Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Ziemeļu modernists. Arhitekts Gunārs Birkerts

Pagājušajā nedēļā 92 gadu vecumā mūžībā aizgāja pasaulē ievērojamākais latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhitekts Gunārs Birkerts (1925–2017) LTV raidījumā 100 g kultūras. Personība reiz teica: "Bibliotēka man vienmēr bijusi vieta, kur es smēlos iedvesmu. Toreiz jau nebija kā mūsdienās, kad ar vienu klikšķi var uzzināt par visu pasaulē notiekošo. Digitālās tehnoloģijas ir mainījušas pasauli. Es nevarētu strādāt pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta bez datora iespējām. Nē, neviena no manu ēku idejām nav tapusi datorā, bet tur ir attīstīta to projektu izstrāde." Ar pāris klikšķiem arhitekta dēls literāts Svens Birkerts sociālajos tīklos digitāli pasaulei pavēstīja par Gunāra Birkerta aiziešanu mūžībā.

Tālāk rakstīto var uztvert kā garāku paskaidrojumu līdzjūtībās tuviniekiem un cieņas apliecinājumos arhitektam izteiktajiem apgalvojumiem.

 

"Ir aizgājis viens no Ēro Sārinena skolniekiem" 

(arhitektūras kritiķa Pola Goldbergera ieraksts twitter.com)

 

Gunārs Birkerts Amerikā ieradās ar Štutgartes Tehniskās augstskolas profesora ieteikuma vēstuli kabatā. Darba meklējumi somu izcelsmes arhitekta Ēro Sārinena birojā nebija nejauši. Jau Vācijā Birkertu fascinēja Ziemeļvalstu modernā arhitektūra. Varētu šķist savādi, ka viņš Štutgartē, kur lielākā daļa pasniedzēju bija Bauhaus skolas sekotāji, aizrāvās ar ziemeļu, nevis vācu moderno arhitektūru. Pāri ielai, kurā atradās Štutgartes Tehniskā augstskola, bija slavenāko vācu modernistu, viņu vidū arī Mīsa van der Roes, celto ēku puduris. Taču Birkerta studiju laiks bija pēckara gadi, kad visur Vācijā, arī Tehniskajā augstskolā, pievērsās galvenokārt pragmatiskiem jautājumiem, kā atjaunot karā sagrauto valsti un no drupām uzcelt jaunas pilsētas.

Arhitektūras teorētiskie, filosofiskie un estētiskie jautājumi tobrīd nešķita svarīgi. No vācu pēckara sadzīviskuma un pragmatisma Birkerts patvērumu rada ziemeļu modernismā, bet kā iespēju zemi, kur realizēt savas idejas, redzēja Ameriku. Viņam īpaši tuva bija Alvara lto izpratne par moderno arhitektūru. Taču dzīvē arhitekts savu lielāko autoritāti nav sastapis. Vēlāk Birkerts Somijā bija daudzkārt, īpaši bieži, kad strādāja pie ASV vēstniecības Somijā projekta, taču personīgai sarunai Alvaru lto uzmeklēt nav uzdrošinājies.

Tā emigrantam no Eiropas raksturīgi ar pāris dolāriem kabatā un vācu profesora ieteikuma vēstuli Ēro Sārinenam pieņemt Birkertu darbā jaunais arhitekts ieradās Blūmfīldhilsā Mičiganā. Darba intervijai Sārinens Birkertu bija gatavs pieņemt trijos naktī, bet uzreiz darbu nepiedāvāja. Birkerts Sārinena birojā atgriezās, kādu laiku pastrādājis arhitektu birojā Perkins and Will. Vēlāk arhitekts, mazliet jokojot, teiks, ka, viņaprāt, Sārinens viņu pieņēmis darbā ziemeļeiropeiskās izcelsmes dēļ.

Kāpēc ir tik svarīgi uzsvērt, ka Gunārs Birkerts ir strādājis pie Ēro Sārinena, un kāpēc, īpaši mūža otrajā pusē, arhitektu gan žurnālisti, gan arhitektūras vēstures pētnieki sevišķi daudz izjautāja par laiku pie somu izcelsmes meistara? Lielā interese ir ne tikai tāpēc, ka pats Sārinens ir viens no dižākajiem XX gadsimta arhitektiem un ka Gunārs Birkerts piedalījies biroja ievērojamākajos projektos, bet arī tāpēc, ka Sārinena birojs un Blūmfīldhilsa XX gadsimta vidū bija Amerikas modernās arhitektūras centrs. XX gadsimta vidū vienā laikā ar Birkertu Sārinena birojā strādāja vēlākais postmodernisma apoloģēts Roberto Venturi, debesskrāpju pavēlnieks Cēzars Pelli, birojā bieži iegriezās dizainers Čārlzs Īmss. Gunārs Birkerts bija viens no šīs komandas. Viņa darba vieta Sārinena birojā atradās blakus Roberto Venturi.

