Berlīnes Valsts opera Unter den Linden gada sākumā iepriecinājusi klausītājus ar oriģinālu piedāvājumu, kādu neatradīsiet nekur citur. Janvārī šeit skanēja mūsdienu šveiciešu komponista Beāta Furrera jaunā opera Violetais sniegs, kuras pamatā ir krievu rakstnieka Vladimira Sorokina stāsts. Violetais sniegs tapis pēc Berlīnes Valsts operas pasūtījuma, diriģenta Matiasa Pinčera un režisora Klausa Gūta iestudētā pasaules pirmizrāde notika 13. janvārī.
Līdzās šim darbam teātra repertuārā ir Karlheinca Štokhauzena audzēkņa kanādiešu komponista Kloda Vivjē (1948–1983) opera Koperniks (1978/1979). Tā tiek pieteikta kā "nāves rituāls", kurā satiekas Volfgangs Amadejs Mocarts, Lūiss Kerols un Tristans un Izolde. Klods Vivjē ir traģiska, noslēpumaina personība, viņš aizgāja mūžībā 34 gadu vecumā – komponistu viņa Parīzes dzīvoklī nogalināja kāds geju bārā satikts 19 gadu vecs vīrietis prostitūta (šādu galu Klods Vivjē sev bija paredzējis savā nepabeigtajā pēdējā darbā).
Septiņiem dziedātājiem un septiņiem instrumentālistiem komponētās kameroperas Koperniks darbība risinās mistiskā telpā starp dzīvi, nāvi un bērnības fantāzijām. Partitūrā ir saklausāmas Austrumāzijas skaņas, Olivjē Mesiānam raksturīgās ekstātiskās pasāžas un baroka laikmeta operas ietekme. Diriģenta Erriko Freza un režisora Vūtera van Loja iestudētajā izrādē piedalās Berlīnes Valsts operas jauno dziedātāju programmas dalībnieki.
Komplimenti Vidai
Izcilākais iestudējums, kuru pašreiz var – un vajag! – noskatīties Berlīnes Valsts operā, ir Riharda Štrausa Elektra franču režisora Patrisa Šero (1944–2013) iestudējumā. Šī izrāde ir mūsdienu klasika, šedevrs, kas līdzās citiem Patrisa Šero darbiem teātrī, operā un kino mūžīgi paliks kultūras vēsturē. 27. janvārī notikušo Elektras atjaunojuma pirmizrādi Berlīnē apmeklēja Vācijas kanclere Angela Merkele – opera ir viņas kaislība.
Elektra ir Patrisa Šero radošā mūža vainagojums. Maestro Esas Pekas Salonena diriģētā pirmizrāde notika 2013. gada jūlijā Ēksanprovansas festivālā Francijā, dažus mēnešus vēlāk režisors aizgāja mūžībā. Pēc Patrisa Šero nāves viņa Elektra tika uzvesta Milānas Teatro alla Scala, Berlīnes Valsts operā Unter den Linden, Ņujorkas Metropolitēna operā, Somijas Nacionālajā operā Helsinkos un Barselonas Gran Teatre del Liceu – visi šie teātri ir ieguldījuši līdzekļus kopražojumā. Izrādes atjaunojumu uzraudzīja Patrisa Šero asistents Vensāns Igē, kurš 2019. gada sākumā vadīja Elektras mēģinājumus Berlīnē (par sadarbību ar Patrisu Šero un saviem operas iestudējumiem režisors Vensāns Igē stāstīja 2018. gada 27. decembrī KDi publicētajā intervijā).
Opera Elektra tikko nosvinēja 110 gadu jubileju – pirmo reizi tā skanēja 1909. gada 25. janvārī Drēzdenē. Pašreiz Berlīnē titullomu atveido vācu soprāns Rikarda Merbete. Sākotnēji bija paredzēts, ka Elektru tēlos Patrisa Šero favorīte Evelīna Herliciusa, kura dziedāja pirmizrādē Ēksanprovansā un citur, taču veselības apsvērumu dēļ viņa atcēlusi dalību izrāžu ciklā Berlīnē.
Elektras māsas Hrīsotemīdas lomā iejūtas Latvijas publikai pazīstamais lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte, kura daudz strādā Vācijā un kuru Rīgā dzirdējām Riharda Vāgnera Tanheizera (Elizabete) un Klīstošā holandieša (Zenta) jauniestudējumā, kā arī Šarla Guno Faustā (Margarēta). Vensāns Igē velta Vidai Miknevičūtei dāsnus komplimentus. Viņa Patrisa Šero iestudējumā piedalās pirmo reizi.
Uzticība idejām
"Daudzi izpildītāji, kuri dzied Elektrā Berlīnē, nekad nav tikušies ar Patrisu Šero. Tas nozīmē, ka izrāde mainās," sarunā ar KDi norāda Vensāns Igē. "No vienas puses, mēs katru reizi varam censties rekonstruēt iestudējumu, kāds tas ir bijis agrāk, jo gan vizuāli, gan dramaturģiski tas uzbūvēts precīzi un stabili. Šajā uzvedumā vienmēr saglabājas Patrisa Šero izveidotais stāsta rāmis – veids, kā viņš vēlējās pasniegt šo traģēdiju. No otras puses, viss mainās. Piemēram, Elektras brāļa Oresta aizgādņa lomas atveidotājam leģendārajam basbaritonam Francim Macuram ir 94 gadi. Tagad uz skatuves viņš pārvietojas ar spieķi, bet Ēksanprovansā 2013. gadā spieķis māksliniekam vēl nebija vajadzīgs. Tā ir maza detaļa, kas pierāda, ka kļūstam vecāki. Visur, kur esam iestudējuši šo izrādi, – Milānā, Berlīnē, Ņujorkā, Helsinkos un Barselonā – Elektra kaut ko paņēmusi no konkrētās vietas," saka Vensāns Igē.
Viņš turpina: "Kad tagad Berlīnē strādāju ar Vidu Miknevičūti, kura ir fantastiska dziedātāja, es domāju, kādu Hrīsotemīdas lomas versiju man viņai piedāvāt. Šo versiju ir daudz, tie ir gan praktiski, gan konceptuāli aspekti. Kā mēs varam būt uzticīgi Patrisa Šero idejām? Kā vislabāk varam apliecināt cieņu viņa mantojumam? Mēs to varam darīt, tikai pielāgojot lomu katram izpildītājam individuāli. Viņš pats rīkojās tieši tā – Vidai Miknevičūtei viņš nelūgtu darīt to pašu, ko lūdza kanādiešu soprānam Adrianai Pječonkai, kura dziedāja pirmizrādē Ēksanprovansā."
Patriss Šero bija slavens ar to, ka ilgu laiku rūpīgi strādāja ar katru aktieri, kopā viņi iedziļinājās tekstā un varoņa raksturā. "Elektra nav stāsts par meitu, kura sēž uz ķebļa un sarunājas ar savu nikno māti," piebilst Vensāns Igē. "Patriss Šero kopā ar aktieriem, dziedātājiem un mūziķiem domāja par katru izrādes mirkli, un to nevar panākt nedēļas laikā. Šāds darbs prasa ilgus mēģinājumus."
Otrā plāna spriedze
Patrisa Šero Elektrai visus šos gadus uzticīga ir opermākslas ikona vācu mecosoprāns Valtraude Meiere – Klitaimnestras atveidotāja. Viņa bija Patrisa Šero tuvākā domubiedre. Savulaik Valtraude Meiere dziedāja viņa iestudētajā Albāna Berga Vocekā un Riharda Vāgnera Tristanā un Izoldē. Lielā mērā Valtraudes Meieres dēļ Patriss Šero piekrita iestudēt Elektru.
Režisors un dziedātāja radīja jaunu, netipisku Klitaimnestras tēla lasījumu. "Patriss gribēja atbrīvot šo varoni no visām klišejām. Viņa doma bija šāda: ja Klitaimnestra nogalināja savu vīru Agamemnonu, viņai bija iemesls to darīt. Tas nav minēts Riharda Štrausa operas libretā, taču mēs zinām, ka Agamemnona dēļ dzīvību zaudēja viņa un Klitaimnestras meita Ifigēnija. Meita tika upurēta dieviem, vīrs pēc karā pavadītajiem gadiem atgriezās mājās ar citu sievieti – Kasandru. Varbūt Klitaimnestrai tiešām bija iemesls kļūt saniknotai?" jautā Vensāns Igē. Šajā Elektras versijā nekas nav melns un balts, un Klitaimnestra nav absolūta ļaunuma iemiesojums, viņa ir dziļi ievainota, aizvainota sieviete.
Patriss Šero vēlējās pietuvināt Štrausa operu grieķu traģēdijai, kas ir Hugo fon Hofmanstāla libreta pamatā. "Visi varoņi atduras pret Elektru kā pret sienu – viņas māsa Hrīsotemīda, māte Klitaimnestra, brālis Orests. Mēs nevaram īsti zināt, kam ir taisnība un kam – ne. Klitaimnestra nevar gulēt, viņu moka murgi. Hrīsotemīda vēlas apprecēties un dzemdēt bērnus. Elektra vēlas godināt sava mirušā tēva Agamemnona piemiņu un alkst atriebības. Katram ir sava taisnība," skaidro Vensāns Igē.
Tikpat lielu uzmanību kā pirmā plāna varoņiem Patriss Šero vienmēr veltījis arī otrā plāna personāžiem – šis detalizētais darbs uzlādē Elektru ar īpašu spriedzi. Uz otrā plāna lomām režisors aicināja lieliskus, pieredzes bagātus vecāka gadagājuma solistus. No Elektras oriģinālsastāva pašreiz Berlīnē ir dzirdami ne tikai Valtraude Meiere un Francis Macura, bet arī Renāte Bēle (uzraudze), Bonita Haimena (pirmā kalpone) un Roberta Aleksandra (piektā kalpone). Visi šie mākslinieki nodrošina izrādes dzīvotspēju un ļauj skatītājiem sajust Patrisa Šero idejas.
Laiks atvadīties
Berlīnes Valsts operā Elektru diriģē teātra muzikālais vadītājs Daniels Barenboims, kuru ar Patrisu Šero vairākus gadu desmitus saistīja draudzīgas un profesionālas attiecības. "Daniels Barenboims diriģē pavisam citādi nekā Esa Peka Salonens, kura vadībā Elektra skanēja pirmizrādē Ēksanprovansā. Taču Daniels Barenboims bija viens no tuvākajiem Patrisa draugiem, viņiem bija daudz kopīga gan dzīvē, gan darbā. Man ir sajūta, ka Daniels Barenboims ienes iestudējumā tieši to, ko visvairāk meklēja Patriss, – maģiskus, intīmus maiguma, atmiņu, melanholijas un skaistuma mirkļus. Elektras mūzika ir ekspresīva, brīžiem agresīva un skaļa, Štrausa partitūra pieprasa vienu no lielākajiem orķestriem opermākslas vēsturē – bedrē ir vairāk nekā simt mūziķu. Dažreiz Elektrā viņiem ir grūti sevi savaldīt, un Daniels Barenboims spēj panākt vissmalkāko piano. Ir klausītāji, kurus uzrunā Elektras vēriens, mežonīgums, nežēlība, operas vardarbības un barbarisma ainas. Savukārt Patriss to visu nevarēja ciest. Viņš iemīlēja šo darbu, pateicoties Klitaimnestras tēlam. Viņš ieraudzīja viņā patiesas mātes jūtas. Klitaimnestra ir pretrunu plosīta, taču Patriss tiešām uzskatīja, ka viņa ir mīloša māte," uzsver Vensāns Igē.
Viņš ir pārliecināts, ka Daniels Barenboims, diriģējot Elektru, godina režisora piemiņu – tas ir emocionāls veltījums teātra lielmeistaram. "Turklāt Berlīnes Valsts operas orķestris spēj vislabāk interpretēt šo partitūru. Pirms dažām dienām es teicu Danielam Barenboimam, ka varbūt ir pienācis laiks pasūtīt Elektras jauniestudējumu kādam citam režisoram. Protams, teātri, kuri ir iesaistīti šajā kopražojumā, joprojām varēs atjaunot Patrisa Šero Elektru, taču es pats tajā vairs nepiedalīšos. Šī man ir pēdējā reize," secina Vensāns Igē. "Šai izrādei ir bijis ilgs, veiksmīgs mūžs. Patrisam Šero nepatika repertuāra teātra modelis. Viņš cītīgi gatavoja katru izrādi ar vienu diriģentu, vienu ansambli. Es domāju, viņam nebūtu nekas pretim, ja mēs atvadītos no šīs Elektras," pieļauj Patrisa Šero asistents.
Vai Patriss Šero zināja, ka Elektra būs viņa mūža pēdējais darbs? "Nevis zināja, bet juta. Mēģinājumi Ēksanprovansā notika paātrinātā tempā, tādos kā ārkārtas apstākļos. Patriss baidījās, ka viņš būs spiests atgriezties slimnīcā Parīzē. Mēs strādājām divas ar pusi nedēļas – un izrāde bija gatava. Jau pati pirmā iestudējuma versija bija vislabākā. Tajā nebija nevienas ainas, kuru mums vēlāk nāktos mainīt. Parasti Patriss strādāja citādi: viņš sagatavoja pirmo versiju un radīja izrādes formu, kurā pēc tam mēdza visu mainīt. Taču Elektra nebija tas gadījums. Viņš uzreiz trāpīja mērķī. Vēstījums bija skaidrs: ja tu mīli savu māti, pasaki viņai to, lai cik sarežģītas arī būtu jūsu attiecības. Šī doma joprojām ir izrādes pamatā."
Elektra
Diriģents Daniels Barenboims, režisors Patriss Šero
Berlīnes Valsts operā Unter den Linden 3., 16., 24. februārī
www.staatsoper-berlin.de