Demjens Hērsts lipina gleznas no mušām un par milzīgām summām pārdod filigrāni izkārtotu taureņu līķus, savukārt jaunā zviedru rotu māksliniece Merta Matsone taureņus, zirnekļus un vaboles "iebalzamē" varā, pārkrāso, "uzprišina" ar spožiem akmentiņiem un pārvērš dekoratīvās rotās. Viņa skaidro, ka tādējādi piešķir tiem jaunu dzīvi. Mertas izstāde Vienoti nāvē, kas līdz 28. novembrim skatāma galerijā Putti Rīgā, atgādina pastaigu dabas muzejā. No vienas puses, tā līdzinās naivai pasaku pasaulei – ar čaukstošām lapām un putniņu čivināšanu, no otras – ievelk eksistenciālā atvarā, kur atrasties nav komfortabli, taču dažkārt – svētīgi. Mertas Matsones rotas ir stāsts par skaistuma un mūsu pašu tumšo pusi. Arī par to, kā ar to sadzīvojam.
Kāpēc jūs – tik jauna un skaista – spēlējat šīs dīvainās spēles ar nāvi?
Man ir divi brāļi, un esmu vienīgā meitene ģimenē. Mamma, brāļi, es – mēs vienmēr esam mīlējuši dzīvniekus. Sākumā gribēju kļūt par bioloģi un līdz 18 gadu vecumam biju par to pārliecināta. Vienlaikus mani vienmēr interesējusi māksla, rotas. Kad zinātnes lekcijā sapratu, ka nespēju noraudzīties, kā tiek preparēts aitas acs ābols, pievērsos rotām. Manas pirmās rotas bija dzīvnieku formu iedvesmotas. Pēdējos četrus gadus esmu atgriezusies pie bioloģijas un sākusi strādāt ar īstiem dzīvniekiem. Kukaiņiem.
Kas jūs viņos saista?
Es no viņiem baidos. Tas ir īstais iemesls.
Savveida terapija?
Jā. Mana bakalaura darba nosaukums Gēteborgas Universitātē bija Nēsā savas bailes. Es intervēju cilvēkus par viņu fobijām un pēcāk radīju katram rotu no materiāliem, kas viņus biedēja, tādējādi mēģinot viņus no šīm bailēm atbrīvot. Vēlāk, studējot Londonas Karaliskās koledžas maģistrantūrā, spēru soli tālāk – izvēlējos pievērsties tam, kas biedē mani pašu, – kukaiņiem. Es mīlu dabu, taču vienmēr esmu bijusi diezgan bailīga. Man, piemēram, nepatīk sajūta, ka maza vabole staigā pa manu ķermeni, un sajūta, ka zivs pieskaras manai kājai, kad es peldu.
Vai tagad esat tikusi tam pāri?
Jā, šobrīd ir daudz labāk. Kad tikko sāku strādāt ar kukaiņiem, uzvilku cimdus, sejas masku, es it kā negribēju piekļūt tiem pārāk tuvu. Tagad esmu pieradusi. Turklāt es jau zinu, kā dažādi insekti izskatās no iekšpuses. Kad tos pirmoreiz pāršķēlu, īsti nezināju, ko gaidīt.
Kas jūs saista rotās? Kā mākslas objektā vai varbūt medijā?
Es domāju – tas ir izmērs. Esmu veidojusi arī skulptūras, taču rotaslietās ideju iespējams realizēt nesalīdzināmi ātrāk. Turklāt tās var arī nēsāt. Rotaslietas ir personības papildinājums. Turklāt man vienmēr ir interesanti runāt ar cilvēkiem, kuri nēsā manas rotas, un uzzināt, vai viņiem ir tās pašas sajūtas, kas bijušas man, tās radot.
Kaut jūsu rotās izmantotie kukaiņi ir īsti, bieži esat tos pārvērtusi līdz nepazīšanai. Padarījusi maksimāli mākslīgus, līdzīgus šķietami nevainīgām rotaļlietām.
Jā, tie visi ir īsti... Es strādāju dažādos veidos. Man patīk spēlēties ar uztveri. Piemēram, dažkārt jūs redzat, ka spārni ir īsti, taču nezināt, vai īsts ir arī viss pārējais ķermenis. Vai brošas ar pāršķeltajiem kukaiņiem. Parasti vislielāko riebumu mūsu attiecībās ar insektiem izraisa mirklis, kad redzam tos saspiestus. Tas dzeltenais šķidrums, kas iztecējis ārā. Mani vienmēr nodarbinājis jautājums, kā likt cilvēkiem paskatīties uz to, no kā viņi ikdienā visbiežāk novēršas. Vienā no pirmajām rotām, kurās eksperimentēju ar pārgrieztiem insektiem, izmantoju dzeltenus mākslīgos dimantus – lai tādējādi pārvarētu arī pati savas bailes. Savukārt otra ideja bija pretēja – es brošu un pašu kukaini padarīju, cik vien iespējams, mākslīgu – līdzīgu dekoratīvām tapetēm, savukārt tā iekšpusi atstāju tādu, kāda tā ir.
Mani vienmēr interesējis, kā mirušus objektus padarīt it kā atkal dzīvus. Piešķirt tiem jaunu uzdevumu. Šajā gadījumā – fascinējoša objekta veidolā. Man ir broša, no kuras it kā izlien vabole. Tajā ir kustības ilūzija. Tas ir jautājums, kas palaikam nodarbina mūs visus – kas ir dzīvs, un kas nav? Kad biju maza, domāju, ka visas manas lelles ir dzīvas. Naktī es tās ieliku kastēs, lai tās nevarētu no manis aizbēgt. Tagad tam vairs neticu, taču šis saspringums – starp dzīvību un nāvi – manī joprojām ir.
Vai jūs ticat reinkarnācijai?
Nē, taču mana māte tic. Viņu ļoti interesē dzīve pēc tam. Es pēc savas pārliecības esmu bioloģe. Es uzskatu – kad jūs aizejat, jūs atgriežaties zemē. Taču kurš to zina... Varbūt kļūdos, taču jūtos pietiekami komfortabli ar ideju, ka tad, kad jūs nomirstat, esat vairs tikai matērija, materiāls.
Tad jau gana komfortabla jums varētu šķist ideja, ka dakteris Ginters fon Hāgenss jūsu ķermeni pēc nāves varētu izmantot izstādē Body Worlds?
Gatavojot savu maģistra darbu, es rakstīju eseju par mirušiem objektiem, taksidermiju un kā mēs to uztveram. Viens no piemēriem bija arī ekspozīcija Body Worlds. Profesors, kurš šo darbu vadīja, teica – ja jau es savos darbos izmantoju taureņu un citu kukaiņu līķus, man būtu jāpieņem lēmums citiem cilvēkiem ļaut izmantot arī sevi. Toreiz nodomāju, ka tas mani pilnīgi neuztrauc. Es mierīgi varētu pievienoties šai listei. Taču mans draugs un māte bija izteikti pret, un tad jūs sākat domāt par emocionālo pieķeršanos, kas kādam ir pret jums. Pat ja apzinos, ka tas vairs nav mans ķermenis, varbūt tas nav godīgi pret cilvēkiem, kas jūs mīl. Tā es neparakstījos...
Cilvēku psiholoģija šajā ziņā ir ļoti interesanta. Tas nav tikai balts un melns, tajā ir daudz pelēku teritoriju. Es neesmu nogalinājusi nevienu kukaini, kuru izmantoju savos darbos. Taču es varu nogalināt kukaini, ja tas mani traucē. Arī taksidermijas jautājums. Cilvēki laiku laikos ir izbāzuši dzīvnieku galvas un izstādījuši tās kā trofejas, pašu ķermeni visbiežāk aizsviežot. Man savukārt licies interesanti, kas notiek, ja izstāda tikai ķermeni – bez galvas. Jo tā patiesībā ir lielākā dzīvnieka daļa. Kā tas liek cilvēkiem justies? Kādas sarunas veicina? Un kāpēc cilvēki vairāk protestē, redzot lielākus dzīvniekus? No vienas puses, tas ir iemesls, kāpēc ar insektiem strādāt ir vieglāk. Mums nav iespēju ieskatīties tiem acīs un tādējādi izveidot attiecības. Uz insektiem mēs skatāmies kā uz objektiem. Pēc insektiem nāk zivis, jo arī pret tām lielākoties mēs neizjūtam personisku pieķeršanos. Tad putni, zīdītāji... Taču, ieraugot kādā mākslas izstādē šādi izmantotu kaķi vai suni, cilvēki visbiežāk ir galēji sašutuši: "Cik šausmīgi, es uz to nevaru skatīties!" Kaut kādā ziņā mūsos visos ir šī tumšā puse.
Ko jūs domājat par Demjenu Hērstu?
Viņš uzsver, ka nekad nav nogalinājis savas mākslas dēļ, taču reiz lasīju rakstu, kurā bija teikts, ka viņš tomēr ir to darījis. Pasūtījis kādam, lai nogalina viņam haizivi, ko pēcāk ielikt formalīna rezervuārā. Es domāju, ka daudz vieglāk ir ar govi un aitu – dzīvniekiem, kurus mēs ēdam. Taču medīt, lai vienkārši nogalinātu, manuprāt, ir nepiedodami. Zināmā mērā Demjena Hērsta darbi mani fascinē. Mēs visi esam saskārušies ar taksidermiju, taču tādā veidā, kā viņš to pasniedz, tā kļūst pavisam par ko citu.
Kā jūtas jūsu klienti, kad viņi brošas veidā patiesībā nēsā nāvi pie sava žaketes atloka? Kaut ļoti skaistu un dekoratīvu...
Jā, tā ir. Taču man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zinātu, ko viņi pērk. Lai viņi zina, ka šie insekti ir īsti, kaut brīžiem izskatās mākslīgi. Man, piemēram, ir brošas – lentes no dzīvnieku ādas. Lielākoties tās ir no to dzīvnieku ādas, kurus mēs ēdam, – no brieža, govs. Cilvēks ēd gaļu, bet ādu parasti izsviež. Es to izmantoju citiem mērķiem. Paradoksāli, taču šīs rotas parasti izraisa krietni vairāk diskusiju nekā kukaiņi. Bija kāds galerists, kurš pat nevēlējās tās izstādīt, taču pats nēsāja ādas kurpes. Likt cilvēkiem paskatīties un apbrīnot to, uz ko viņi parasti neskatās, – tas mani joprojām fascinē. Godīgi sakot, sākotnēji es no cilvēkiem gaidīju daudz vairāk negatīvas reakcijas, nekā esmu saņēmusi.
Merta Matsone
Rotu izstāde Vienoti nāvē
Mākslas galerijā Putti līdz 28.XI
Informācija: www.martamattsson.com