Dažreiz iespēja atrast vārdus, lai raksturotu sajūtu, kas piemeklē, klausoties mūziku, atnāk tikai, pēkšņi pamostoties puspiecos no rīta. Un arī tad, pamazām atgriežoties realitātē, grūti noticēt, ka šī tik ilgi meklētā un tagad atnākusī atbilde ir pareizā, jo tā izrādās tik vienkārša! Šī sajūta ir tāda, it kā tu – klausītājs – pats atrastos iekšā tajā mūzikā, ko dzirdi vai par ko turpini domāt arī tad, kad iestājies klusums. Un tas patiešām notiek – kādā citā rītā Kristaps Epners atsūta video, kur ar Odiņu esam Aleju koncertā šovasar Boļševičkā un skan dziesma Zvērs, ko trio Alejas dalībnieka Kirila Ēča izpildījumā pirmoreiz dzirdēju Normunda Naumaņa vārdā nosauktās balvas mākslas kritikā piešķiršanas ceremonijā. Video nostiprina audioieraksta klausīšanās laikā dzimušo pārliecību par to, cik šī dziesma ir jaudīga.
Starp takām un šosejām
Frāzes "šī mūzika ievelk" un "tā iedarbojas maģiski" šajā gadījumā arī teorētiski derētu, bet tās šķiet pagalam banālas, kad atrodies grupas Alejas virtuvē, kas vairs nav Karosta Liepājā, kur tapis grupas otrais albums Austrālija, bet jebkura vieta, kur iet cilvēks. Un cilvēks, kā reiz teicis par multimediju patriarhu dēvētais Hardijs Lediņš, ir izpļautās takas mērs, bet daudzu mīta taka agri vai vēlu var kļūt par aleju. Vai pat par šoseju, kas jau ir rokgrupas Židrūns lauciņš (tai ir dziesma Šņāc šoseja), kas arī tiek pieminēta sarunā ar Alejām, jo tieši tajā vietā, kur sēžam, Reinis Žodžiks pirmoreiz esot dzirdējis Židrūnu albuma Strāvoklis prezentācijas koncertā. Un to viņš atceras kā diezgan svarīgu savas dzīves mirkli – Aleju mūzikā viņš papildus elektronikai spēlē basu un ģitāru un tam iedvesmu smeļas, klausoties citos ģitāristos (kā šovasar – Aleksandrā Aleksandrovā no Nikto Vagonu ielas jaunajā radošajā kvartālā).
Vismaz pagaidām Reinis Alejās nedzied, kaut runā visvairāk no visiem trim, izplūstot garos un kompetentos spriedelējumos par visdažādākajām lietām, bet vienmēr par tēmu. Trešā dalībniece Spāre Vītola esot kā tāds skaņu korektors, kā viņu intervijas laikā Radio NABA nodēvēja raidījuma Bitīt matos veidotāji. Spāre abu idejas iegroza muzikālākā gultnē – atklāti pasaka, kas galīgi neder un nav loģiski, spēlē taustiņinstrumentus un vijoli, vajadzības gadījumā Aleju dziesmas pierakstot arī notīs. Pilna partitūra (akustiskā versija visām balsīm un instrumentiem) ir dziesmai Suvenīri, kam nesen izveidots gleznains videoklips. Tajā pamanāmo kultūras dzīvē iesaistīto jauniešu uzskaitījums aizņemtu pusi no šim rakstam atvēlētās vietas. Šajā un citos Aleju klipos un koncertos redzamais vēlreiz apliecina, ka šīs ir tās īstās alejas, kurās notiekošais rāda nozīmīgu mūsdienu latviešu – un ne tikai – kultūras vēstures šķautni un tendences. Nekas šai dzīvē vairs nav akmenī cirsts, jo arī tā klints beigu beigās var izrādīties tikai virtuāla, kas izdzēšama ar vienu delete, ja kādam, kam pie rokas poga, tā labpatīkas.
