Sākumā tas bija viens Notikums – patiešām ar lielo burtu – Piena svētkos, kad pulciņš jaunu mūziķu, kurus kopā savāca Jānis Šipkēvics, nospēlēja Imanta Kalniņa dziesmu programmu, kuras pamatā bija kopā ar Ainaru Mielavu tapušais 1997. gada albums Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet, pievienojot arī dažas senāku periodu Imanta Kalniņa dziesmas, kuras līdz šim bija dzirdētas grupas Turaidas Roze izpildījumā. Koncerts otro reizi tika spēlēts Salacgrīvā festivālā Positivus, kas tā ievilka, ka izgāzās mans plāns šai jau dzirdētajai programmai veltīt neilgu laika sprīdi, lai drīz vien steigtos ķert nākamo svarīgo koncertu uz citas skatuves. Kā pieķēdēts pie skatuves, noklausījos visu. Sekoja albums ar tām pašām dziesmām, tas bija svarīgi, lai šo notikumu piefiksētu.
Rezultāts bija sasniegts – Imantu Kalniņu sadzirdēja un iepazina gados jauns klausītājs, kurš gan jau zināja Jāņa Šipkēvica grupu Instrumenti, Alisi Josti kā dziesminieci, Zelmu Jēgeri kā reperi Viņu, lai caur šiem stumbriem un zariem tagad iepazītu arī Eviju Vēberi, Loretu Medni, Miķeli Putniņu un Matīsu Čudaru. Imanta Kalniņa nemirstīgo klasiku sāka spēlēt vēl jaunāki mūziķi – Carnival Youth pērn atkal par lielu hitu padarīja Jura Strengas pirms piecdesmit četriem gadiem pirmoreiz dziedāto Dzeguzes balsi, ar krievu romanču piesitienu Imanta Kalniņa senās dziesmas citādi pasniedza pianiste un dziedātāja Katrīna Gupalo albumā 7 skumjas zvaigznes.
Tik labi kopā būt
Aptuveni pirms gada klīda baumas, ka mūziķu apvienība Nepāriet gatavo jaunu Imanta Kalniņa un Ainara Mielava programmu, kas top speciāli viņiem. Tomēr ar klasiķiem ir kā ar augiem, kurus vari stimulēt ar visādiem moderniem līdzekļiem, cik vien vēlies, bet tie augs tikai tad, kad patiešām sajutīs apstākļus, kad to vienkārši nevar nedarīt. Savulaik grupa Autobuss debesīs, kas bija kļuvusi tautā populāra ar Imanta Kalniņa dziesmām, savā piektajā albumā Taureņiem, kaijām un spārēm (2004) piedāvāja pašu (Kārlis Auzāns un Emīls Zilberts) sacerētas kompozīcijas, kurās bija jūtams kolektīvam pielipušais klasiķa rokraksts, jo dziesmas patiešām bija lieliskas, bet tagad jau aizmirsušās, un nācās tās meklēt, lai atcerētos.
Līdzīgi uz Imanta Kalniņa viļņa, kā atzīst paši, bija arī Nepāriet dalībnieki, kad pēc inerces (līdzīgi kā ar projektu Viegli – ir taču tik labi kopā būt) pienāca laiks jaunam albumam, bet dziesmas bija jāraksta pašiem. Jānis Šipkēvics mūziķiem esot iedevis sava skolas biedra Marta Pujāta dzejoļus kā mājas darbu, un nu ir gatavs cienījams rezultāts. Tas, protams, nav Kalniņš, bet mūziķiem ir izdevies saglabāt viņam raksturīgo līdzsvaru dziesmu uzbūvē, neliekot izcelties tikai vienam solistam, pārējos atstājot pavadītāju lomās, bet piešķirot nozīmi katrai skaņas niansei aranžējumos.
Svarīgs ir viss
Ne mazāk svarīgs par balsīm Nepāriet jaunajā albumā Lūk ir Gata Zaķa sakārtotais skanējums kā kopums, Rinalda Maksimova jūtīgā sitamo instrumentu spēle, Kārļa Josta stabilais bass un Evijas Vēberes elektronisko skaņu virtenes pašas ne ar vienu nesajaucamajā unikālajā balsī dziedātajā dziesmā Pārpārēm, kam ar trauksmainiem ģitārskaņu triepieniem punktu pieliek Matīss Čudars, kura muzikālo ieguldījumu visā albumā novērtē arī pārējie dalībnieki, – kā ģitārists viņš ir īsts profesionālis, kuram ir izdevies saglabāt kaisli pret darāmo.
Iepriekšējā Nepāriet albumā Matīsa Čudara dziedātā dziesma Nesteidzini nešaubīgi bija viena no virsotnēm, savukārt jaunā albuma skaņdarbs Mana sirds liek noritēt pa vaigu asarai, ka trio Spāre (Matīss Čudars, Jānis Ruņģis, Artis Orubs) vairs nav, jo Spāres mūzikā dzirdētos ģitāras gājienus var saklausīt arī citās albuma dziesmās. Intonatīvi labākā stāstniece, kas visvairāk liek ļauties Marta Pujāta dzejai, ir Lorete Medne, savukārt Alise Joste peld kā pa sapņu upes straumi vai vienkārši stāv pie ezera zaļa, klusi un brīnišķīgi, jo viņa pēc diviem lieliskiem šā gada Austras balvai nominētājiem albumiem (soloalbums ŠāKāTā un grupas Nesen albums Tas būs ilgi) var uzelpot un spēlēties.
Par albuma noskaņu vislabāk iemiesojošajām kompozīcijām gribētos kronēt visa kolektīva izpildīto draiskulīgo darbu Tavs raksturs, ko jau iztēlojos kā audiogalviņu kādā pusaudžu psiholoģisko problēmu risināšanas pārraidē, un Miķeļa Putniņa skaisti nodziedāto opusu Ness, kas ir trāpīgi izraudzīts par singlu. Jānim Šipkēvicam žetons par dziedāšanu zemākā balss reģistrā nekā parasti dziesmas Jūdze pantā, piedziedājumā tomēr ieslīgstot The Sound Poets histēriskajā patosā, ko vēl pastiprina vienīgais patiešām kaitinošais albuma elements – gandrīz spiedzīgie sieviešu bekvokāli, kas šķiet kā aizgūti no projekta Viegli ierakstiem, bet laikam jau tie darbojas. Arī katram klausītājam galu galā ir savs raksturs ar vieglāk vai grūtāk pieņemamām īpatnībām, un visiem ir jāsadodas rokās, lai neviens mūsdienu pasaulē nejustos nesaprasts un atstumts.
Tagad, kad albums vēl ir jauns un aktuāls, tajā var atrast un novērtēt arī daudz ko šeit nepieminētu, bet pēc desmit un vairāk gadiem to, visticamāk, piemeklēs līdzīgs liktenis kā Taureņiem, kaijām un spārēm. Ceru, protams, ka kļūdos.