Četri orķestri un diriģenti līdz ar trim solistiem vienā koncertā, kas organizēts trijās daļās, raksturo vakara koncentrēto ietilpību jeb vērienu.
Latviešu varoņi
Jānis Mediņš ir vairāku žanru pamatlicējs latviešu mūzikā. Līdzās Alfrēda Kalniņa Baņutai viņa Uguns un nakts aizsāka latviešu nacionālās operas žanru. Viņš radījis arī pirmo latviešu baletu (Mīlas uzvara, 1934), pirmo klavieru trio (1930) un pirmo alta sonāti, pirmo klavierkoncertu (1932) un pirmos simfoniskos tēlojumus (Imanta, 1923, Zilais kalns, 1924). Lai arī tie joprojām bija tikai latviešu simfoniskās mūzikas pirmie soļi, Jāņa Mediņa mūzikas tēmu un instrumentācijas krāšņums jau ir rada Riharda Štrausa orķestrāli krāšņajiem, programmatiskajiem simfoniskajiem vēstījumiem. Turklāt svarīgi, ka, citējot muzikoloģi Ingrīdu Zemzari, "Jānis Mediņš savā mākslā pilnībā izdzīvo Latvijas Varoņa dzīvi".
Zilais kalns, kas atrodas Ziemeļvidzemē netālu no Valmieras, ir sena svētvieta. Iespējams pat, ka tieši šis bijis leģendārais, mūsu literatūrā un mūzikā daudz apdziedātais Beverīnas pilskalns.
Ņemot vērā, ka kopš 1944. gada komponists dzīvoja emigrācijā Zviedrijā, padomju vara viņa veikumu īpaši nepopularizēja. Taču arī šodienas koncertdzīvē viņa simfoniskie tēlojumi līdzās pārējam mūsu mūzikas mantojumam ir reti cilāta vērtība. Līdzās komponistu rosināšanai radīt jaunus simfoniskos darbus mūsu piemirsto vērtību celšana gaismā ir nozīmīga Latviešu simfonisko lielkoncertu misija. Simboliski, ka Jāņa Mediņa Zilo kalnu atskaņoja Latvijas Nacionālās operas orķestris, kuru viņš diriģēja divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Atrašanās uz skatuves paaugstinājuma un uzmanības centrā (nevis pavadot svētku galā koncerta un šogad Rīgas Operas festivālā gaidāmā Verdi Rekviēma solistus) šim kolektīvam nav ikdiena. Turklāt ne savā namā. Bija jūtams stress. Zināma piesardzība slāpēja nianses un dramatisko kulmināciju, taču diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un pūšaminstrumentu grupas mūziķu atdeve, sākot ar izteiksmīgo angļu raga melodiju solo, darīja Jāņa Mediņa tēlaino mūziku dzīvu un spilgtu. Nepavisam ne muzejisku. Starp citu, labs risinājums bija operas orķestra iziešana cauri skatītāju zālei, vienlaikus sagaidot uz skatuves Liepājas simfonisko orķestri. Gan ietaupīts laiks, gan kolektīviem nav jādrūzmējas šaurajā aizskatuvē.
Solistu harisma
Jau piecpadsmit gadu ilgajā Latviešu simfoniskās mūzikas koncertu tradīcijas vēsturē šī nebija pirmā reize, kad uzmanības centrā bija spilgti solisti, koncertžanra darbu izpildītāji. Tas ir dabiski, jo publikas iemīļotu mūziķu vārdus vienmēr būs vieglāk pārdot nekā simfonijas…
Pateicoties uzdevumiem, kurus izpildītājiem saksofonkoncertā Plastmasas temperatūra/Temperature of Plastics izvirzījis savā daudzveidībā neprognozējamais jaunais komponists Platons Buravickis, vakara visatraktīvākie un jaudīgākie varoņi izrādījās saksofonists Aigars Raumanis un orķestris Sinfonietta Rīga ar savu vadītāju Normundu Šnē pie diriģenta pults. Opuss, kura pirmatskaņojumu dzirdēju pērnziem festivālā Saxophonia, ir īsts Platona Buravicka "agresīvā skaistuma" paraugs – pilns ar instrumentu radītiem skaļiem un brutāliem industriālās ražošanas trokšņiem un ritmiem. Izteiksmē tikpat nepiegludināts kā pasaules ekoloģijas glābšanas aktīvistes Grētas Tūnbergas publiskās uzstāšanās. Arī tēma tā pati, tikai vēl pieslēdzot zinātnisko fantastiku: solists jeb "aģents Saxs" ieradies uz zemes glābt cilvēku pasauli, kura slīgst dabai kaitīgo plastmasas atkritumu kalnos.
Te ir ko pasvīst visiem, bet jo īpaši solistam, un Aigars Raumanis neslēpj, ka pēc koncerta pirmatskaņojuma juties, kā noskrējis maratonu. Saksofona partija ir ekstrēmi dinamiska, strauja un virtuoza. Solista attiecības ar orķestri risinās kā eksistenciāla cīņa. Solo kadence – multifonijas kliedzienu un gārdzienu pilnā agonija skaņdarba kulminācijā vien ir ko vērts… Aigars Raumanis, kurš ar visu to tiek galā, ne velti ir nonācis starp pretendentiem uz Lielo mūzikas balvu 2019. Viņš ir viens no spilgtākajiem mūsu mūziķu jaunās divdesmitgadnieku paaudzes talantiem.