Spāres bija divmetrīgas
Apspriežot vietas jeb telpas lielo nozīmi mūzikas tapšanā un skanējumā koncertos, kur neko nevar prognozēt un ar telpu vienmēr jāsadarbojas, pieminam saksofonistu Ļuda Mockūna un Arvīda Kazlauska šogad platē izdoto improvizēto koncertu kūdras purvā un aizdomājamies līdz tam, ka Aleju albuma izdošanas formāts varētu būt glīti iepakoti kūdras kluči, kas izcelti no purva, piesūkušies ar gadu tūkstošiem senu kompresētu informāciju, kurā kā virsējais kultūrslānis tiek uzlikts albums Austrālija. "Mums ir kauli, ko izrokam, un visādi anatomijas eksperti izdomā, kā tie dinozauri ir izskatījušies, saliekot gaļu uz tiem kauliem, bet kā, pie velna, tu vari izdomāt, kā tas dzīvnieks varētu skanēt? Un tad dinozauru filmas Juras laikmeta parks veidotāji esot pētījuši vistas, kas ir vistuvākie dinozauru pēcteči, mēģinot izdomāt, kā, pie joda, skan dinozaurs," par Aleju iespējamo līdzdalību vēstures skaņu atšifrēšanā spriež Reinis.
Spāre piebilst, ka vēl vieni no senākajiem radījumiem esot spāres, kas agrāk bijušas divmetrīgas spārnu atvērumā. Reinis zina fizikālu pamatojumu, kāpēc ne tikai kukaiņi, bet visas dzīvās radības laika gaitā kļūst arvien mazākas, – mainās gaisa spiediens, un neviens vairs neizaug tik liels kā kādreiz dinozauri. "Vai arī otrādāk – varbūt es ko jaucu," – te mēs atkal varam atrast rindu, kas ar šo sarunas mirkli sasaucas Aleju mūzikā, un mākslinieki atceras spilgtu epizodi no Mereditas Monkas filmas Book of Days (1988), kuras darbība notiek viduslaikos. Meitenīte tur zīmē lidmašīnas, un tēvs viņai saka – tās ir ļoti, ļoti senas lietas, kuras redzot uzreiz esot jānāk pēc palīdzības pie viņa, nevienam citam par to nestāstot.
Tas nav hiphops!
Skaidrs, ka vieta vai jebkura telpa bija un joprojām ir tikai instrumenti, ar kuriem trīs grupas dalībnieki spēlējas, jo, iemācoties tos lietot jeb zinot visas atbildes, kaut kas noteikti pazustu. Šoreiz Alejas kā tikšanās vietu ir izvēlējušās Esplanādi iepretī Raiņa piemineklim, paspējot uz manu vēstuli atbildēt zibenīgi (pretēji raksta tapšanas ilgumam), pirms visiem izlādējas telefoni, un aicinot intervētāju piecelties no pirmsmiega datorsēdes, lai dotos ārā izbaudīt vakaru un sagaidīt rītu. Viņi burtiski saslēdzas ar manām atmiņām par to, ka šajā vietā reiz, aptuveni pirms ceturtdaļgadsimta, uzvilcis savas platākās bikses, lai uz vienu vakaru izskatītos nevis pēc metālista, bet hiphopam pietuvinātā, esmu intervējis Ozolu un Gustavo no grupas Fact. Toreiz šeit bija skeitparks, un Raiņa akmens tēlam bija jānolūkojas, kā jaunieši taisa trikus ar saviem dēļiem.
Kirila rečitēšana Aleju pirmajā albumā Stāsti par dabu (2019), kas bija svaigs atklājums ikgadējā balvas Zelta mikrofons jaunumu klāstā, arī šo apvienību šķietami ievirzīja repa grupu gultnē, bet tā drīzāk bija dzejas deklamēšana Reiņa un Spāres radītās elektroniskās mūzikas pavadījumā, kas, šķiet, būtu skanējusi tāpat arī tad, ja Amerikas melnādaino vidū pagājušā gadsimta nogalē nebūtu radies žanrs, kas kļuva populārs visā pasaulē kā hiphops, kuram turpmāk tika pielīdzināta jebkura mūzika, kurā teksti netiek dziedāti, bet ritmiski skaitīti – rīmēti jeb repoti.
