Gidons Krēmers: Tagad visā pasaulē notiek kaut kas absolūti neparedzams, varētu teikt, ka tā nav tikai pandēmija, bet liela jautājuma zīme cilvēku dzīves nozīmei un jēgai. Es izvēlos turēties pie mums visiem pazīstamā veselības līdzekļa – ārstēties ar mūziku.
2020. gadu atzīmējam kā Bēthovena radošā spēka gadu: tieši viņš bija un paliks laiku laikos kā komponists, kurš neapšaubāmi bija vistuvāk cilvēkam un viņa traģiskajam liktenim. Baha spēks un radošā laboratorija bija reliģija, un Mocarts vienkārši ir saistīts ar to, ko mēs saucam par "debesīm", bet Bēthovens atrada skaņas, kuras mūs pavada uz zemes un tajā pašā laikā "ceļ augšup" (Boriss Pasternaks).
Kāpēc 12. septembra kamermūzikas vakars ar jums pie diriģenta pults būs ļoti īpašs?
Es nekad nediriģēju un nediriģēšu, jo savā dzīvē esmu sadarbojos ar gandrīz 500 diriģentiem. Izciliem, labiem un, diemžēl, arī "aizdomīgiem" (starp viņiem bija daudz instrumentālistu (smejas). Diriģēšana ir māksla, un es cienu māksliniekus, ar kuriem dalījos savā skatuves klātbūtnē – Bernsteinu, Arnonkūru, Džulīni un vēl daudzus citus, ar kuriem man laimējās spēlēt un augt.
Kamermūzikas koncertā piedalīsies Kremeratas solisti un arī mani trio partneri: čelliste Giedre Dirvanauskaite, kura spēlē ar Kremerata Baltica no tā dibināšanas dienas, un mans jau vairākus gadus pastāvīgs partneris Georgijs Osokins, kura apdāvinātība un vēlēšanās kalpot mūzikai (un nevis izmantot mūziku savai karjerai) iedvesmo gan mani, gan klausītājus. Mēs nesen kopā ar Georgiju un Giedri ierakstījām disku, kurš parādīsies rudenī ar vācu firmas Accentus zīmolu. Tomēr būt uz skatuves un spēlēt klātienē, protams, ir vēl lielāks gandarījums, sevišķi tagad, kad koncerti un turnejas gandrīz nenotiek. Priecājamies atkal satikt savus uzticīgos klausītājus Dzintaros – zālē, kura dzīvo manā atmiņā no pašas bērnības.
Ar festivāla īpašajiem viesiem Hugo Tičiati un Lusianu Mančīni sadarbojaties pastāvīgi?
Nē. Tā Kremeratas bagātajā biogrāfijā būs pirmā tikšanās ar šiem solistiem. Ļoti gaidām viņus. It īpaši tāpēc, ka viņu piedalīšanās ir saistīta ar Artura Maskata jauno opusu Summer Dreams vijolei, mecosoprānam un kamerorķestrim, kurš rakstīts tieši šiem izpildītājiem. Mums jau ir bijuši veltīti Maskata skaņdarbi, un tie ir palikuši ne tikai labā atmiņā, bet arī mūsu repertuārā.
Sadarbošanās ar Baltijas komponistiem A. Pertu, P. Vasku G. Pelēci, R. Šerkšnīti, J. Jančevski, A. Dzenīti, A. Žlabi un daudziem citiem nozīmē, ka Kremerata Baltica ir pelnījusi saukties par Baltijas valstu "vēstnieku" pasaulē. Tas man, rīdziniekam, ir tikpat svarīgi kā visiem mūsu mūziķiem.
Andrjusa Žlabja jaundarba nosaukums Kaleidoscope of the lost time/Zaudētā laika kaleidoskops ir gan simbolisks, gan aktuāls.
Jā, nosaukumu var saprast simboliski, un tas tiešām ir aktuāls. Gribas cerēt, ka tas būs attiecināms ne tikai uz pagātni, bet spēs arī atbalstīt mūsu īsās dzīves satura meklējumus un saprašanu par katra cilvēka uzdevumiem tajā. Pandēmija, tāpat kā krīzes un visas šausmas, kas šobrīd notiek Baltkrievijā un citur, pāries, bet dzīves laikā gribas tomēr atrast harmoniju un atstāt pēc sevis kaut ko vērtīgu. Mūzika (sena vai jauna, klasiska vai laikmetīga) var palīdzēt to sajust. Ceru, ka šīs nedēļas nogalē šis motīvs izskanēs un paliks atmiņā