Stroboskopu gaismās šķietami lauztām kustībām dejojoši tumši stāvi seko apdullinošu ritmu vibrācijām, ko caurauž griezīgu melodisku skaņu uzplaiksnījumi. Šādas ainas var piedzīvot industriālās mūzikas pasākumos Sturm, kas jau trīsdesmit gadu Rīgā pulcē savējos, kurus uzlādē un iedvesmo ļaušanās masīvam skaņu uzbrukumam. Reti kādai subkultūras parādībai veltītās pasākumu sērijas izdzīvojušas cauri gadu desmitiem, jo mainās gan pašu rīkotāju intereses un prioritātes, gan arī publikas ieradumi, nemaz jau nerunājot par paaudzēm, kas lielākajā daļā gadījumu elementāru dabisku iemeslu dēļ nemēdz pārņemt iepriekšējo gaumi, īpaši jau mūzikā, ja tā kopš bērnības tikusi uzspiesta. Tomēr industriālās mūzikas scēna Rīgā izrādījusies tik noturīga, ka tai veltītā pasākumu sērija un arī žanra mūzikas ierakstu izdevniecība Sturm 28. martā svinēs jau trīsdesmit gadu jubileju savā tagadējā mājvietā – Vagonu kvartāla kroga 1983 nelielajā koncertzālē, kurā tiks virtuāli izstādīti arī visu triju desmitgažu pasākumu plakāti. To nemainīgais autors ir mākslinieks Walter Werner. Lielākoties tie ir askētiski tieši, bet vēsturē ir arī tik ekstrēmi eksemplāri, ko pārsteigtie ļaudis prasījuši aizvākt.
Deviņdesmito gadu sākumā, atgriezies pēc diviem Vācijā izglītojoties pavadītiem gadiem ar apmeklētajos koncertos un panku diskotēkās iegūtu pieredzi, kā arī taustāmu bagātību – aptuveni tūkstoti kompaktdisku, kas tajos laikos bija milzu vērtība –, Knābis (Reno Krauklis) sāka tos likt lietā, spēlējot regulāras diskotēkas Krāmenē, kā sarunvalodā tika dēvēts jau kopš astoņdesmitajiem gadiem kā dažādu šeit neierastu jauniešu pasākumu vieta atdzīvojies Krāmu ielas 4 pagrabs Vecrīgā.
Šajā muzonā nav robežu
Daudzi Knābi atceras ne vien kā, iespējams, publiku vislabāk saprotošo Rīgas dīdžeju, bet arī kā izglītotāju, kurš iepazīstināja ar iepriekš šeit mazpazīstamu vai pavisam nepazīstamu mūziku – dažādiem tolaik aktuāliem roka apakšžanriem un industriālo mūziku.
"Maz jau tas muzons bija šeit dabūjams, un Vācijā man atvērās slūžas. Sākumā viss underground, kas bija vai nebija topā, tur tika gāzts ārā! Vienreiz nospēlēju Krāmenē, un jau trešajā reizē bija pilns ar cilvēkiem, kuri no visiem pāķiem uz Rīgu sabraukuši, pat no Lietuvas. Ceturtdienās skanēja riktīgs industriālais vājprāts, un tas arī bija sākums. Tā elektronika un industrija baigi patika – tas bija mans svētums, tāpēc sāku šķirot tos diskus, tiekot vaļā no Rage Against the Machine un labāk piepērkot vēl kādu Skinny Puppy. Parādījās arī arvien vairāk fanu – izrādījās, ir vēl daudzi cilvēki, kuriem tas vajadzīgs, un sapratu, ka vajag to industriju spēlēt. Man patika tas, ka industriālajā scēnā ir mesidžs par tēmām, kādu nav citur, izceļot maksimālo "černuhu", par ko cilvēki parasti izvairās runāt tieši. Šajā muzonā nav robežu – ir visādi neparedzēti pavērsieni un pārsteigumi. Instrumenti pieļaujami visādi – no āmura un urbja līdz labākajai elektronikai, ja tas viss ir tik patiesi, ka mēs to sajūtam burtiski fiziski," ar milzu aizrautību balsī stāsta Knābis.
Walter Werner piebilst, ka toreiz pasākumi vēl nenotika naktīs, bet no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā, kad vēl bija iespēja ar transportu nokļūt mājās, jo nekādu nakts krogu, kur pēc tam doties, arī vēl nebija, līdz parādījās Pulkvedis (ilggadējs populārākais Vecrīgas krogs Pulkvedim neviens neraksta), kas kļuva par Sturm pirmo mājvietu. "Uztaisīju pirmo, otro – wow, viss aizgāja un panesās, pateicoties ne tikai man, bet arī komandai, kurā katram bija savas prasmes. Piemēram, Walter sāka darboties ar dizainu – viņš labi saprata mani no pusvārda, un es viņu arī. Uzrunāt cilvēkus ar plakātu dizainu ir ļoti svarīgi,' saka Knābis.
Izraisa atkarību!
Industriālās mūzikas klausītājs mīl ekstrēmi skaļu, taču tehniski augstā kvalitātē atskaņotu elektronisko mūziku atbilstošā vidē, kurā sanākušie vienmēr ir savējie, pat ja nepazīst cits citu jau gadu desmitiem, – nejauši šajos pasākumos nokļuvušie ātri saprot, ka šī nav viņu īstā vieta, un atbirst paši. Oriģinālie Sturm suvenīri vienmēr izceļas ar augstu kvalitāti, un Knābis gatavs padziļinātākai izpētei nobriedušajiem šīs mūzikas klausītājiem piedāvāt arī industriālo literatūru un filmas, lai ietu arvien dziļāk tajā visā iekšā ne tikai ar mūzikas klausīšanos un savu izskatu vien.
Šajos gados Sturm pasākumi notikuši klubos Teritorija, Metro, Depo, nesen arī One One, pēdējā pusgadā – 1983. Paaudzes pakāpeniski nomainās, bet Sturm pasākumos aizvien ir sastopami arī veterāni, kuri tos apmeklē kopš deviņdesmito gadu vidus, jo industriālā – līdzīgi kā klasiskā – mūzika izraisa atkarību un gandrīz viss pārējais šķiet kā neuzkrītošs fons, ko prasās izslēgt elektroenerģijas taupīšanas nolūkos.