"Nē, tas pavisam noteikti nav hiphops, bet solis tālāk, un tas tikai uzsver žanru dalījuma bezjēdzību," atbildēju ikgadējās Austras balvas iedibinātājam Laurim Anstrautam, pievienojoties viņa šaubām, vai Aleju mūziku var uzskatīt par hiphopu. Paši mākslinieki stāsta, ka dziesmas sākas no Kirila tekstiem, ko viņš raksta speciāli Alejām, nevis paņem kādu no saviem jau iepriekš sarakstītajiem dzejoļiem. Parasti viņam jau ir vīzija, kā tie varētu apaugt ar elektroniskām un akustiskām skaņām. "Tagad izjūtam atbildību par šo jaundzimušo, kas ir palaists staigāt un jāpieskata vēl brīdi, lai viņš saprastu, kur ir tuvākā ūdenstilpne un kur viņš var sasildīties," saka Kirils. Mūziķi atgādina kādu interesantu sakritību – tieši Aleju albuma Austrālija prezentēšanas brīdī viņu draugiem Marijai un Tomam Valmieriem no grupas The Coco’nuts esot nācis pasaulē bērns.
Suņi, kaķi, autobusi
Tāpat kā vīrieši raud – to viņi uzdrošinās atzīt tikai pēdējās desmitgadēs –, arī reperi dzied – mēs atceramies Gustavo iedziedāšanos viņa producētajā Prāta vētras albumā Tur kaut kam ir jābūt, ko kopīgi novērtējam kā labu pavērsienu grupas vēsturē atšķirībā no nesenā hita ar "manu rīta kafiju" un Donu, ko, neslēpjot kritisko attieksmi, atgādina Spāre. Arī Kirils jaunajā albumā Austrālija vairs tikpat kā nerepo – vairāk dzied, kā nu prot, nevis cenšas pielāgoties standartiem, un brīžiem viņam pievienojas Spāre. Piemēram, albuma skaistākās (subjektīvi) dziesmas vēl jo neatvairāmākajā piedziedājumā: "Mēs esam vienlaicīgi/Suņi, kaķi, autobusi…" Kirils saka – tā esot viena no viņa mīļākajam rindām albumā, bet varbūt viņš tikai smejas?
Protams, protams, ar savu gadu desmitu pieredzes bagāžu es saklausu šajās rindiņās noskaņu paralēles ar Dzelteno pastnieku seno dziesmu par mazo autobusu, kas ir tik niecīgs un nemanāms. Reinis pats sāk stāstīt par to, ko vilcinājos jautāt, zinot, ka radniecīgu saišu pieminēšana jauniešiem mēdz nepatikt (Nora Džonsa, piemēram, centās slēpt, ka viņas tēvs ir Ravi Šankars), proti, Reiņa tēvs Imants ir Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas 80. gadu sākuma aktivitāšu dalībnieks un vēlāk arī papīra latu naudaszīmju autors, kurš esot teicis aptuveni to pašu: Aleju tagad radītā mūzika tik ļoti sasaucas ar to, kas noticis – dzirdēts un redzēts – pirms gadiem četrdesmit. Šodien mēs visi tiekam ietīti vienā un tajā pašā segā, kas pārvēršas sniega bumbā, veļoties no kalna, un nav vairs svarīgi, kas, kad, ko un kāpēc.
Runājot par laika plūsmas virziena ietekmi turp vai atpakaļ, Kirils saka – apvienības dalībniekiem nav vīzijas par nākotni, kurā Aleju mūzikai būtu kāds nozīmīgs statuss, galvenais, lai tā runā ar cilvēkiem šajā laikā, šeit un tagad. Piemineklis lai paliek Rainim, jo laika robežās tie ir brūkoši – Spāres tēva Jāņa Vītola savulaik izlolotās un izveidotās Rīgas pirmās padomju retro stila kafejnīcas Bufete Gauja Tērbatas ielā un Nabaklab Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī, tāpat kā viņa paša, šodien vairs nav.