Vēlāk arhitekts atcerējās, ka Venturi nemitīgi skicējis un saplēsis uzzīmēto. Birkertam bija cita pieeja – viņš vispirms visu izdomāja un tikai tad centās iecerēto uzzīmēt. Pēc gadiem Gunārs Birkerts teiks, ka no Sārinena biroja līdzi paņēmis tieši darba ētiku, piemēram, iesākto vienmēr pabeigt, neko neatliekot uz rītdienu. Taču atšķirībā no Sārinena, kurš bijis ļoti atvērts jebkuriem ieteikumiem no malas, Birkerts savu projektu idejas centies ļoti sargāt un nopulēt līdz absolūtai skaidrībai.

 

"Gunārs Birkerts paplašināja modernisma robežas"

(Žozefīne Minutijo žurnāla Architectural Record digitālajā versijā)

"Birkerts radīja negaidīto"

(Viljams Graimss laikrakstā The New York Times)

 

"Es pieņemu, ka mani dēvē par modernistu. Tas ir mans laiks un mana vēsture. Es nemaz nevaru par sevi domāt kā par kaut ko citu. Modernisms ir manās asinīs. Tā laika gars mani veidojis ne tikai mākslinieciski un vizuāli, bet arī sociāli un intelektuāli, iespējams, noteicis pat manu emocionālo pasauli. Es pasauli redzu caur modernisma skatu leņķi," Gunārs Birkerts atzīst 2009. gadā vācu izdevniecības Axel Menges izdotās monogrāfijas priekšvārdā. Taču viņu neaizrāva tā sauktā modernistu pirmā paaudze Mīss van der Roe, Lekorbizjē un Valters Gropiuss. Šos arhitektus Birkerts uzskatīja par pārāk dogmatiskiem modernisma piekritējiem. Tas nekas, ka XXI gadsimtā Gunāra Birkerta projektēto eleganto apartamentu debesskrāpi 1300 Lafayette East Cooperative modernisma mantojuma sargi reiz maldinoši piedēvēja Mīsa van der Roes veikumam.

Birkertu neinteresēja kastīšu modernisms. Viņš nenoliedza ģeometrisko lakonismu, bet apgalvoja, ka necenšoties arhitektūru pašmērķīgi iespiest taisnstūra kastes rāmjos. Viņa ēkas izteiksmē ir brīvākas. Ja projekta izstrādes gaitā bija nepieciešams papildināt ēkas funkcijas vai kaut ko mainīt citu iemeslu dēļ, arhitekts bez problēmām attīstīja ēkas formu, kaut ko pieliekot vai noņemot nost. Tieši šādi tapušu, nevis vienkārši noapaļotu līniju ēkas Birkerts dēvēja par organisko arhitektūru. Viņa ēku izteiksme ir atvērta, un tāpēc arī to lietotāji Birkerta projektētajā jūtoties brīvāk. Arhitekts modernismam piešķīra ekspresiju, emocijas un poētiskumu, taču nekad ekspresijas vārdā neatteicās no racionalitātes.

Arhitekts uzskatīja, ka modernisms devis viņam arī spēju nekad neskatīties atpakaļ, bet katru jaunu pasūtījumu uzlūkot kā pirmo. Birkertam bija svarīgs katras ēkas atrašanās vietas konteksts un katram projektam unikālais. To viņš pretstatīja ortodoksālā modernisma centieniem pēc universālā, kas bieži modernisma ēkas padarīja garlaicīgas un visā pasaulē vienādas. Varbūt tāpēc pētniekiem ir grūti Gunāra Birkerta paveikto iedalīt noteiktos stilistiskajos posmos vai rast vienu apzīmējumu visam arhitekta projektētajam. Viņš vairākkārt uzsvēris, ka neseko kādai citu izstrādātajai arhitektūras teorijai, bet gan stingri turas pats pie saviem principiem. Birkerts vispār pret teoretizēšanu par arhitektūru izturējās piesardzīgi, bet vairāk nekā 30 gadu paralēli praktizējoša arhitekta darbam bija arī pasniedzējs Mičiganas Universitātē.

 

"Gunārs Birkerts nepakļāvās īslaicīgām arhitektūras modes tendencēm"

(kāda Gunāra Birkerta studenta ieraksts twitter.com) 

 

Birkertam paša pieņemtie principi bija ļoti svarīgi. No malas konsekventā sekošana tiem dažkārt izskatījās pat stūrgalvīga. Piemēram, arhitekts atteicās pieņemt postmodernismu. Viņš to uzskatīja par moderno arhitektu izdomas trūkuma augli, kad arhitekti nevis cenšas rast katras ēkas vietas unikālo raksturu, bet ātri vien ķeras pie vēsturisko stilu citātiem.

