Izstāde Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju, kas ir aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, sākas ar latviešu dizaina nacionālās identitātes meklējumiem. Turklāt tos mēģina savienot ar sava laika moderno garu un tā laikmetīgo izpausmi dizainā un arhitektūrā. Izstādē uzmanības centrā ir XX gadsimta 20. un 30. gadi, savukārt arhitektu grupa Māja to līdzīgi darīja XX gadsimta 80. un 90. gadu mijā. Toreiz izstāžu zālē Latvija latviešu sētas garīgās telpas pirmmodelī sēdēja Hardijs Lediņš un muzicēja Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca (NSRD).
"Ielūdzam uz mūsu mazliet dīvaino notikumu Māja. Mēs uzbūvējām latviešu sētas Pasaules modeli Latvijas izstāžu zālē un piesaistām to norises brīdim, iezīmējot Saules ceļu. Jūsu priekšā ir latviešu sētas līdz galējībai atkailināta kosmiskā shēma, kurā ieejot var mēģināt abstrahēties no ārpasaules iespaidu haosa un restaurēt savas dziļi noslēptās sajūtas par pasaules veselumu, lielajām sakarībām. Klusā, baltā sēta aicina uz meditāciju un pārdomām," rakstīja seši arhitekti – Ģirts Ādminis, Zintis Butāns, Raitis Jelēvičs, Zaiga Gaile, Ausma Skujiņa un Ivars Šļivka – uz spartiskā pasākuma programmas brūni pelēkā papīra 1991. gada rudenī.
Izstāžu zālē Latvija tika eksponēta koka konstrukcija – lēzena piramīda ar vaļējām sienām uz dēļu grīdas. Tās kvadrāta centrā bija iezīmēta stilizēta pavarda vieta – kvadrāta formas padziļinājums, kurā kūpēja smaržzāļu pelni. Arhitekte Zaiga Gaile intervijā Inesei Baranovskai rakstu krājumā Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju stāsta: "Tā mūsu interese sakrita ar Atmodas laiku un vispārējiem identitātes meklējumiem. Mums tas nāca caur lauku sētu, pilnīgi bez sentimenta, bez prievītēm un saktiņām, bet kā moderniem cilvēkiem."
Mājas dažādie viesi
Askētisko piramīdas konstrukciju jeb latviešu sētas Pasaules modeli 11 dienas apdzīvoja visdažādākie ļaudis, pārvēršot izstādi vairāk nekā nedēļu garā hepeningā. Pirmajās dienās izstāžu zālē Latvija dziedāja folkloras grupas, ar priekšlasījumiem uzstājās zintnieki un rīkstnieki ar dažādiem instrumentiem meklēja āderes. Valdis Celms un Egons Garklāvs skaidroja latviešu rakstu zīmes. Piektajā dienā tēlnieks Ojārs Feldbergs uz izstāžu zāles parketa skaldīja akmeņus, atzīmējot latviešu sētas telpas četrus stūrus. Akmeņi norādīja uz četriem gadalaikiem, četriem posmiem cilvēka dzīvē. Tie bija tie paši atskaites punkti, ko arhitekti izmantoja savā latviešu sētas Pasaules modeļa konstrukcijā. Septītajā dienā mākslinieks Juris Putrāms centās izcirst vienkoča laivu. Skaidas lēca uz visām pusēm. Bērni ar tām rotaļājās uz Pasaules modeļa grīdas un palīdzēja māksliniekam.
Astotajā dienā rāmo latviešu sētas modeli apdzīvoja Hardijs Lediņš ar NSRD un vienā zāles stūrī uz vietas tapa latviešu 90. gadu modes avangards. Tērpi un grims tika darināti turpat uz modeļu augumiem. Desmitā diena izstāžu zālē Latvija bija atvēlēta mākslinieku grupai Maigās svārstības. Gleznotāji Dace Lielā, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Sandra Krastiņa un Edgars Vērpe, visi tērpušies baltā, vilka gaišas līnijas uz izstāžu zāles ēkas durvīm, grīdas, kāpnēm, apzīmējot cits citu, izstādes veidotājus un dalībniekus. Mākslinieku zīmētais izstādi Māja ievija baltu līniju tīklā, izlocījās izteiksmīgos rakstos un iesniedzās pat izstāžu zāles vīriešu tualetē, uz kuras sienas bija rakstīts "Maigās svārstības".
Vienpadsmit dienu hepeningu dokumentēja kinorežisors Ansis Epners, fotogrāfijās fiksēja Valts Kleins un Jānis Deinats. Viņi nebija pasākuma vērotāji no malas, bet gan aktīvi tā visa līdzdalībnieki. Anša Epnera uzfilmēto jau nākamajās dienās varēja skatīties izstāžu zālē Latvija saliktajos televizoros. Viņa videomateriāls, kurā dokumentēts izstāžu zālē notiekošais, nelielas sarunas ar pasākumu dalībniekiem, ir saglabājies līdz mūsdienām, un pēc izstādes arhitekte Zaiga Gaile to izmantoja konferencēs, stāstot par arhitektu grupu Māja.
Latviešu sētas Pasaules modelis izstāžu zālē Latvija bija skatāms vēl divas dienas pēc viesu priekšnesumiem. Videomateriāls beidzas ar skatu – arhitekti slauka izstāžu zāles grīdu, sakārto Jura Putrāma izcirstās skaidas simetriskā aplī ap nepabeigto laivu, un Zaiga Gaile noberž latviešu sētas Pasaules modeļa koka grīdu. Viss atgriežas sakārtotā sākuma stāvoklī. Arhitekti pasākuma programmā rakstīja: "Sakārtota telpa ir priekšnoteikums sakārtotai dzīvei."
Meklēt centru
Šo izstādi hepeningu pavadīja arhitektu manifests. Tas nodrukāts uz tās pašas pelēki brūnās programmas lapas. Manifesta galvenā doma: "Mēs noliedzam arhitektūru kā tikai spēli ar formu. Pastāv noturīgi Pasaules harmonijas likumi, un pastāv to adaptācija noteiktā reģiona, tautas, novada, konkrētas celtnes situācijā." Savu uzskatu apkopojumu arhitekti nosauca par Centra manifestu un rakstīja: "Mēs atzīstam centra esamību. Centra atzīšana ir augstākās kosmiskās kārtības – Dieva – atzīšana." Tas ir viens no retajiem manifestiem Latvijas arhitektūrā un piesaka sevi ne tikai caur arhitektūras izpratni, bet arī kā visas pasaules kārtības modeli, meklējot būvētajam sakrālu, garīgu motivāciju: "Būvēšana ir svēts pasaules radīšanas akta atkārtojums."
Plašāku savu uzskatu apkopojumu arhitektu kopa sniedza 1990. gadā publicētajā brošūrā Māja. Atskaites punktus saviem uzskatiem tā bija atradusi arhitekta Paula Kundziņa grāmatā Latvju sēta, ko bija izdevis apgāds Daugava Zviedrijā XX gadsimta 70. gados. Pauls Kundziņš latviešu tradicionālās sētas būvniecības principus un tradīcijas bija pētījis jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un turpināja trimdā Kanādā.
Paralēli Paula Kundziņa pētījuma lasīšanai Zaiga Gaile studēja valodnieka un etnogrāfa Pētera Šmita savāktos ticējumus par mājas slieksni, jumtu, istabu, galdu u. c. Taču arhitektu grupas Māja radīto latviešu sētas Pasaules modeli nevajadzētu uztvert kā precīzu un burtisku vēsturisko viensētu atveidu. Tā ir ideālā sēta, kas eksistē tikai iedomātā sakrālajā telpā un ir tās principu kondensāts, kurai laicīgajā realitātē vislielāko līdzību arhitekti saskatīja rijā ar tās zemo piramidālo jumtu.
Modernie rīkstnieki
Grupas Māja manifestā arhitektu zināšanas par latviešu etnogrāfisko viensētu, tās atspulgu tautas dziesmās un ticējumos savijas ar 80. un 90. gadu mijas postpadomju telpā populārajām alternatīvajām dzīvesziņām un interesi par racionāli neizskaidrojamām parādībām. Latviešu sētas Pasaules modelim tika meklētas līdzības Ēģiptē un Indijā. Ideālās sētas izvietojums, pēc arhitektu domām, bija saistīts gan ar debespusēm, saules lēkta un rieta vietu, gan āderu izvietojumu. Āderes tika sauktas par ēkas enerģētiskā lauka līnijām. Intervijā Inesei Baranovskai arhitekte Zaiga Gaile stāsta: "Mēs kartējām āderu ceļus vecajās mājās. No mana viedokļa tā nav nekāda mistika, tā ir ģeoloģija – vienkārši zemes plaisas."
Arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs grāmatā V*X Latvijas arhitektūra kopš 1991. gada Latvijas mūslaiku arhitektūru kopumā asociē ar rīkstnieku identitāti, liekot savai esejai tieši šādu nosaukumu. Viņš raksta: "Bez ticības āderu iedarbībai es nezinu nevienu citu ezoterisko doktrīnu, kas būtu tik cieši saistīta ar arhitektūrā absolutizēto genius loci jeb vietas gara principu. Tā turklāt šķiet specifiski raksturīga tieši latviešiem. Neraugoties uz šodienas tehnoloģiju piedāvātajām iespējām ērti un precīzi fiksēt un aprakstīt vissmalkākās topogrāfiskās nianses vai ģeoloģiskās īpatnības, blakus blīvajām normatīvajām konvencijām, aktuālajiem politiskajiem un sociālekonomiskajiem apsvērumiem, estētiskajiem standartiem un tā tālāk latvieša mājvietu mēdz pārstaigāt ekstrasenss, kas ar rīksti veic savdabīgu paranormālo spēku kartēšanu. Varētu pieņemt, ka tā ir tikai rituāla nodeva tradīcijai, tāpat kā spāru svētki vai mājas iesvētīšana, taču pēdējiem nav tādas ietekmes uz arhitekta roku kā nemainīgi arhaiskajam āderu tīkla pierakstam."
Aktīvā izstāžu dzīve
Grupas Māja dalībnieki atzīst, ka viņu manifests un latviešu sētas Pasaules modeļa meklējumi nebija tikai 80. un 90. gadu mijas Atmodas jūsmīgais reibonis un ka šie principi bija balsts un pamats tālākai viņu arhitektūras principu izkopšanai. Zaiga Gaile tos turpināja, atjaunojot vēsturiskās ēkas un priekšplānā izvirzot telpas sajūtas, nevis skrupulozu tās matērijas restaurāciju. Ausma Skujiņa attīstīja ilgtspējīgas un videi draudzīgas arhitektūras principus, par kuru pamatu var uzskatīt grupas Māja uzskatus par sētas un dabas līdzāspastāvēšanu.
Grupu Māja arhitekti Ģirts Ādminis, Zintis Butāns, Raitis Jelēvičs, Zaiga Gaile, Ausma Skujiņa un Ivars Šļivka izveidoja 1989. gadā. Pirmais publiskais grupas pasākums bija dalība pirmajā Ziemeļvalstu un Baltijas arhitektūras triennālē 1990. gadā Tallinā. Igaunijā pirmo reizi tika eksponēts latviešu sētas Pasaules modelis. Toreiz triennāles tēma bija Metropolītisms un provinciālisms.
Gan Igaunijas, gan Latvijas arhitektiem bija būtiski sevi atzīmēt kā Ziemeļeiropas daļu. XX gadsimta 90. gados Ziemeļvalstu un Baltijas arhitektūras triennāles Tallinā bija nozīmīgākais arhitektūras pasākums Baltijā, kurā pirmo reizi tika demonstrēts arī Gunāra Birketa Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekts.
Jāatzīst, ka arhitektūras izstāžu dzīve 70. un 80. gados Latvijā bija daudz aktīvāka nekā mūsdienās. Arī konceptuāliem un teorētiskiem priekšlikumiem arhitekti pievērsās biežāk. Nozīmīgas un interesantas bija jauno arhitektu eksperimentālo darbu izstādes Latvijas Arhitektu savienībā. Reģionālās arhitektūras tēmai pievērsās jauno arhitektu darbu izstāde Kāds būs reģionālās arhitektūras liktenis? 1979. gadā, kurā savus priekšlikumus izstādīja tolaik jaunie arhitekti Zaiga Gaile, Andris Kronbergs, Jānis Dripe un Jānis Lejnieks. 1984. gadā jauno arhitektu izstādē Arhitektu savienībā tika demonstrēts viens no Hardija Lediņa slavenākajiem darbiem Zilā līča māja ar eksperimentālu priekšlikumu par augstceltņu apbūvi Pārdaugavā.
Reģionālā arhitektūra
Grupas Māja darbība iekļāvās sava laika un arhitektūrā aktuālās tematikas lokā. XX gadsimta 80. gados, kad pasaulē uzvaras gājienu svinēja postmodernisms, Latvijā arhitekti pievērsās reģionālās arhitektūras pazīmju meklēšanai un to uzsvēršanai mūsdienu būvēs. Jau 1983. gadā tika uzceltas pirmās slavenās Ausmas Skujiņas un Anitas Marinskas projektētās daudzdzīvokļu mājas Jaunmārupē. To pamatā bija 103. sērijas nami, kurus noslēdza stāvi māla dakstiņu divslīpju jumti. Ēku lodžijas rotāja ar citas krāsas ķieģeļiem izlikti latviski ornamenti. To paraugus arhitekte Ausma Skujiņa kādā ekspedīcijā pamanījusi uz klēts durvīm Liepājas rajonā.
Notika aktīva būvniecība Latvijas kolhozos un padomju saimniecībās. Jaunie arhitekti labprāt devās strādāt uz laukiem: Ausma Skujiņa – uz Vecpiebalgu, Zaiga Gaile – uz Pierīgas kolhozu Padomju Latvija. Laukos strādāja arī grupas Māja dalībnieki Zintis Butāns un Raitis Jelēvičs. Latvijas Arhitektu savienībā radās Lauku arhitektu kopa, kas rīkoja diskusijas un izveidoja vairākas izstādes. Kolhozu centru apbūve mainījās – jaunās ēkas tika iejūtīgāk iekomponētas ainavā, tika meklētas reģionālas atsauces, kas parasti izpaudās kā māla dakstiņu divslīpju jumti. Daļa no šajā laikā iecerētajām vērienīgajām būvēm netika līdz galam uzceltas un, mainoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai, pārvērtās par drupām atjaunotās Latvijas valsts lauku ainavā.
Viensētas gan joprojām ilgu laiku lielākoties stāvēja pamestas. Taču mākslinieki arvien biežāk tās pirka, atjaunoja un iekārtoja par brīvdienu mājām. Tās kļuva par brīvdabas performanču un hepeningu vietām. Grupas Māja radītais latviešu sētas Pasaules modelis bija sava laika konceptuāli tīrākais un pārliecinošākais pieteikums Latvijas arhitektūrā un mākslas dzīvē, kam vērienā nekas līdzīgs līdz mūsdienām nav radīts.
Izstāde Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju, kura caur materiālās kultūras liecībām vēsta par Latvijas sabiedrību vairākos vēstures posmos, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 27. janvārim.