Atšķirībā no daudziem valsts līmeņa megaplāniem, ar kuriem arvien bijis līdzīgi kā ar Dullā Daukas centieniem sasniegt apvārsni, Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda ambiciozais projekts – pasaulslavenā latviešu diriģenta Andra Nelsona un Bostonas simfoniskā orķestra vieskoncerti Latvijā – ir izdevies. Lai gan Rīgas filharmonija teju pēc četrdesmit gadu ilgiem strīdiem un bezgalīgas politisko lēmumu novilcināšanas šobrīd vēl tikai tiek projektēta, Bostonas simfonisko orķestri Rīgā sagaidījām. Tas ir brīnums, kas tomēr ir noticis, ļaujot klātienē izjust, ko nozīmē iedvesmojoša izcilība. Vairākus gadus lolotais, neiedomājami dārgais, loģistikas ziņā sarežģītais un tāpēc teju neprātīgais projekts nelielajai Andreja Žagara fonda komandai ir izdevies, un šis ir tas gadījums – ja ir vērtīga ideja, atradīsies arī nauda.
Laika gaitā mums ir bijusi iespēja Rīgā dzirdēt Andri Nelsonu ar visiem trim viņa vadītajiem orķestriem – gan ar Birmingemas simfonisko orķestri, gan ar Leipcigas Gewandhaus orķestri un tagad Bostonas simfonisko orķestri –, kā arī ar Baireitas festivāla orķestri.
Laiks skrien ātri. Jau desmito sezonu Andris Nelsons ir Bostonas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs, un visu šo laiku ir caurvijis īpašs fokuss uz Dmitrija Šostakoviča simfoniskā radošā mantojuma koncertatskaņojumiem. Kompānija Deutsche Grammophon tos ir ierakstījusi, un vērienīgo desmitgades projektu vainago šā gada martā izdotais deviņpadsmit kompaktdisku komplekts, kurā Andra Nelsona, Bostonas simfoniskā orķestra un slavenu solistu koncertizpildījumā ir iemūžinātas visas piecpadsmit Šostakoviča simfonijas, instrumentālie koncertžanra darbi un opera Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Bostonas simfoniskā orķestra Eiropas turneja, kurā līdzās Vīnei un Prāgai tika iekļauta arī Rīga, ir veltīta 50. gadadienai kopš Dmitrija Šostakoviča nāves.
Bostonas simfoniskais orķestris sniedza divus koncertus Latvijas Nacionālajā operā. 11. maija koncerta programmā bija Sestā un Astotā simfonija, 12. maijā skanēja Pirmais vijoļkoncerts, kura soliste bija izcilā latviešu vijolniece Baiba Skride, un Piecpadsmitā simfonija. Kaut arī biļetes bija dārgas, tās tikušas izpirktas desmit minūtēs. Šie koncerti netika ne pārraidīti, ne ierakstīti, taču pirmais no tiem bija pieejams ikvienam bez maksas – to varēja skatīties uz lielā ekrāna pie Operas.
Humānisma idejas
Iekšējs kliedziens un ievainota dvēsele aiz groteskas spēles un smaida maskas ar draudīgu skarbās dzīves īstenības elpu pakausī. Ar to laikam jāsāk, raksturojot Dmitrija Šostakoviča radošo rokrakstu. Tas izriet no komponista likteņa, ko veidojusi gan viņa darbu nepelnīta nopulgošana un pat aizliegšana, gan varas uzstājīgi diktētās intonācijas un žanri (marši, trompetes kaujas signāli!, galu galā t. s. sociālistiskais reālisms) un intīms ievainotas mākslinieka dvēseles personiskums: sāpes, cerības, sapņi, ilgas. Laikmeta ainojums Šostakoviča mūzikā nav iedomājams bez zemtekstiem. Kā esot izteicies pats komponists: "Kas gribēs sadzirdēt – sadzirdēs!" Šie vārdi precīzi raksturo radoša gara attiecības ar padomju varu un cenzūru: tāpat kā "savējie sapratīs" Imanta Kalniņa dziesmā.
