgos interjerus." Jānis Krievs bija novators vairākās nozarēs, sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Vilnis Vējš uzskata, ka Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās konvulsijās. Tomēr Jāņa Krieva iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomisko atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu.

"Jānis noteikti bija novators. Ne jau visas telpas un vides, kas tajā laikā tapa, bija tādas. Viņš bija citādāks, ieviesa vēlās modernisma formas," saka kurators Vilnis Vējš. Attēlā – Jānis Krievs pie vitrāžas sienas projekta Rīgas Sporta pilī. 1970. Publicitātes foto

Jāņa Krieva idejas apsteidza laiku un bija kā radītas nākotnes cilvēkiem. Vēl viens paradokss – reālā vēstures gaita ir bijusi nežēlīga pret jau realizētajiem projektiem. Izstādes nosaukumā ietvertais neloģisms Pagājusī nākotne raksturo situāciju, kurā Jāņa Krieva futūriskie, nākotnē vērstie un pat īstenotie objekti – Rīgas Sporta pils kafejnīcas interjers, Dzelzceļnieku kultūras pils kinētiskais objekts un skatuves cilnis, Daugavpils Kultūras pils skatuves kinētiskā siena, sakarā ar Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980. gadā radītais Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vides dizains un stacijas pulksteņa kinētiskais risinājums – nākamajās desmitgadēs tika iznīcināti.

"Interesanti, ka Rīgas kinostudija savās mākslas filmās un kinožurnālos ir iekļāvusi Jāņa Krieva interjeru. Filmā Vajadzīga soliste, lai parādītu, cik vēlīnā padomju dzīve ir moderna, Jāņa Krieva interjeri ir savienoti ar popmūziku. Vai, piemēram, grupas Eolika koncerts dzelzceļa stacijā, kādēļ – nezinu, un diskotēka kādā kultūras pilī Daugavpilī. Vajadzīga soliste sākas ar bundzinieku sacensību uz Jāņa Krieva projektētās koka skatuves un sienas fona," stāsta kurators.

"Viņš bija ļoti zinātkārs un aizrautīgs un centās aizraut līdzi arī ģimeni. Izstādē var just, ka diezgan precīzi ir uzķerta viņa personība, kas bija ārkārtīgi dinamiska. Šeit ir fona troksnis, nedaudz tāds skarbums. Krāsas un intensitāte. Tas patiešām rezonē ar viņa personību. Tā bija ekspresīva, tieša un ārkārtīgi zinātkāra. Viņš konstanti turēja roku uz pasaules notikumu pulsa. Man brīžiem šķiet, ka tā bija veselīga apmātība – nepalaist garām. Dažbrīd likās, ka viņš tiešām ar soli ir jau nākotnē," atceras Niklāvs Krievs. Viņa tēvs regulāri sarakstījies ar ārzemju kolēģiem, kuri māksliniekam sūtījuši dažādus žurnālus. "Padomju laika žurnālus viņa arhīvā pat neatradu," stāsta Niklāvs Krievs. "Tur ir dažādi ārzemju arhitektūras un dizaina žurnāli, piemēram, poļu Projekt. Kaut kādi ārzemju izdevumi par dzelzceļiem. Viņš ir vācis informāciju visos iespējamos veidos. Tas ir tipiski, ka šeit uz vietas tika būvēti fantastiskie Rietumi, kuros mēs gribētu dzīvot. Tas bija ļoti funkcionāli. Pat Sporta pilī dekoratīvā siena ir pagriežama, lai tādējādi varētu samazināt telpu. Jānis Krievs ļoti uzsvēra, ka dizains ir sociāls, funkcionāls un cilvēkiem radīts," arhīvu pamatīgi ir izpētījis arī kurators.

 

Mēs griba tādu staciju! 

Dizainera Mārtiņa Ratnika izstādes scenogrāfija uzbur pilsētas pulsa un dzelzceļa stacijas atmosfēru. Īpaši radītajā skaņu celiņā, kas izstādē darbojas divas stundas un 16 minūtes, daudzas skaņas ir speciāli ierakstītas Rīgas dzelzceļa stacijā.

"Jāņa Krieva lielais projekts, kāds katram māksliniekam var gadīties vienreiz mūžā, ir stacijas interjeru pārbūve par godu Maskavas olimpiādei 1980. gadā. Projekts bija izstrādāts jau īsi pirms tam. Doma bija tāda, ka uz Maskavas olimpiādi brauks viesi no ārzemēm, kaut kādu iemeslu dēļ funkcionāri bija izdomājuši, ka brauks arī caur Rīgu. Lai viņi redzētu, kā sociālisms ir panācis un apdzinis kapitālismu, viņiem tika sagatavota šāda tam laikam ultramoderna vide. Tas simtprocentīgi atbilda Jāņa Krieva centieniem pēc vides mākslas, uzskatam, ka interjers nav tikai dekorēšana vai telpu izpušķošana, bet ka tur visam jābūt funkcionālam un tas ir sociāls jautājums. Tapa šis milzīgais stacijas rekonstrukcijas projekts, kuram faktiski ir veltīta puse no ekspozīcijas," stāsta kurators Vilnis Vējš. Lai panāktu skatītājam pretī un nelielā izmēra skices un metus padarītu uztveramus un aizraujošus, dzelzceļa stacijas tablo ir izstādīts izmērā gandrīz viens pret vienu.