Mēs krītam tik daiļi
Aleju dziesma Romance, kurā pēc mūsdienīga mīlas dialoga notiek neprātīga traukšanās ar melnu "tačku" ar simt piecdesmit bez gaismām un bez iemesliem, gribam mēs to vai ne, kopš šī pavasara ir kļuvusi par muzikālu ilustrāciju reālam negadījumam Sauriešos, kad sarkans (krāsai nav nozīmes) Ferrari milzu ātrumā ietriecās kokā un eksplodēja, aiznesot divu jaunu cilvēku dzīvību. Iztēlē redzam lēni dziestam un krītam eksplozijas viļņa uz visām pusēm izmētātās atlūzas gluži kā Žana Mišela Žāra 1986. gada skaņdarba Rendez-Vous klipā, kas bija veltījums kosmosa kuģa Challenger bojāejas upuriem. Romancei izskanot, pēc dažām minūtēm atjēdzamies, ka jau dzirdam tieši to – vārdus "Mēs krītam, krītam, krītam/Tik daiļi, tik daiļi..." (šajā kompozīcijā skan Elīzas Dombrovskas balss).
Albuma radīšanas procesā mūziķi centušies nedomāt par to, kas tur galu galā sanāks. Dzīvojoties Liepājas Karostā un sapludinot albuma veidošanu ar savu ikdienu, viņi jau spējuši būt daudz brīvāki un atklātāki tajā, ko dara un rada. Līdzīgi kā cilvēki, kuri tiek filmēti dokumentālajā kino, ar laiku aizmirst, ka viņus nemitīgi vēro kameras, un to priekšā sāk darīt visu, ko iepriekš būtu gribējuši noslēpt.
"Mēs apzināti nerunājām ne par to, kā mēs to publicēsim, ne par to, kādi koncerti būs, lai neradītu paši sev spiedienu, ka tur jāiznāk kaut kam brīnišķīgam. Cerējām, ka tas būs kaut kas labs, bet nevienā brīdī to neapspriedām," stāsta Spāre. Reinis papildina: "Brīdī, kad sāc par to domāt, no radītāja kļūsti par skatītāju pats savā procesā. Ja kaut ko radi un sāc to analizēt no malas, tu jau esi izkāpis no tā ārā."
Kirils kā sprinteris spēj radīt spilgtas rindas, kas atbalsojas ilgi, un varbūt tāpēc, citos uzmanīgi ieklausīdamies, savu sakāmo rūpīgi pārdomā: "Mēs pieredzam dzīvi 24/7, bet mums vajag piestāt un sakompresēt nedēļu trīs minūtēs, vienā lapā vai divos vārdos. Tas ir tas, kā mēs esam spējīgi orientēties šajā laika telpā. Cilvēkam vajag kaut kādas laika kompresijas." Kirila domu pārķer Spāre: "Vajag apstāties un saprast, kas tikko ir noticis. Tu vari netīšām pieredzēt visu nepieciešamo arī vienā dienā. Reiz gāju pa ielu, tikko biju bijusi pie ārsta – zobs ir izrauts, esmu dusmīga, garām iet kaut kādi cilvēki, kas lamājas pa telefonu, nedaudz līst lietus, galvā skan dziesma Vienlaicīgi, un pēkšņi es saprotu tos vārdus – aizeju uz studiju, un man ir pilnīgi skaidrs, ko tur vajag. Aizmetņi jau bija, divās dienās to dziesmu pabeidzām, bet citām mums vajadzēja divus gadus. Redzēju tādu bildīti internetā, kur ir matemātikas uzdevums bērniem. Ir četrdesmit minūšu garš skaņdarbs, kuru izpilda simts mūziķu. Cik ātri tas izskanēs divsimt mūziķu izpildījumā?" visus sasmīdina Spāre. Un atkal tikpat virtuozi viņas domu papildina Reinis: "Pateikt vārdus "ļoti ilgi" man tikko prasīja sekundi, bet tas uzbur galvā ainu "ļoti ilgi". Tu nosimulē un vienā rāvienā saproti, ko tev nozīmē tas "ļoti ilgi". Laiks ir baigā tēma!"