Andris Nelsons ir viens no tiem, kurš spēj izlasīt Šostakoviča mūzikas noslēpumus. Viņš to izjūt, jo pats ir dzimis un audzis vēl PSRS laikos, uz savas ādas izbaudījis to stindzinošo gaisotni un ģimenē daudz dzirdējis par iepriekšējo paaudžu cilvēku likteņiem. "Šostakovičs ir komponists, caur kuru es varu izpaust savu dvēseli. Man daudz ko gribas pateikt kopā ar viņa mūziku," diriģents atzina, pirms koncertiem Latvijā tiekoties ar presi. "Šostakovičam bija jādzīvo, jākomponē un jāmēģina attīstīties briesmīgajos Staļina gados, bet viņš bieži bija tuvu cietumam, izsūtījumam vai nogalināšanai. Mans galvenais mērķis, atskaņojot Šostakoviča mūziku, ir parādīt, ka tā ir ģeniāla neatkarīgi no laika un politiskās situācijas, kurā viņš dzīvoja. Mūzikas valodā viņš saprotas ar cilvēkiem un Dievu, sastopas ar ļauno un labo. Mūsu misija ir pateikt pasaulei, kādas vērtības ir svarīgas un ka mēs par tām un humānisma idejām cīnāmies," preses konferencē teica Andris Nelsons, uzsverot, ka ir atkal pienācis laiks aizstāvēt humānisma idejas.
Sāpes un cerība
Šostakoviča simfoniskie opusi mūsu koncertapritē neskan bieži, un kur nu vēl monogrāfiskās, antoloģiskās programmās. Nesagatavotam klausītājam šāds Šostakoviča mūzikas koncentrāts ir izaicinošs pārbaudījums, jo pat zvērināti mūzikas mīļotāji ir radināti pie koncertiem ar jauktām dažādu laikmetu komponistu programmām. Turklāt daudzslāņaino Šostakoviča mūziku nevar tā vienkārši baudīt, atslābstot brīvā vakarā. Te arī klausītājiem pašiem ir jāpiepūlas un ļoti, ļoti jākoncentrējas. Jāstrādā, turklāt iztiekot bez ierastajām piedevām, ko publika parasti gaida un uztver kā īpašu balvu un izklaidi. Izņēmums bija vienīgi Baibas Skrides brīnišķīgi, izsmalcināti un poētiski nospēlētā daļa no vācu baroka komponista un vijolnieka Johana Paula fon Vesthofa (1656–1705) Trešās partitas, virtuozajā faktūrā izlobot un izceļot nojaušamo melodisko līniju. Starp citu, šis ir viens no mūzikas vēsturē pirmajiem zināmajiem opusiem, kas rakstīts vijolei solo.
Abos vakaros Andra Nelsona un Bostonas simfoniskā orķestra sniegumā klausītājus spilgti un saviļņojoši uzrunāja gan izsmalcinātība un trauslums, gan milzīga jauda. Spēks un arī sapņains, silts maigums. Dramatisms. Sarkasms. Humors. Rotaļīgums. Lirisms. Turpat blakus brutālajai dzīves īstenībai un uzspēlētiem "obligātajiem" maršiem un trompešu fanfarām – ēterisks garīgs lidojums, faktiski lūgšana, kas tik īpaši bija sajūtama gan Astotās simfonijas finālā un Piecpadsmitās simfonijas fināla kodā, gan arī vijoļkoncertā, tostarp tā izvērstajā solokadencē. Sapņojums. Ilgas. Un bezjēdzīgs, neapturams, motorisks amoka skrējiens, kas, piemēram, Sestās simfonijas trešajā daļā beidzas, ieskrienot ar pieri tieši sienā. Izteiksmīgas bija groteskās, enerģiskās, bet saltās dejas (galopi, valši) ar nāves elpu pakausī. Par to pašu, tikai citādi – filosofiskā aspektā – runā simfoniju pasakaljas un sēru marši. Dramatiski eksistenciāla, skaudra ainava. Dziļas personiskas sāpes, bet arī cerība, vēršot skatu uz debesīm un meklējot mierinājumu lūgšanā, kas toreizējos apstākļos bija iespējams tikai slepeni, vienīgi absolūtajā simfoniskajā mūzikā.
