Klods Debisī (1862–1918) bija liels sava priekšgājēja daiļrades cienītājs, viņš uzskatīja, ka Žans Filips Ramo (1683–1764) mūzikas skaistuma pamatā ir gaume un elegance. Vikingura Oulafsona albumā komponisti, kurus šķir divi gadsimti, iesaistās sarunā, kurā piedalās arī pats pianists.
"Es viņus uzskatu par radniecīgām dvēselēm, muzikāliem brāļiem un draugiem," saka daudzpusīgais 36 gadus vecais pianists. Ramo un Debisī ir viņa iecienītākie franču komponisti. "Viņi bija nākotnes mūziķi eksperimentētāji, kuriem patika satricināt sava laika sistēmu. Divi progresīvi, bezbailīgi oriģināli domātāji, kuri spēja notvert skaņā izteiksmīgus tēlus. Vēlos parādīt Ramo kā futūristu un atgādināt, ka Debisī saknes ir meklējamas franču barokā un Ramo mūzikā. Mana doma ir tāda, ka cilvēks, klausoties albumu, varētu aizmirst, kurš komponists ir kura skaņdarba autors," norāda Vikingurs Oulafsons. Divu autoru opusi diskā ir sakārtoti jauktā secībā. Albuma saturs ir būvēts kā muzikālā teātra priekšnesums divos cēlienos.
Abiem komponistiem ir raksturīga novatoriska pieeja harmonijai un formai, katram ir unikāla krāsu palete. Viņu mūzikā ir teatralitātes elements, un skaņdarbi iedarbojas uz daudzām klausītāja maņām – ne tikai uz dzirdi. Gan Ramo, gan Debisī patika piešķirt opusiem poētiskus nosaukumus, kuri veicina iztēli.
Vikingurs Oulafsons projektu Debussy Rameau veidojis tā, lai tas tiktu uztverts kā vienots mākslas darbs. Savus albumus viņš gatavo īpaši rūpīgi, pievēršot uzmanību katram aspektam: repertuāra izvēlei, ieraksta kvalitātei un diska noformējumam. Mākslinieka albumu bukletā vienmēr ir lasāmi viņa komentāri un pārdomas. Šis ir trešais pianista soloalbums, ko laidusi klajā kompānija Deutsche Grammophon. Pirmajā albumā ir Filipa Glāsa mūzika, otrajā – Johana Sebastiāna Baha mūzika. Baha ieraksts atnesa Vikinguram Oulafsonam Gada mūziķa titulu pērn rudenī Londonā notikušajā britu žurnāla Gramophone balvu pasniegšanas ceremonijā.
"Katrs albums ir kā mikrokosms. Daži uzskata ierakstus par koncertdarbības papildinājumu un pagarinājumu, kas dokumentē to, ko mūziķis dara uz skatuves, un ļauj mūziķim sevi glorificēt. Ja mākslinieks darbu studijā uztver tikai tā, viņš zaudē daudz brīnišķīgu iespēju iepazīt mūziku pavisam citā veidā," intervijā laikrakstam The New York Times nesen teicis Vikingurs Oulafsons.
"Ja cilvēks izmanto austiņas, mūzika uz viņu iedarbojas pavisam citādi nekā koncertzālē, un otrādi – koncertizpildījumu nevar salīdzināt ar ierakstu. Albums ir pelnījis speciāli tam veltītu mīlestību un uzmanību. Ir mākslinieki, kuri to pārliecinoši pierāda, – labākais piemērs ir Čečilia Bartoli. Mani saista tieši šādi, ļoti īpaši veidoti albumi," uzsver pianists.
Latvija publikai ir bijusi iespēja dzirdēt Vikinguru Oulafsonu 2017. gada decembrī Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Pašlaik viņš ir viens no savas paaudzes visaugstāk vērtētajiem māksliniekiem.
Informācija: vikingurolafsson.com, www.deutschegrammophon.com
O jā! MIKROKOSMS gan!