Ja man būtu tāda iespēja, es Vāgneram gribētu pajautāt, kā viņš jutās, kad izdzirdēja Baireitas Festivāla namā pirmoreiz skanam operu Reinas zelts, aizsākot tetraloģiju Nībelunga gredzens. To ievērojamajam vācu komponistam, operdrāmu lielmeistaram Rihardam Vāgneram būtu jautājis diriģents Korneliuss Meisters, kurš diriģēs šīs operas iestudējuma atjaunojuma pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā 8. martā. Tikai divās izrādēs 8. un 10. martā (otro izrādi diriģēs Rīgā jau pazīstamā jaunā vācu diriģente Joana Malvica) šopavasar atkal būs skatāms Berlīnē dzīvojošā norvēģu režisora Stēfana Herheima 2006. gada iestudējums, kas Latvijas Nacionālajā operā toreizējā galvenā diriģenta Andra Nelsona vadībā aizsāka vērienīgās Vāgnera tetraloģijas iestudējumu projektu. To vainagos visa cikla izrādīšana Rīgas Operas festivālā šā gada jūnijā, godinot komponista 200 gadu jubilejas atceri Rīgā, kur Vāgners jaunībā vadījis Rīgas Vācu teātri.
LNO gatavojas vēsturiskam gadsimta notikumam, jo vienīgais visa Nībelunga gredzena cikla iestudējums Rīgā līdz šim noticis pirms 111 gadiem – tikai 1902. gadā.
Solistu zvaigznājs
Operas Reinas zelts iestudējuma atjaunojumā ir iesaistīts augsta līmeņa starptautisks solistu ansamblis. Tas nācis no Zviedrijas, Vācijas un Krievijas. Kopā ar LNO solistiem Armandu Siliņu, Andri Ludvigu, Krišjāni Norveli, Rihardu Mačanovski, Danu Bramani, Ilonu Bageli, Airu Rūrāni, Juliannu Bavarsku un Kristīni Zadovsku uz skatuves kāps viens no Skandināvijas vadošajiem baritoniem Frēdriks Seterstrems un Baireitā dzimušais Ralfs Lūkass (dieva Votāna lomā), zviedru tenors Jērans Eliasons (uguns dieva Loges lomā), vācu basbaritons Olivers Cvargs (Alberiha lomā).
Atveidot Mīmes lomu ieradies zviedru tenors Bengts Ūla Morgnijs, kurš šo pretrunīgo varoni – ļaunuma pilno pāridarījuma upuri – pie mums spilgti ir atklājis arī krietni izvērstākajā šī tēla partijā operā Zīgfrīds (2008), kuru, tāpat kā pārējās cikla daļas Valkīra (2007) un Dievu mijkrēslis (2011), iestudēja režisors Viesturs Kairišss kopā ar diriģentiem Andri Nelsonu un Korneliusu Meisteru.
Zemes dievietes Erdas lomā atgriežas Ļubova Sokolova, tikumības dievietes un Votāna sievas Frikas lomā – zviedru mecosoprāns Martina Dike, kura šajā tēlā Rīgā iepriekš izpaudusies Valkīrā.
Dievi un cilvēki gredzena varā
Operā Reinas zelts sākas cīna par maģisko gredzenu, kurš tā īpašniekam sniedz varu pār visu pasauli. Taču gredzens ir nolādēts un nes tikai nelaimi. Kamēr vien tas netiks atdots atpakaļ Reinas tumšajai dzelmei, nebūs miera ne uz zemes, ne dievu mitekļos. Gredzens ir kā robeža starp varu un mīlestību. Kur tas atmirdz, dzimst varaskāre un alkatība. Ciklā Nībelunga gredzens, kuru Vāgners rakstīja 26 gadus, šis pareģojums piepildās līdz mielēm.
"Visi varoņi Gredzena spēlē izmanto jebkādus līdzekļus cīņā par varu un tiesībām veidot realitāti, kas viņiem pašiem šķistu jēgpilna. Pat dievu dievs, īstenības radītājs un tās kārtības sargs izrādās iesprostots paša realitātes mākslīgumā. Tas, kas sākotnēji šķiet spēcīgs un skaists, patiess un īsts, spēles gaitā izrādās viņa pašpārliecinātības diktēti nožēlojami pūliņi. Kopš dienas, kad dievi uzmeistaroja sev teatrālo skatuvi, kurā pašiem nemitīgi izrādīties, tie nekad vēl nav bijuši tik ļoti cilvēcīgi un cilvēki – tik ļoti pakļauti viņu žēlastībai," iestudējuma koncepciju skaidro režisors Stēfans Herheims.
Pirms septiņiem gadiem viņš Rīgā veidoja Reinas zelta iestudējumu, pats būdams vēl jauna un daudzsološa režisora statusā. Toreiz tas bija vēl tikai otrais Vāgnera operas iestudējums režisora mūžā, pēc Tanheizera Lincas teātrī, taču jau 2008. gadā Herheims debitēja Baireitas festivālā, turklāt ar vērienīgo, kristīgi filozofisko Parsifālu, par to saņemot žurnāla Opernwelt gada režisora titulu. Pašreiz britu laikraksts The Guardian godā režisoru par "spožāko vāgneristu no dzīvajiem". Stēfans Herheims ir tik pieprasīts un aizņemts, ka Rīgā šoreiz nav manāms un iestudējuma atjaunošanu uzticējis savai asistentei – vācu režisorei Terēzei Šmitei.
Sapņu teātra aprises
Doma par operu pēc vācu nacionālā eposa par Zīgfrīdu un Nībelungiem Vāgneram radās 1848. gadā, tomēr tikai 1874. gadā Nībelunga gredzens beidzot bija pabeigts. Mitoloģiskajos vācu un ziemeļzemju eposu un teiku tēlos (varbūt arī latviešu: ja man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā?) tas brīdinoši zīmē baisu cilvēces sabrukumu, pasaules galu. Visas tetraloģijas pirmiestudējums notika speciāli celtajā Vāgnera teātrī Baireitā 1876. gadā. Zīmīgi, ka tieši šī Vāgnera sapņu teātra aprises varam atpazīt Reinas zelta Rīgas iestudējuma scenogrāfijā, kuru, tāpat kā izrādes kostīmus, veidojusi Heike Šēle. Tas ir Votāna ilgi lolotais dievu miteklis Valhalla, kuru viņš vēlējies uzcelt par katru cenu.
Kad nepietiek visa dievu un pasaules valstības zelta, ar ko samaksāt milžiem par Valhallas uzcelšanu, nākas viņiem atdot arī Alberiham atņemto gredzenu… Šajā brīdī gals pienāk arī milžu šķietami nesatricināmajai brālībai. Tā vien šķiet, ka Vāgners rakstījis šodienai. Piemēram, vai maz iespējama vēl trāpīgāka mūsdienu aktualitāte kā nekustamā īpašuma burbulis? Ak, jel piedodiet par tik piezemētu asociāciju.
Reliģijas dalībnieki
"Vāgnera operas stāsts sakņojas Vācijas senvēsturē, taču stāsti atkārtojas. Dievs, kurš ataicina milžus uzcelt cietoksni, taču pēc tam nav spējīgs par to samaksāt, – šķiet, līdzīgi tagad notiek visā Eiropā vai katru mīļu dienu," norāda Alberiha lomas atveidotājs basbaritons Olivers Cvargs. Režisors Stēfans Herheims iestudējumā pamanījies piedāvāt dažādu laikmetu zīmes. Tajā uzskatāmi un ļoti atpazīstami (abu milžu tēlos) parādās komunisma ideoloģijas tēvi Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss ar iespaidīgu sirpi un āmuru rokās.
Uz skatuves darbojas veseli trīs Vāgneri un arī Bēthovens – komponists, kuru Rihards Vāgners vērtēja īpaši augstu un kura mūzikas mantojuma renesanse Vācijā lielā mērā notika, pateicoties Vāgneram – diriģentam. Kā atklāja Terēze Šmite, šajā Reinas zelta iestudējumā uz skatuves ir daudzas vēsturiskas personības: Nīče, Šopenhauers, Kants, Bēthovens, Lists, Šillers, Gēte, Bismarks, Freids – visi, kuri atstājuši lielu iespaidu uz paša Vāgnera uzskatiem un personīgo dzīvi. Tie ir Vāgnera filozofijas un mūzikas dievi, viņa mākslas kā reliģijas dalībnieki. "Var teikt, ka iestudējums savā ziņā ir Vāgnera smadzeņu puzle, dažādi paša komponista personības aspekti," stāsta Terēze Šmite. Tāpēc arī komponists pats iemiesojas trijos vizuāli līdzīgos tēlos, lai parādītos mūsu acu priekšā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves gan kā Votāns, gan kā Loge (komponista superego!), gan arī kā Alberihs, kurš simbolizē radošās personības tumšo pusi.
Reinas zelts LNO 8. un 10.III plkst.19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 6–45