Pēc četriem gadiem Ēro Sārinena birojā Birkerts strādāja pie japāņu arhitekta, Ņujorkas Dvīņu torņu autora Minoru Jamasaki. Jau tolaik kā Jamasaki biroja galvenais projektētājs arhitekts nodibināja labas attiecības ar arhitektūras izdevumu redaktoriem un kritiķiem. Kad Birkerts izveidoja pats savu arhitekta biroju, tie labprāt publicēja viņa paveikto. Gandrīz katrs arhitekta projekts tika nodrukāts uz ievērojamāko arhitektūras žurnālu vākiem. Birkerta paveiktajam pat tika veltīti atsevišķi žurnālu numuri, piemēram, japāņu izdevuma a+u laidiens. Amerikāņu žurnāls Progressive Architecture vienu no saviem 1964. gada numuriem pieteica: "Ievērojama nākamā žurnāla numura daļa pirmo reizi tā vēsturē tiks veltīta viena cilvēka personiskajai un profesionālajai biogrāfijai." Šis cilvēks bija Gunārs Birkerts, kurš tolaik vēl nebija sasniedzis 40 gadu vecumu un kura slavenākie darbi vēl nebija uzcelti.

Taču, mainoties žurnālu redaktoru paaudzēm un arhitektūras skatuves priekšplānā uznākot postmodernismam, interese par Gunāra Birkerta projektēto mazinājās. Vēlāk viņš teiks, ka postmodernismu pārlaidis Itālijā un no tā paslēpies pazemē.

1976. gadā Birkerts kļuva par rezidējošo arhitektu Amerikas akadēmijā Romā. Te viņš iepazinās ar itāļu arhitektūras kritiķi Bruno Zevi, kurš Birkertu iesaistīja vairākos ambiciozos projektos Florencē, Turīnā un Venēcijā. Viņš kopā ar tagad par leģendām kļuvušajiem arhitektiem Ričardu Rodžersu (Parīzes Pompidū centra autoru), britu Ralfu Erskinu, Aldo Rosi (pirmo itāli, kurš saņēma par arhitektūras Nobelu dēvēto Prickera balvu) strādāja pie Turīnas Novoli rajona plānošanas. Birkerts izstrādāja arī Venēcijas futbola stadiona projektu. Diemžēl Itālijas ekonomiskās situācijas un citu iemeslu dēļ neviens no Birkerta Itālijas projektiem nav realizēts, taču pētnieki to lomu arhitekta karjerā uzskata par tikpat svarīgu kā uzbūvētās ēkas.

Šajā laikā Amerikā tika pabeigti divi nozīmīgi Gunāra Birkerta projekti – Mičiganas Universitātes Tieslietu bibliotēkas piebūve Enārborā un Korningas Stikla muzejs, kas abi iekļauti Amerikas Arhitektu institūta sastādītajā 150 visu laiku labāko Amerikā uzcelto ēku sarakstā. Mičiganas Universitātes Tieslietu bibliotēkas piebūvē ir izbūvēti trīs stāvi pazemē. V formas gaismas šahta nodrošina dienasgaismu visos stāvos, un bibliotēkas vēsturiskās ēkas gotisko torni var redzēt pat no 56 pēdu dziļuma. Šī nav vienīgā Birkerta projektētā piebūve pazemē, un par šādām izbūvēm viņš Axel Menges izdotajā monogrāfijā saka: "Īstā arhitektūra ir pazemē. Tur nav nekādas muļķošanās. Ir tikai telpa, gaisma un struktūra. Tur nav nekādu dekoratīvu nieku, kas labi izskatās fotogrāfijās žurnālos." 

 

"Gunāra Birkerta paveiktais mūsdienās ir svarīgāks nekā jebkad agrāk"

(arhitektūras kritiķe Aleksandra Lange portālā curbed.com)

 

Gunārs Birkerts pats sevi mēdza dēvēt par pēdējo XX gadsimta arhitektu. Īpaši pēdējos gados arhitektūras pētnieki un arhitekti Birkertu iztaujāja par viņa pieredzēto XX gadsimta vidū, sevišķi interesējoties par laiku Ēro Sārinena birojā. Arhitekts bija viens no nedaudzajiem šī perioda dzīvajiem lieciniekiem. Taču nav tā, ka Birkerta padarītais ir tikai vēsturisks fakts. Amerikāņu arhitektūras kritiķe Aleksandra Lange Birkerta projektētā pēctecību saskata pat viņam šķietami tik pretēja biroja kā Rema Kolhāsa OMA NY idejās mākslas galerijas Albright-Knox piebūvei Bufalo ASV. Kolumbijas Universitātes pētnieks Džeimss D. Greiems Birkerta izstrādāto Tugalū koledžas apbūves plānu sauc par vienu no XX gadsimta 60. gadu radikālākajiem universitāšu pilsētiņu apbūves megastruktūras priekšlikumiem, kura izpēte un novērtēšana ir vēl neuzrakstītās arhitektūras vēstures daļa.