Emocionāli spilgti
Nav jābrīnās, kāpēc Arturs Maskats savu Divpadsmito Liepājas koncertu klavierēm un orķestrim ir komponējis tieši pianistam Reinim Zariņam. Viņš ir dziļš, izsmalcināts un jūtīgs mākslinieks, kurš spēj aizrakties līdz visslēptākajām mūzikas vēstījuma šķautnēm un uzrunāt emocionāli spilgti un tieši, taču bez teatrālas uzspēles. Viņa virtuozitāte ir pašsaprotama.
Nenoliedzot zināmu intuitīvisma devu, Reinis Zariņš pirmkārt ir pianists domātājs. Tik pamatīgi iedziļinājies Artura Maskata darbā, ka uzskatāms teju par tā līdzautoru. Gan autoram, gan Liepājas simfoniskajam orķestrim, diriģentam Atvaram Lakstīgalam un solistam sestdienas vakarā bija priekšrocība vēlreiz atgriezties pie opusa, kas pirmatskaņojumu piedzīvojis
2017. gada pavasarī Lielajā dzintarā un iemūžināts arī CD. Klavierkoncerts ir Artura Maskata simfonisko deju turpinājums, tikai ar klavieru solopartiju. Tas turpina ekspresīvo, emocionāli intensīvo stīgu, kas pirmoreiz aizskarta viņa starptautiski populārajā Tango, vēlāk arī baletā Bīstamie sakari un opusā Pusnakts Rīgā kamerorķestrim. To apliecina arī klavierkoncerta daļu tēlainie nosaukumi, kurus iedvesmojuši Federiko Garsijas Lorkas dzejas motīvi un kuriem diemžēl nebija pieticis vietas drukātajā programmiņā: 1. Dejas pavasara lietum un vējam. 2. Dejas mēnessgaismai. 3. Dejas rītausmai.
Aktuālajā lasījumā īpaši uzrunāja abas pēdējās – tieši tajās Artura Maskata simfonisms visciešāk savijās ar Reiņa Zariņa spēlēto klavieru personisko balsi. Līdz pat eleganti gaisīgajam daudzpunktam, ar kuru apraujas fināls.
Simfonisms bez simfonijas
Lai gan šoreiz programmā nebija nevienas simfonijas un kārtējo reizi dominēja koncertžanra opusi, to lielā mērā kompensēja orķestru izteiksmības būtiskā loma šo skaņdarbu partitūrās. Tāds (katrs savā veidā) ir gan Artura Maskata krietni simfonizētais Divpadsmitais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim, gan Platona Buravicka ekstrēmi industriālais koncerts Plastmasas temperatūra saksofonam un kamerorķestrim, kurš šoreiz nedrīkst būt inteliģenti izsmalcināts.
Protams, teikto apliecina arī spēles un polistilistikas meistara Marģera Zariņa (1910–1993) svīta Grieķu vāzes , kuras vitālais, rotaļīgais artistiskums un spilgti eksotiskā tēlainība 1960. gadā bija kā svaigs gaisa malks ideoloģijas samocītās latviešu mūzikas kontekstā. Jāpiebilst: lai gan sākotnēji (jau 1945. gadā) Grieķu vāzes tapa klavierprelūdiju veidolā, piecpadsmit gadu vēlāk radītā versija klavierēm ar orķestri, kas Vestarda Šimkus, diriģenta Gunta Kuzmas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegumā vainagoja sestdienas koncertu, uzrunāja ar spilgtu un krāšņu orķestra tembrālo krāsu paleti, ko LNSO izgaismoja pilnā mērā. Komponists savā mūzikā būtībā strādā kā teātra režisors, un te nu vietā bija impulsīvais azarts un teatrālisms, kas Vestardam Šimkum ir asinīs.
Daudzsološs vingrinājums
Rolands Kronlaks, kuru pazīstam kā elektroniskās mūzikas guru (arī kā asociēto profesoru un Mūzikas tehnoloģiju katedras vadītāju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā), LNSO izpildījumā klausītāju vērtējumam piedāvāja savu pirmo simfonisko opusu lielam simfoniskam orķestrim Plūsma. Sākotnēji gan bijusi doma jaundarba mūzikas valodā iepludināt arī elektroniku, tomēr tā atmesta, koncentrējoties uz orķestra iespējām – neslēpjoties aiz elektronikas, izkāpjot no komforta zonas. Skaņdarbs nav pat desmit minūšu ilgs, toties ir ļoti blīvs un koncentrēts skaniskās informācijas nozīmē, skanējumā principiāli iesaistīti pamatgrupu papildinošie instrumenti, specifisku krāsu radītāji – basklarnete, kontrfagots, piccolo flauta. Konsekventi, ar pedantiska intelektuāļa mērķtiecību pētītas orķestra skanējuma faktūras, tā slāņu mijiedarbība, intonatīvie žesti, ritmi, laika un telpas izjūta.
Ir interesanti sekot Rolanda Kronlaka orķestra Plūsmai kā procesam, jo tam ir raksturīga iekšējā daudzveidība. Polifonija mūsdienīgā tvērumā, ko būtu vēl interesantāk izpētīt arī vizuāli, partitūrā. Rolanda Kronlaka pirmais īsti simfoniskais vingrinājums ir labs pamats turpinājumam, jo ir profesionāli uzrakstīts darbs.
Kur
anti maskats
bešā