Franču komponista Kamila Sensānsa Samsona un Dalilas pirmizrāde britu diriģenta Marka Eldera vadībā ar mecosoprānu Elīnu Garanču un tenoru Roberto Alanju galvenajās lomās 24. septembrī svinīgi atklāja Metropolitēna operas jauno sezonu. VIP skatītāju vidū bija arī grupas Blondie vokāliste, Ņujorkas avangarda kultūras ikona Debija Herija. Patīkami, ka viņa interesējas par Elīnas Garančas daiļradi, vai ne?
Sestdien, 20. oktobrī, opera Samsons un Dalila tiešraidē no Ņujorkas būs skatāma Rīgas kinoteātrī Kino Citadele. Nākamajā nedēļā, 24. oktobrī, notiks atkārtojuma seanss.
Spēks sagraut templi
Izrādē Samsons un Dalila uz skatuves notiekošais atgādina popdīvas Šēras šovu un Laimas Vaikules festivāla Rendezvous ekstravagances Dzintaru koncertzālē – spalvas, spīguļi, atkailināti dejotāji būros, pārmērīga krāšņuma un meistarīgi konstruētas postmodernas vulgaritātes svētki. Sensānsa opera Ņujorkā tiek atdzīvināta ar Cirque du Soleil šova cienīgiem efektiem un Holivudas zelta laikmeta episkajām kostīmdrāmām pietuvinātu estētiku. Elīnas Garančas Dalilu var noturēt par Matu Hari vai kādas Elizabetes Teilores varones reinkarnāciju. Izskatās un izklausās vilinoši.
Tam visam var atrast konceptuālu attaisnojumu: Sensānsa opuss ir izteikts kiča – bibliska kiča! – paraugs opermākslā. Stāsts, kas beidzas ar pasaules galu, ir uzlādēts ar erotikas spriedzi, reliģijas patosu un mūzikas orientālo eksotiku. 1877. gadā sacerētās operas sižeta pirmsākumi ir meklējami Vecajā derībā Soģu grāmatā. Darbība risinās aptuveni 1200. gadā p.m.ē. Gazā, kur filistieši – palestīniešu priekšteči – sagūsta un pazemo izraēliešus. Samsons ir apspiesto jūdu vadonis, kurš apveltīts ar neiedomājamu spēku. Atriebības nolūkos pēc jūdu sacelšanās filistiešu daiļava shēmotāja Dalila pavedina Samsonu. Viņš tiek sagūstīts un sodīts, taču atrod spēku sagraut dieva Dagona templi.
Sākotnēji Sensānss plānojis sacerēt oratoriju, taču pēc tam pārveidoja Samsonu un Dalilu par operu. Darbā joprojām ir jūtamas oratorijas pazīmes, Samsonam un Dalilai pietrūkst teatrāla dinamisma. Franču mūzikas cienītājiem tā ir labi pazīstama opera, taču nevar teikt, ka tā būtu īpaši silti mīlēta. Tajā ir superhits – Dalilas ārija Mon coeur s’ouvre à ta voix –, un otrā cēliena mīlas duets ir viens no skaistākajiem opermākslas vēsturē.
Glorijas Svensones portrets
Par Ņujorkas jauniestudējuma režiju kritiķi izsakās nežēlīgi. Samsonu un Dalilu uzvedis ASV mītošais serbu izcelsmes režisors Darko Tresņaks, kurš sevi pierādījis drāmas un muzikālajā teātrī. Šis ir viņa pirmais darbs Metropolitēna operā. Viņš atzīst, ka nav mēģinājis ieviest izrādē psiholoģismu un injicēt jebkādas konceptuālas idejas, kuras būtu pretrunā ar partitūru un libretu. Režisors ir izvairījies no nepieciešamības vilkt paralēles starp Samsonu un Dalilu un XXI gadsimta situāciju, lai gan materiāls ļauj to darīt (konfliktu plosītā Gaza ir visas pasaules uzmanības centrā).
Piemēram, pirms diviem gadiem Parīzes Bastīlijas operā itāļu režisors Damjāno Mikjeleto pasniedza laikmetīgu, skarbu šā stāsta interpretāciju, kurā atbalsojās mūsdienu realitāte un politiskā radikalizācija. Finālā titulvaroņi bija gandrīz kā teroristi pašnāvnieki, kuri uzspridzina visu pasauli. Bija plānots, ka šis Damjāno Mikjeleto iestudējums tiks pārcelts uz Metropolitēna operas skatuvi, taču Ņujorkas teātris nolēma veidot košāku, vairāk piegludinātu, mazāk biedējošu un ne tik politizētu uzvedumu.
Metropolitēna operas izrādē izmantotās atsauces uz Holivudas klasisko kino nav nejaušas: režisors Darko Tresņaks neslēpj, ka darba procesā viņu ir iedvesmojis leģendārās aktrises Glorijas Svensones portrets, kura autors ir fotogrāfs Edvards Steihens. Šajā fotogrāfijā Glorija Svensone izstaro skaistumu un bīstamību – gluži kā Dalila.
Elegance bez klišejām
"Dalila ir kā Karmena – loma ir apaugusi ar klišejām," saka Elīna Garanča. Dalilas tēlā latviešu zvaigzne debitēja šā gada maijā Vīnes Valsts operas jauniestudējumā, kurā viņas partneris arī bija Roberto Alanja. "Dalilu bieži redz kā maitu un aprēķinātāju, kurai ir viens mērķis – iznīcināt Samsonu. Es uzskatu, ka viņa ir normāla sieviete, kurai ir jūtas," piebilst dziedātāja.
Metropolitēna operas direktors Pīters Gelbs apliecina, ka Samsona un Dalilas iestudējums tapis speciāli Elīnai Garančai. "Mecosoprāna repertuārā nemaz nav tik daudz iespaidīgu galveno lomu, un Dalila ir viena no tām," uzsver teātra vadītājs. Režisors Darko Tresņaks norāda, ka viņu fascinē Elīnas Garančas noslēpumainības aura. "Šāda līmeņa dziedātāja nevar atveidot lielas klasiskās lomas, nepaturot kaut ko sev. Māksliniecei nevajag atklāt sevi pilnībā. Intriga ir jāsaglabā," apgalvo režisors.
Elīna Garanča ir pārliecināta: "Samsona un Dalilas attiecības ir fatālas – emocionāli, psiholoģiski un fiziski. Viņi baro viens otru, pievelk viens otru. Dalilas tēlā vēlos parādīt gan maigumu, gan vājumu. Ticu, ka viņa iemīlas Samsonā. Dalila nav tikai aukstasinīga manipulētāja." Dziedātāja priecājas, ka šajā operā uzstājas kopā ar tenoru Roberto Alanju. "Esam dziedājuši daudzos Karmenas un Vertera iestudējumos. Roberto ir viens no partneriem, uz kuru varu pilnībā paļauties. Viņš ir dāsns un godīgs mākslinieks, absolūti uzticīgs darbam," norāda Elīna Garanča.
Roberto Alanja savu varoni raksturo šādi: "Samsons ir cilvēks ar vīziju, apgarots tautas vadonis, kuru pārņem ļoti spēcīgas vēlmes un alkas. Reliģija viņam ir kā mīļākā, un Dalila kļūst greizsirdīga, jo nesaprot Samsona attiecības ar reliģiju." Roberto Alanja ir sicīliešu izcelsmes francūzis, un Samsons un Dalila ir viņa kultūras sastāvdaļa: "Mani vienmēr ir saistījis šis varonis. Kad vecmāmiņa man lasīja Bībeli, Samsons bija mans iecienītākais tēls. Viņam ir Dieva dots spēks, un tajā pašā laikā viņš ir trausls. Dziedot Samsonu, ir svarīgi saglabāt skanējuma gaišumu – varonis ir ļoti jauns, un tā ir franču mūzika. Balsij ir nepieciešams spēks un izturība, taču ir būtiski atklāt partitūras eleganci un demonstrēt labu dikciju."
Drāma katru vakaru
Samsons un Dalila ir ciets rieksts. Roberto Alanjas un Elīnas Garančas sniegums ASV publicētajās recenzijās tiek vērtēts pretrunīgi, bez pārspīlētas sajūsmas. Brīvajā brīdī palasiet, kas rakstīts The New York Times, The Washington Post, Observer, Vulture un Ņujorkas sabiedriskās radiostacijas WQXR mājaslapā, blogā parterre.com un citos avotos.
Apskatnieki slavē latviešu prīmas grezno, nevainojamo mecosoprānu, tomēr daži norāda, ka Dalila nav ideāli piemērota Elīnas Garančas balsij, jo loma komponēta pārāk zemu un, dziedot šo partiju, māksliniece zemajā reģistrā nejūtas visai komfortabli, savukārt visas augšas sasniedz perfekti. Kritiķi atgādina, ka pērn pavasarī Elīna Garanča Ņujorkā pārsteidza ar juteklisku, uzbudinošu Oktaviāna partijas lasījumu Riharda Štrausa Rožu kavalierī (tās bija viņas atvadas no "bikšu lomas"), taču viņas Dalilai pietrūkst temperamenta un emocionālā ugunīguma. Pamazām operas gaitā Dalila iekarst, secina kritiķi.
Nopietnas vokālās grūtības Sensānsa operā nākas pārvarēt Roberto Alanjam: plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka pirmizrādē 24. septembrī viņš pieļāvis daudz kļūdu, diemžēl arī dramatiskajā finālā, kurā dziedātājam ir pārliecinoši jāparāda sava varoņa heroiskums: Roberto Alanja operas beigās "norāva" augsto si bemolu – šausmas! Vienu no turpmākajām izrādēm dziedātājs vispār nebija spējīgs pabeigt, un trešajā cēlienā viņu aizstāja lietuviešu tenors Kristians Benedikts. Tāda ir operas māksla – katru reizi tā ir cīņa par izdzīvošanu un drāma, tāpēc ar nepacietību un vieglu uztraukumu ir jāgaida tiešraide 20. oktobrī. Kā šo mūziku mums sestdien nodziedās zvaigznes?
Samsons un Dalila
Tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas
Kinoteātrī Kino Citadele 20.X plkst. 19.55 (atkārtojums – 24.X plkst. 18.30) Biļetes EUR 15,70–24