Gunārs Birkerts par sev personīgi nozīmīgāko projektu uzskatīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Arhitekta vecāki Pēteris Birkerts un Mērija Saule-Sleine bija latviešu folkloras pētnieki. Savā ziņā bibliotēkas ēkas veidolā ietvertās metaforas par senlatviešu riju, reiz nogrimušo Burtnieku pili, kas augšāmcelsies, un atsauces uz Raiņa lugas Zelta zirgs Stikla kalnu var uzskatīt par veltījumu arhitekta vecākiem. Birkertam nepatika, ka viņa izcelsmi saista ar Austrumeiropu. Arhitekts sevi uzskatīja par Ziemeļeiropas kultūras telpai piederīgu. Šī piederība visspilgtāk izpaudās Birkerta izpratnē par gaismu arhitektūrā. Viņš gaismu nekad neuzskatīja par pašsaprotamu. Arhitekts savās ēkās dienasgaismu notvēra, fokusēja un virzīja. Tā reti bija tieša, biežāk atstarota un izkliedēta. Šādas gaismas dēļ arhitektūras kritiķi Birkerta projektētās ēkas sauca par Baltijas siltuma pilnām.

 

Gunār, mēs esam Tev pateicīgi par Bibliotēku. Tas ir Tava bagātā radošā mūža lielākais un uz laiku laikiem Latvijai visnozīmīgākais veikums. Latvijas Nacionālā bibliotēka tika Tevī iekodēta vienlaikus ar dzimšanu mammas Mērijas Saules-Sleines ģimenē. Tu personiski saņēmi Raiņa starojumu, kas pavadīja visu mūžu. Rainis bija Tavs lieluma avots. Tajā brīdī sākās ceļš uz Stikla kalnu. Tas turpinājās, kad Pirmās ģimnāzijas gaitenī aptvēri, ka būsi Arhitekts. Droši vien tā nebija nejaušība, ka pēckara laikā bibliotēkas krājumos iegūla Tavas mātes, tēva Pētera, onkuļa Antona u. c. tuvinieku arhīvi.

Tu biji daudz gatavāks Bibliotēkai nekā lielākā daļa. Tas bija Tavs ziedojums, ziedošanās divdesmit piecu gadu garumā. Tava lielā metafora bija Raiņa Zelta zirgs. Stikla kalns bija tā fascinējošā virsotne, kura jāsasniedz. Antiņš bija tā beznosacījumu kalpošanas ideja un neatlaidība. Saulcerīte – Latvijas un tautas brīvība. Baltais tēvs – mūžīgās gara mantas, par kurām Tu tik bieži runāji, un septiņi kraukļi – gudrība un zināšanas, kuras Tu mums novēlēji. Laiku pa laikam nācās arī "paburkšķēt" uz Biernu un Lipstu. Gaisma arī ir Tava arhitektūra. Bibliotēkā Gaismai Tu piešķīri kā funkcionālu, tā simbolisku jēgu.

Paldies par to, ka Tu visu laiku iedziļinājies Bibliotēkā. Tev vienmēr bija svarīgi saprast un zināt ne tikai funkcijas, bet arī misiju, krājumus un cilvēkus, kuri nāk uz Bibliotēku un kuri tajā strādā. Tev bija ļoti raksturīgs jautājums: "Nu, pastāsti man par…" Pateicoties Tavai pacietībai, rūpīgajai pārraudzībai un uzstājībai, mums ēkā viss ir pamatīgs un izturīgs, niansēts un precīzs.

Mēs esam laimīgi, ka Tu pieredzēji Bibliotēkas atklāšanu, piedzīvoji nacionālas un internacionālas balvas, kuras tā ir saņēmusi gan arhitektūrā, gan daudzās jomās, kuras ir iespējamas, tikai pateicoties jaunajai Bibliotēkai. Aprīlī Bibliotēka jau sagaidīja miljono apmeklētāju. Mēs esam laimīgi, ka mums bija dota iespēja ar Tevi strādāt kopā, būt Tava lieluma lieciniekiem.

Andris Vilks, Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Rakstā izmantotas fotogrāfijas no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Stikla muzeja Korningā un publicitātes materiāliem

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja