Lēmums par Prickera balvas ieguvēju sastāv no vairākiem komponentiem – tradīcijas, aktuālo vēsmu noķeršanas mēģinājuma, politkorektuma, pārsteiguma momenta un pārspriedumiem, kuram nevar neiedot un kurš pagaidām vēl nav nopelnījis šo godu. Tik respektablai un nozīmīgai atzinībai kā Prickera balva arhitektūrā ir arī sava deva smagnējības un bijības. Balvas piešķīrēju sastāvs tiek regulāri mainīts – ik pēc laika tiek nomainīta puse žūrijas cerībā gan ienest svaigas vēsmas, gan uzturēt pēctecību.
Žūrijas lēmumus parasti arhitektu sabiedrība apstrīd, un, kā vienmēr, no malas visi visu zina labāk. Drošākais risinājums ir apbalvot kādu mūsdienās piemirstu, bet nozīmīgu klasiķi dzīves nogalē. Piemēram, tāda bija Prickera balvas žūrijas izšķiršanās pagājušajā gadā – atzinību izteikt japāņu modernās arhitektūras klasiķim Aratam Isodzaki un gadu iepriekš – indiešu modernisma meistaram Balkrišnam Doši, un šādu kandidatūru pasaulē vēl ir daudz.
Zelta vidusceļš
Taču Prickera balva nav atzinība par mūža darbu, tas ir novērtējums par arhitekta aktuālo darbību. Tomēr, kad to piešķīra vienam no gados jaunākajiem balvas saņēmējiem čīliešu arhitektam Alehandro Aravenam, daudzos tas raisīja neizpratni un viedokli, ka arhitekts šādai atzinībai vēl nav nobriedis. Jau ilgāku laiku tiek prognozēts, ka balvu ja ne šogad, tad nākamajā gadā saņems dāņu arhitekts Bjarke Ingelss. Viņš ir ieguvis jau lielāko daļu pasaules nozīmīgāko prēmiju, un parasti tās pasniegtas ar piebildi "gados jaunākais saņēmējs". Taču Prickera balvas žūrija nesteidzas ar nozares respektablākās atzinības izteikšanu dāņu arhitektūras globālajai superzvaigznei.
Prickera balvu jau ir saņēmuši lielākā daļa pasaules ietekmīgāko arhitektu, piemēram, Normens Fosters, Rems Kolhāss un citi augstākās līgas spēlētāji. Turklāt gandrīz visi pasaulē vērienīgāko projektu autori ir paguvuši savu reputāciju sabojāt ar piekrišanu apkalpot diskutablus pasūtītājus – globālas korporācijas, autoritārus režīmus un ciniskus nekustamo īpašumu attīstītājus –, kā arī ar baumām par savu despotisko raksturu un nežēlīgo darba režīmu darbiniekiem viņu birojos.
Šī gada žūrijas lēmums apbalvot īru arhitektu biroja Grafton Architects vadītājas Ivonnu Farelu un Šelliju Maknamaru ir labi saprotams un nekļūdīgs zelta vidusceļš. Arhitektes profesijā strādā kopš 70. gadu nogales, starptautisku slavu ieguvušas jaunajā tūkstošgadē un pēdējā laikā tiek apbērtas ar visiem iespējamiem arhitektūras nozares atzinības apliecinājumiem. Prickera balva ir ķirsītis uz tortes. Arhitektes ir neatlaidīgi darbarūķi, kuru darbu pasūtītāji lielākoties ir publiskas institūcijas ar labu reputāciju.
Sievietēm priekšroka
Prickera žūrija atzīst, ka balvas piešķiršanā nozīme ir bijusi arhitektu dzimumam. Arhitektūra vienmēr ir bijusi balto vīriešu profesija, kurā atzinība sievietēm joprojām ir izņēmums. 2004. gadā Prickera balvu saņēma Zaha Hadida. 2010. gadā to ieguva japāņu arhitekte Kadzujo Sedzima, kura uzstāja, ka balvu vēlas dalīt ar sava arhitektu biroja SANAA partneri Rjui Nisidzavu. Toreiz žūrija piekāpās. Pie balvu saņēmējiem tiek pieskaitīta ar katalāniete Karme Pižema, kura atzinību saņēma 2017. gadā kā viena no arhitektu biroja RCR Arquitectes vadītājām.
Taču Prickera balvas un sieviešu attiecības ir sarežģītākas, nekā pirmajā mirklī šķiet. Galvenais iemesls ir 1991. gada laureāta izvēle. Toreiz balvu saņēma arhitektūras teorētiķis Roberts Venturi. Taču lielākā arhitektūras sabiedrības daļa bija vienisprātis, ka atzinību būtu pelnījusi arī Venturi sieva un viņa nozīmīgāko darbu līdzautore Denīza Skota-Brauna.
Roberts Venturi balvas pasniegšanas ceremonijā savā uzrunā uzstājīgi lietoja vārdu "mēs", nevis "es", bet Denīza Skota-Brauna uz pasākumu vispār neieradās, demonstrējot savu attieksmi, ka viņa nav tikai Venturi sieva un dekorācija. 2013. gadā Hārvarda Universitātes Arhitektūras skolas studenti centās žūrijas lēmumu mainīt un iesniedza balvas rīkotājiem petīciju ar prasību atzīt, ka 1991. gada balvas ieguvēja ir arī Denīza Skota-Brauna. Par spīti tam, ka petīcijas iesniegšanu pavadīja skaļas diskusijas un to bija parakstījuši ievērojamākie arhitekti pasaulē, Denīza Skota-Brauna netika oficiāli atzīta par Prickera balvas laureāti. Balvas rīkotāju arguments bija, ka nav iespējams mainīt reiz jau pieņemtu žūrijas lēmumu. Arī 2012. gada laureāts ķīniešu arhitekts Vans Šu uzskata, ka balvu būtu pelnījusi arī viņa sieva un biroja partnere Lu Veņjuja.
Jāatzīst, ka 1991. gada žūrijas lēmums nav gluži saistīts ar vēlmi diskriminēt Denīzu Skotu-Braunu. Ilgu laiku bija strikti pieņemts, ka Prickera prēmiju saņem viens arhitekts kā personība, nevis viņa vadītais arhitektu birojs vai arhitektu kolektīvs. Pirmais izņēmuma gadījums notika 2001. gadā, kad balvu saņēma abi šveiciešu arhitektu biroja Herzog & de Meuron vadītāji Žaks Hercogs un Pjērs de Merons. Toreiz žūrija atzina, ka nav iespējams nodalīt abu arhitektu veikumu. Tagad Prickera balvas žūrija ir pieņēmusi, ka arhitektūra ir kolektīvs veikums, nevis vienas personības talanta iemiesojums. Taču joprojām ir saglabājusies tradīcija par balvas ieguvēju nosaukt nevis arhitektu biroju, bet gan tā vadītājus.
Labā ziņa pa telefonu
Ivonna Farela ziņu par Prickera balvas piešķiršanu saņēma pa telefonu, kad darbojās savas mājas virtuvē. Patīkamā ziņa arhitektei bijusi liels pārsteigums. Tam gan ir grūti noticēt, zinot, ka abas arhitektes pēdējā laikā saņēmušas gandrīz visas iespējamās profesionālās godalgas un trūka tikai Prickera balvas. Ivonna Farela (1951) un Šellija Maknamara (1952) uzsver, ka būt arhitektēm ir liela privilēģija un iespēju strādāt savā profesijā viņas novērtē katru dienu.
Izglītību viņas ir ieguvušas Dublinas Universitātes koledžas Arhitektūras skolā, kuru absolvējušas 1976. gadā. 1978. gadā viņas kopā ar vēl trim arhitektiem nodibināja savu biroju. Nosaukumu Grafton Architects tas ieguva pēc atrašanās vietas vienā no Dublinas galvenajām ielām. Jaunie arhitekti noīrēja birojam kāda nama augšējo stāvu. Visos laikos ierasti ir bijis arhitektu biroja nosaukumam izvēlēties tā dibinātāju vārdus vai to saīsinājumu kombināciju. Pieņemot citādu nosaukumu, arhitekti parasti cenšas norādīt, ka vēlas uzsvērt arhitektūras radīšanu kā kolektīvu darbu, nevis savu personību.
Ivonna Farela un Šellija Maknamara stāsta, ka nosaukumu Grafton Architects izvēlējušās tāpēc, ka nosaukt piecu arhitektu vārdus telefona automātiskajā atbildētājā būtu pārāk gari. Pārējie trīs biroja dibinātāji Grafton Architects ir pametuši. Biroja vadībā nozīmīga loma ir arī tā direktoriem Džerārdam Kārtijam un Filipam O’Salivanam, kuri Grafton Architects strādā kopš 1992. gada. Pašlaik birojā ir 25 darbinieki. Ņemot vērā Grafton Architects projektu vērienu, tas nav liels skaits.
Grafton Architects portfolio ir arī privātmājas un komercarhitektūras objekti, bet ievērojamākie un slavenākie ir publisko institūciju projekti, īpaši dažādas augstskolas. Pasaules slavu Ivonna Farela un Šellija Maknamara iemantoja 2008. gadā ar Luidži Bokoni Universitātes ēku Milānā. Slavenākā Grafton Architects ēka ir Inženierzinātņu un tehnoloģiju universitāte Limā Peru, kas tika pabeigta 2015. gadā. Pašlaik top Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu augstskolas ēka.
Cilvēku radītas klintis
"Mums patīk, ka var just ēku svaru," saka arhitektes. Viņu projektētie objekti, kas dažkārt aizņem gandrīz visu pilsētas kvartālu, neizliekas viegli un ažūri. To veidolā var just arhitektūras materialitāti un smagnējību. Tie ir pamatīgi. Grafton Architects projektētās universitātes dažkārt tiek salīdzinātas ar cilvēku veidotām klintīm, kuras pāršķeļ aizas un nogruvumi.
Arhitektes neslēpj iedvesmas avotus. Viņas atzīst, ka Luidži Bokoni Universitātes veidolam iedvesmojušās no renesanses laika slimnīcas La Ca’ Granda, kurā tagad atrodas Milānas Universitāte. Gan šīs celtnes vēriens, gan XX gadsimta itāļu racionālistu arhitektūras idejas iedrošināja īru arhitektes arī Bokoni Universitātei veidot slēgtu sienu gandrīz kvartāla garumā. Arī arhitektūras elementu atkārtojumu viņas pārņēmušas no itāļu racionālistiem. Pārsteidzošākais, ka, atrodoties šajās milzīgajās un monumentālajās celtnēs, cilvēks jūtas labi un ērti. Arhitektes ļoti rūpīgi veido ēku plānojumu un izstrādā detaļas, to var novērtēt, tikai esot iekšpusē un šīs detaļas skatot tuvplānā. Grafton Architects ēkas tiek uzskatītas par labiem kaimiņiem. Patīkami ir uzturēties ne tikai tajās iekšā, bet arī to tuvumā. Tās neiegūst sev papildu ērtības uz kaimiņu gruntsgabalu rēķina.
Vai objekts ir pabeigts?
Kad Grafton Architects Limas Inženierzinātņu un tehnoloģiju universitātes projektu izstādīja arhitekta Alehandro Aravenas kūrētajā Venēcijas biennālē 2016. gadā, arhitektēm daudzi ir jautājuši, vai celtne ir pabeigta. Universitātes ēka, ko Prickera balvas žūrija nodēvējusi par mūsdienu Maču Pikču, patiesi līdzinās cilvēka veidotai klintij, pie kuras darbs ir palicis pusceļā. Tā Limā atrodas sarežģītā vietā – starp satiksmes noslogotu šoseju un dzīvojamiem namiem otrā pusē. Ēkas viena puse līdzinās klints sienai, bet pret dzīvojamām mājām paveras tās fasāde ar terasēm. Universitātes pirmajos stāvos atrodas laboratorijas un lielākās auditorijas, augstāk – mazākas mācību telpas un administrācijas biroji. Universitātes augšējā stāvā iekārtota bibliotēka, no kuras paveras skaists skats uz apkārtni.
Kad pēc Britu karaliskā arhitektu institūta zelta medaļas pasniegšanas arhitektes uzstājās Londonā ar goda lekciju, viņām jautāja, vai Grafton Architects ēkas atbilst mūsdienās tik nozīmīgajiem dažādu funkciju pielāgošanas principiem. Ivonna Farela pārliecinoši atbildēja, ka universitāti Limā varētu vienkārši pārveidot arī par dzīvojamo namu, jo tās ēkas, kas projektētas specifiskām funkcijām, ir vienkāršāk pielāgot citām vajadzībām nekā tā sauktās neitrālās būves.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
