Venēcijas sapņu bākas izteiksmes spēks

Pasaule piedzīvo arvien jaunu biennāļu rašanos, un katra no tām padara iepriekšējās mazliet mazāk unikālas. 2019. gada maijā tiks atklāta 58. Venēcijas mākslas biennāle, tajā Latvijas nacionālā paviljona veidošanu ekspertu žūrija (kurā piedalījās arī šī raksta autore) uzticēja māksliniecei Daigai Grantiņai. Ekspozīcijas kuratori būs Inga Lāce un Valentīns Klimašausks.

Lai gan šāda veida pasākumu savstarpējā konkurence ir daudz sīvāka nekā 1895. gadā, kad notika pirmā Venēcijas mākslas biennāle, to joprojām dēvē par centrālo mākslas notikumu pasaulē. Viens no nosacījumiem, kas, ļoti iespējams, ļāvis saglabāt šīs pozīcijas, ir ar olimpiskajām spēlēm salīdzinātais nacionālo pārstāvniecību formāts, kas paralēli kuratora veidotajai izstādei ļauj iepazīties ar atsevišķu valstu individuālajiem paviljoniem. Protams, starta pozīcijas šajās sacensībās nav vienlīdzīgas, jo dažas valstis joprojām ir daudz vienlīdzīgākas par citām. Piemēram, ASV, Vācijas, Francijas un Lielbritānijas paviljoniem allaž tiek visvairāk uzmanības, bet mazāk turīgās valstis konkurē savā starpā ne vien ar labas mākslas, bet arī ar ģeogrāfiski izdevīga novietojuma palīdzību, jo biennāles programma ir pārāk piesātināta, lai skatītāji paspētu aplūkot visu, kas interesē, – ar šo sūkstīšanos sākas teju ikviena recenzija.

Parādes blakusefekti

Mākslas pasaule arvien vairāk kļūst atkarīga no spēcīgām PR un mārketinga tehnoloģijām, kas teorētiski sniedz daudz lielākas iespējas piesaistīt plašu uzmanību, nokļūt preses apskatos utt. Arī mākslas darbam pieejamais budžeta apmērs nav mazsvarīgs nosacījums biennāles apstākļos, jo finansiālās priekšrocības varbūt uz brīdi liek apsīkt darba radīšanas iedvesmai, taču tās neierobežo darba ieceres izpildījumu, kurā vizuālais vērienīgums bieži vien nospēlē izšķirošo lomu. Tie visi ir neizbēgami liela mēroga parādes blakusefekti, nevis apzināti ļaunprātīga vēlme izcelt skaļāko, bagātāko un ietekmīgāko, taču uz tādām valstīm kā Latvija (nelielām un mazpazīstamām) šie lielskates apstākļi attiecas jo īpaši. Tie elementi, kas introspektīvu personālizstādi padara par izcilu mākslas notikumu, raibā mākslas darbu piedāvājumā pēkšņi var nedarboties, tādēļ dalība biennālē allaž tiek uzlūkota arī caur citos apstākļos mazāk svarīgo "vai tas tiks pamanīts?" prizmu.

Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada, un tas joprojām ir viens no galvenajiem mūsu mākslas notikumiem. Kā Kultūras ministrijas rīkotam pasākumam (tātad – valsts pasūtījumam) Latvijas dalībai biennālē piemīt daudz augstākas pakāpes reprezentatīvā slodze nekā "nejauši" labam mākslas darbam, kas kuratoru veidotajās izstādēs var nokļūt, pateicoties neparastām niansēm, kuras mijiedarbojas ar kuratora redzējumu. Postpadomju valstīm piedalīšanās tajās savulaik ir bijis būtisks kultūras identitātes faktors, jo ļāva uzsvērt savu piederību Rietumiem un apliecināt sevi kā neatkarīgas, suverēnas republikas. Izvērtēt konkrētus piedalīšanās ieguvumus, protams, nav iespējams, gluži tāpat kā izmērīt jebkādu citu kultūras procesu lietderīgumu.