Jānis Krievs un Aivars Bērziņš. Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcijas projekts. Planšete. 1979. Kartons, papīrs, guaša, zīmulis. Publicitātes foto 

"Mūsu doma bija veidot izstādi ne tik daudz informatīvi un arhīvisku, it kā mēs būtu ienākuši pāršķirstīt vecus papīrus, bet radīt telpas tēlu, kas ir kustībā, pārbūvē. Tāpēc ir šīs sienas, kas atgādina remontu, jo mēs atkal esam jauna, supermoderna satiksmes mezgla gaidās. Ir iekritis tā, ka īsti nezinām, vai tas būs šāds vai tāds. Tieši laikā ir apskatīties uz to, kā bija. Ar Mārtiņa Ratnika un viņa palīgu rūpēm ir sagādāta diezgan āķīga instalācija. Trīs dimensijās pirmatnējā veidā ir rekonstruēts viss foajē. Virtuāli katram iespējams izstaigāt no viena stūra līdz otram. Apskatīties telefonbūdiņas un kā tik vien tur visa nebija. Dzelzceļa stacija tiešām izskatās pēc projekta, kas varētu būt tikai nākotnē. Tur nebūtu nekādu pretrunu. Ja mums šodien tādu prezentētu, mēs teiktu – OK, mēs gribam tādu staciju. Varbūt vienīgi biļešu automātus mazliet savādākus," ir pārliecināts Vilnis Vējš.

"Kaspars Gobiņš staciju konstruēja trīsdimensiju telpā, mēs to nosaucām par rekonstrukciju. Rekonstruējām plānu, sazīmējām informācijas tablo, pieturvietu un ceļu plānus pēc melnbaltajām fotogrāfijām. Šie attēli nekad nav bijuši publicēti. Ieskenējām no filmu pozitīviem. Rekonstrukcija rada sajūtu par telpas izmēru, var arī uzkāpt pa kāpnēm uz kafejnīcu 2. stāvā, kura gan tobrīd bija slēgta. Redzamas arī visas telefonbūdiņas," saka izstādes scenogrāfijas un grafiskā dizaina autors Mārtiņš Ratniks, kurš pirmoreiz veidojis gan grafisko identitāti, gan izstādes koptēlu. Dizainers neslēpj, ka sākumā uzdevums licies sarežģīts: "Kā lai no tā visa mazuma parāda šo vērienu un mērogu? Tas bija pirmais impulss, lai saprastu, ka nepieciešami elementi, kas tiks rekonstruēti izmērā gandrīz viens pret vienu, jo šī telpa tomēr ir mazāka."

Klikšķinot peli digitālajā rekonstrukcijā uz sienas, var piedzīvot Rīgas dzelzceļa staciju tādā veidolā, kādu to lietoja pasažieri 80. gados. "Jāiet lejā uz tuneli, kas ved uz vilciena peroniem. Ielikām versiju, kas bija realizēta dzīvē. Projektos viņam bijušas ļoti daudzas versijas. Skicēs krāsas ir daudz košākas. Arī digitālā rekonstrukcija ir košāka nekā dzīvē. Tas viss ir noticis kompromisa rezultātā, un realitātē krāsas ir blāvākas, klusākas. Tas sasaucas ar nākamo izstādes elementu, kas ir bleķa žogs, īstenībā – jumta skārds. Gribējām parādīt šos Krieva projektus nedaudz asākā vai agresīvākā vidē, tas iet kopā ar apzinātu izvēli atstāt izstādi netumšinātu, dežūrgaismā, kas savā ziņā ir asāka un izceļ krāsas un konstruktīvo raksturu. Žogs arī simbolizē to, ka, lai arī šie projekti bijuši ļoti vērienīgi, maz kas ir palicis. Mainīga zūdoša vide dinamiskā pilsētas vidē. Notiek būvniecība, žogi, troksnis. Tāpēc brīžam ir šī aktīvā skaņa. Mēģinājām radīt iespaidu par pilsētas plūdumu," izstādes tēlainību raksturo mākslinieks Mārtiņš Ratniks.

Jānis Krievs ir arī viens no autoriem, kas 1979.–1980. gadā veidoja ultramoderno Dzelzceļa stacijas pulksteņa torni – analogo pulksteni nomainīja elektroniskais tablo, slaidā torņa sānos tika uzstādītas gaismas vizualizācijas. "Tā bija ļoti sarežģīti programmēta instalācija, kur lampas iedegās, skaitot sekundes un minūtes. Minūtes laikā bulta sasniedza torņa augšu, elektroniskajā pulkstenī mainījās cipari, un bulta atkal sāka līst uz augšu. To var redzēt kinohronikas materiālos. Tas bija komandas darbs, bet Jānis Krievs bija komandas līderis," stāsta Vilnis Vējš.

Līdzīgi darbi bija arī audiokinētiska gaismas skatuve Daugavpils Celtnieku kultūras namā (1978), monumentāla vitrāžas siena Rīgas Sporta pilī (1969), kas tapa sadarbībā ar arhitektu Oļģertu Kraukli, kopā ar Jāni Borgu veidotais interjera gleznojums Sauleskalna tūristu atpūtas bāzes ēdnīcā (70. gadu 2. puse), skatuve Dzelzceļnieku kultūras namā Rīgā (1972) un interjera dekori Liepājas Laulību pilī (1975).

XX gadsimta 80. gados Jānis Krievs daudz strādāja administratīvo darbu, viņš bija Dekoratīvās mākslas kombināta galvenais mākslinieks. Tajā laikā notika arī lielas cīņas par vilcienu dizainu. "Ir lasāms vesels Ramonas Umblijas raksts, ka dzelzceļa priekšniecība kavējas un slinko ieviest jauno dizainu, un Mākslinieku savienība izdara spiedienu, ka tas ir jāpaveic. Aizraujoši, kādā līmenī toreiz tika risināti šādi jautājumi. 90. gados Jānis Krievs kļuva klusāks un pievērsās privātajam biznesam, taisīja reklāmas. Ar neatkarības iegūšanu lielajiem projektiem iestājās pilnīgs kolapss. Tie bija pilnīgi neekonomiski," stāsta Vilnis Vējš.

Jāņa Krieva būtību labi raksturo viņa polemiskās pārdomas laikrakstā Literatūra un Māksla (15.02.1985.). Viņa māksla nebija egocentriska, viņš domāja plašāk: "Liela nozīme ir sabiedriskā pieprasījuma pasūtījumam. Kāpēc tomēr ievērojamākā daļa nozīmīgu pasūtījumu joprojām nāk no sabiedriskās ēdināšanas trestiem un sindikātiem, bet nesalīdzināmi mazāk un "kuslāki" ir pasūtījumu pieteikumi skolām, bērnudārziem u. tml.? Protams, ekonomiski tas ir izskaidrojams, bet vai morāli attaisnojams?" Un vēl: "Tāpat sabiedrībai vajadzētu apzināties, kādus vides piesārņojuma paraugus veido dažu uzņēmīgāku kolhozu darboņu sakomplektētās "universālās brigādes", kas sarosījušās izmantot MF uzņēmumu ražošanas rūpniecisko nenodrošinājumu. Rodas milzums neprofesionālas haltūras, pat Rīgas centrā. Jo neizvēlīgāki saimnieki ir gatavi iekrist, dzenoties pēc drīza rezultāta."

 

Būvējam pilsētu! 

Pirmo reizi plašākai publikai parādīti lielformāta interjera dekori no kādreiz tikai padomju elitei pieejamā atpūtas nama Dzintars (tautā saukts – Astoņi luksi) Jūrmalā, kuru pārvietošanu uz muzeja telpām un restaurāciju nodrošināja to tagadējais īpašnieks nekustamo īpašumu attīstītājs Pillar. "Mūsu restauratori un uzbūves grupa brauca izjaukt pa stikliņam, veda šurp, tie tika mazgāti, kopti un rekonstruēti, un atkal samontēti," stāsta kurators Vilnis Vējš. Jāņa Krieva vadībā tapušā stacijas interjera detaļa – uzgaidāmās zāles soli, kuru dizaina autors ir Aivars Bērziņš, – izstādē nonākusi ar VAS Latvijas dzelzceļš atbalstu. Vēl ekspozīcijā apskatāmi atsevišķi darbi no Zuzānu kolekcijas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma, kā arī kinofilmu fragmenti no Latvijas Nacionālā arhīva.

Pirmo reizi plašākai publikai parādīti lielformāta interjera dekori no kādreiz tikai padomju elitei pieejamā atpūtas nama Dzintars (tautā saukts – Astoņi luksi) Jūrmalā. Restauratoru un uzbūves grupa tos izjauca un atveda pa stikliņam, atjaunoja un salika atpakaļ oriģinālajā veidolā. Foto – LETA 

Izstādi pavadīs plaša izglītības un pasākumu programma, kurā varēs no klučiem pats uzcelt savu nākotnes pilsētu vai būvēt to tikai galvā, saņemot intelektuālos "klučus" Ilzes Martinsones, Irēnas Bužinskas, Ievas Astahovskas un Jāņa Borga lekcijās. Būs ekskursijas, senioru rīti, tematiskas diskusijas un iemīļotā Ģimenes diena, kas šogad norisināsies 21. decembrī. Skolēnu grupām muzejs piedāvā interaktīvi iepazīt izstādi un radoši izpausties nodarbībās Mana pilsēta (1.–6. klasei) un Arhitektūra + dizains (7.–12. klasei).

 

IZSTĀDE
JĀNIS KRIEVS. PAGĀJUSĪ NĀKOTNE

DMDM Lielajā zālē
Līdz 2025. gada 26. janvārim
Sīkāk: lnmm.lv

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja