Zviedrijas Radio koncertzāles – Bervardhalles – vadītājs Stafans Bekers uzsver, ka Kaspars Putniņš ir "viens no pasaulē visvairāk respektētajiem kordiriģentiem – izdomas bagāts, radošs un spožs mūziķis ar atvērtu prātu, kas palīdzēs turpināt Zviedrijas Radio kora panākumus arī nākotnē". Kaspars Putniņš nevilcinājies pieņemt piedāvājumu, jo «šis ir jebkura diriģenta sapņu darbs». Pirmais viņa koncerts ar Zviedrijas Radio kori jaunajā statusā notiks šā gada oktobrī Stokholmā.
Pašlaik Kaspars Putniņš vada Igaunijas Filharmonijas kamerkori un turpina sadarboties arī ar Latvijas Radio kori. Nākamā sezona būs visai saspringta, jo līdztekus darbam Zviedrijā viņš līdz 2021. gada pavasarim turpinās darbu arī ar Igaunijas Filharmonijas kamerkori, kur vēlas pabeigt uzsāktos radošos projektus.
Zviedrijas Radio kora piedāvājums nāca kā pārsteigums vai nojaušama likumsakarība? Ko tas tev personiski nozīmē?
Manas attiecības ar Zviedrijas Radio kori vienmēr bijušas ļoti labas. Diezgan intensīvi ar viņiem strādāju no 2005. līdz 2007. gadam, un arī pēdējos četrus gadus atkal esmu tur viesojies ar vairākām programmām. Viņi mani labi uzņem, un šķiet, ka viņiem arī pašiem patīk mūsu sadarbība. Bija viegli mājieni un signāli, ka varētu būt interese par pastāvīgu sadarbību, bet nekā konkrēta. Tikai 2019. gada rudenī viņi man uzdeva šo jautājumu, vai būtu vēlme ar viņiem strādāt šādā kapacitātē. Protams, teicu, jā, jo strādāt ar šo grupu un būt tās priekšgalā ir jebkura ar kora mākslu saistīta speciālista sapnis.
Kādēļ tieši Zviedrijas Radio kora diriģēšana ir sapņu darbs?
Pirmkārt, tāpēc, ka šī grupa ir ārkārtīgi laba visādos veidos. Otrkārt, tāpēc, ka Zviedrijā vispār koru kultūra ir ārkārtīgi augstā līmenī un tā ļoti augstu tiek arī vērtēta sabiedrībā un arī muzikālajā sabiedrībā. Beigu beigās arī tāpēc, ka šis ir viens no tādiem koriem, kuriem ir vislielākais savs stāsts. Tas ir saistīts ar Ēriku Ēriksonu un to, ko viņi kopā trīsdesmit gados ir izdarījuši XX gadsimta otrā pusē. Domāju, ka bez tā mūsu izpratne par kora mūziku un par skaņu droši vien būtu citāda.
Gadījies lielo Meistaru Ēriku Ēriksonu sastapt personīgi, aci pret aci?
Jā, un tā bija ļoti nozīmīga satikšanās. Deviņdesmito gadu pašā sākumā īsu brīdi eksistēja tāds eksperimentāls veidojums, ko sauca par Latvijas Mūzikas akadēmijas kamerkori.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 17. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!