Eiforija Sv. Marka laukumā

Biennāles norisi pavada neskaitāmi paviljonu "top 10", kuros mākslas profesionāļi vai kārtējās slavenības sakārto savus mākslinieciskos iespaidus, izceļot viņuprāt labākos mākslas darbus. Nokļūšana prominentu mākslas personību redzeslokā ir biennāles tīklošanās ieguvumu redzamākā daļa, taču liela nozīme ir arī iespējai samēroties ar pasaulē notiekošo, ieraudzīt savus mākslinieciskos meklējumus kā daļu no šībrīža mākslas vēstures.

Par spīti biennāļu kultūras festivalizācijai, parādiskumam un neaptveramībai, pie kā noved ar katru gadu pieaugošais izstāžu, dalībnieku un satelītpasākumu skaits, dalība tajā ir kultūrpolitiski nozīmīgs žests. Visspilgtāk to ir apliecinājusi tieši Latvijas nepiedalīšanās 2003. gada biennālē, kad tā laika kultūras ministre Ingūna Rībena apstādināja jau izstrādātu projektu, kura publicitātes materiāli pat bija nodoti Venēcijas biennāles kopkatalogam. Togad pārstāvēt Latviju tika izvēlēta mākslinieku grupa F5 ar projektu Eiforija, kas paredzēja mākslinieku asiņu nodošanu, pārstrādāšanu granulās un izbarošanu Venēcijas Sv. Marka laukuma baložiem.

Oficiāli nerealizētais darbs šķiet viena no interesantākajām mākslinieciskajām idejām Latvijas dalības vēsturē, kas diemžēl netika realizēta Ingūnas Rībenas privāto aizspriedumu dēļ. Arī 2018. gada intervijās kādreizējā ministre lepojas ar savu rīcību un norāda, ka mākslai jāvēsta par labo un skaisto. Šobrīd Rībenas kundzes alošanās, nespēja izprast paša pasākuma būtību varētu šķist aizkustinoši smieklīga, taču to nevajadzētu aizmirst pavisam. Laikmetīgās mākslas prestižs Latvijas sabiedrībā joprojām ir zems, bet vēlme pēc vienkāršas, ikvienam saprotamas patiesības sludinošiem mākslas darbiem – arvien augstāka.

Atskatoties uz Latvijas līdzšinējo dalību Venēcijas biennālē, var secināt, ka lielākoties to veidošana uzticēta mākslinieku grupām, kas jau saņēmuši vietējās publikas atzinību un iekarojuši savu vietu Latvijas kultūras laukā, piemēram, visi pieci līdzšinējie Purvīša balvas ieguvēji bijuši mūsu valsts pārstāvji arī Venēcijas biennālē.

Patvēruma simbols

Daigas Grantiņas statuss Latvijas mākslā ir diezgan atšķirīgs no priekšgājējiem. Māksliniece pārstāv trīsdesmitgadnieku paaudzi, viņa jau ilgāku laiku dzīvo un strādā Parīzē, pirms tam dzīvojusi Vācijā un mācījusies pie Jozefa Boisa kādreizējā audzēkņa. Interesanti, ka arī Igauniju un Lietuvu nākamgad Venēcijā pārstāvēs gados jaunas, taču jau atzītas mākslinieces, kuru karjera aizsākusies nesen, – Krisa Lemsalu (1985) un Līna Lapelīte (1984).

Daiga Grantiņa vispirms kļuva populāra ārvalstu mākslas apritē un Latvijas izstāžu dzīvē ienāca kā jau starptautiski atzīta latviešu izcelsmes māksliniece. Arī projekta kuratori Inga Lāce un Valentīns Klimašausks pārstāv jaunāko kuratoru paaudzi, kas Latvijas kultūras telpā ienākuši ar Eiropas mākslas centros uzkrātu pieredzi un zināšanām, atšķirībā no līdz šim dominējošās lokālās kuratoru paaudzes, kas profesionāli izveidojās 90. gados. Vai šie nosacījumi automātiski garantē jaunu vēsmu ienākšanu un veiksmīgu rezultātu? Konstatēt jau gatava paviljona veiksmes un neveiksmes ir sarežģīti, centieni tās pareģot būtu tukšvārdīga nodarbe.

No pragmatiska skatpunkta raugoties, var teikt: Daigas Grantiņas veiksmīgā karjera šķiet ļoti piemērots brīdis un veids, kā reprezentēt Latvijas mākslu starptautiskai auditorijai, – pašlaik ir skatāma viņas personālizstāde vienā no prestižākajām Eiropas laikmetīgās mākslas izstāžu telpām Palais de Tokyo Parīzē, no februāra līdz maijam Daigas Grantiņas darbi tikuši iekļauti arī ievērojamā franču mākslas teorētiķa un kuratora Nikolā Burjo veidotajā izstādē Crash Test. Molekulārā revolūcija Monpeljē.

Šajā brīdī var konstatēt nelielas izmaiņas Latvijas dalības vēsturē: pirmos gadus dominēja sajūsma par pašu piedalīšanās faktu, pēc tam centieni atrast stratēģiski pareizākos veidus, kā iekļauties un pievērst uzmanību Latvijas māksliniekiem, savukārt 2019. gada paviljons varētu apgāzt līdzšinējo kārtību, jo interese par slavenas mākslinieces radīto varētu pievērst uzmanību Latvijai kā reģionam, nevis otrādi.

Daigas Grantiņas dalība biennālē ir interesants veids, kā testēt privātās atpazīstamības sazobi ar nacionālo pārstāvniecību. Daigas Grantiņas izmantoto vizuālo valodu var pieskaitīt laikmetīgās mākslas modes virzieniem, kas veido institucionāli pieprasītu un tādēļ grūti izvērtējamu mākslas industrijas daļu. Jaunāko tendenču apzīmējums pats par sevi ir problemātisks, jo rada ilūziju, ka perifēro valstu nacionālajiem paviljoniem gluži kā apzinīgiem skolniekiem būtu jāpierāda mākslas pasaulei, ka jaunākās modes tendences ir kārtīgi apgūtas un iemācītas. Pārspīlēta vēlme nebūt provinciālam daudzos gadījumos ir provinciālisma pazīme, un koncentrēšanās uz "jaunāko" vairāk atbilst Documenta un Manifesta izstāžu formātam, kas ietekmīguma ziņā ir Venēcijas biennāles tuvākās līdzgaitnieces.

Daigas Grantiņas līdz šim radītās instalācijas manifestē saasināti juteklisku materiālās pasaules izjūtu. Viņas darbos dažādu apjomu savstarpējās attiecības, to pretstati un savienojumi veido organisku formu valodu, kurā tēlniecība savijas ar gaismas un krāsu piešķirtajām nozīmēm un maņu efektiem. Bioloģiskais mijas ar sintētisko, un Daigas Grantiņas objektus iespējams uztvert arī kā netiešu atgādinājumu par dabiskā un mākslīgā arvien sarežģītākajām attiecībām mūsdienu pasaulē.

Meklējot analoģijas klasiskajā mākslas vēsturē, Daigas Grantiņas darbus var nodēvēt par telpisku, daudzdimensionālu abstrakcionismu, kas iedarbojas ar māksliniecisko elementu pašizteiksmes spēku. Viņas izmantotie rūpnieciskie materiāli, neparastie virsmu un faktūru, viegluma un smaguma efekti abstrakcijām piešķir ekoloģijas dimensiju un ļauj instalācijas vērot kā krāšņu plastmasas ārpasaules atspulgu.

Venēcijas biennālē ieplānotais Daigas Grantiņas darbs tiks realizēts kā apgriezta piecu staciju bāka – orientiera, patvēruma un komunikācijas simbols, kas materializē satikšanās punktu mūsdienu pasaules straujo izmaiņu trajektorijās. Uz mirkli piemirstot par zelta godalgām, apmeklētāju statistiku un nodokļu maksātāju naudu, Venēcija šķiet ļoti piemērota vieta, kurā ļauties pārdomām par mūžam mainīgo robežu starp jūru un sauszemi