Viss par šo Šostakoviča atklāsmes plašo emocionālo amplitūdu teiktais attiecas gan uz Andri Nelsonu, kurš ārkārtīgi iedvesmojoši vadīja orķestri cauri Šostakoviča sarežģītajām partitūrām, gan uz Bostonas simfonisko orķestri, gan uz Pirmā vijoļkoncerta solisti Baibu Skridi. Viņi visi šīs mūzikas lasījumā bija vienoti. Pats galvenais – viss bija patiesi un cilvēciski, kā izcelts no pašu mūziķu sirds dziļumiem un personiskās pieredzes. To vēl jo vairāk pastiprināja Andra Nelsona pieeja simfoniskajām partitūrām un orķestrim kā kamermūzikai, kurā ir būtiska katra vissmalkākā kustība un nianse. Šo kamerīgo muzicēšanu viņš prot lieliski panākt ar nepārspīlētiem, līdz pat pirkstu kustībām precīziem žestiem, kam orķestra mūziķi atsaucas ārkārtīgi jūtīgi un ar pilnīgu pašatdevi. Pamatā ir visaugstākā profesionālā meistarība un spēles kultūra. Pie tās vēl atgriezīsimies, jo tā ir patiesi apbrīnojama.
Spēles kultūra
Klausīties Bostonas simfonisko orķestri ir īpaša bauda. Tas apbur ar neparasti homogēnu, harmonisku koptoni, kurā pūšaminstrumenti nedalāmi saplūst ar stīgu instrumentiem. Tieši te slēpjas Bostonas orķestra neatkārtojamais valdzinājums. Bet tas ir tikai sākums. Kad runājam par orķestra spēles kultūru, ar to saprotam visu – no ikviena individuāla instrumenta un instrumentu grupas spēles precizitātes, toņa un artikulācijas niansētības līdz visa ansambļa izkoptībai, saspēles meistarībai un izteiksmībai.
Koncertu bija vērts apmeklēt kaut vai tikai brīnišķīgo angļu raga solo dēļ, it īpaši Astotajā simfonijā. Tāpat arī apbrīnojami saliedētā un izkopti muzikālā trompešu grupas ansambļa dēļ, kurš pārsteidza, parādot, ka arī trompetes spēj spēlēt uz pašas klusuma robežas, neparasti maigi un apgaroti. Trompetisti, sēžot turpat savā vietā, spēja arī uzburt tādu telpiskās perspektīvas ilūziju, kādu citkārt diriģenti cenšas radīt, izvietojot atsevišķus mūziķus aizkulisēs vai citās vietās. Izrādās, arī trompetes, tromboni un pat tuba var iekļauties kamermuzicēšanas estētikā, bet var arī spoži mirdzēt Rosīni Vilhelma Tella vai padomju stila fanfarās, vai kā no dziļdziļas dzelmes dobji izceļot Vāgnera Dievu mijkrēšļa likteņvadmotīvu.
Absolūtas perfekcijas un ideāla ansambļa paraugs bija mežragu grupa, tāpat arī klarnešu, oboju un fagotu sniegums. Nekādos vārdos ne tuvu nav aprakstāma flautistu meistarība, it īpaši piccolo flautistes žilbinošā, atraisītā virtuozitāte. Un kā basklarnetes un kontrfagota skanējums izcēla rēgainās tēlainības atklāsmes brīžus!
Bija liela laime klātienē klausīties izteiksmīgo un saliedēto stīgu grupu ar orķestra pirmās vijoles Neitana Kola neaizmirstamajiem solo (abos vakaros) un čellu koncertmeistara Blēza Dežardēna solo (15. simfonijā). Šajā simfonijā vijoles nepārprotami zīmīgi parādīja, ka viena no tajā ievītajām skaistajām melodijām ir izaugusi no kompaktā Tristana un Izoldes sākuma motīva. Varētu turpināt sajūsmināties par sitaminstrumentiem, arfu, čelestu – piedodiet, ja būšu kādu aizmirsusi. Es gluži vienkārši tāpat kā visi klausītāji pārpildītajā Operas zālē sēdēju kā elektrizēta saskarē ar īstu mākslas brīnumu. Bija laimīgi visi, kuri to piedzīvoja.