Kāpēc nedrīkst palaist garām Albāna Berga operas tiešraidi no Ņujorkas? Pirmkārt, Voceku diriģēs jaunais Metropolitēna operas muzikālais vadītājs lieliskais kanādiešu maestro Janiks Nezē-Segēns, kurš sevi ir pierādījis kā viens no interesantākajiem, daudzpusīgākajiem diriģentiem. Otrkārt, izrādi ir iestudējis un noformējis laikmetīgās mākslas dižgars no Dienvidāfrikas Viljams Kentridžs, kuram ir ne tikai izcila gaume, bet arī dzirde un dziļa dramaturģiskā materiāla izpratne. Teātra telpā viņš jūtas tikpat organiski kā izstāžu telpā. Treškārt, Voceku pirmo reizi karjerā atveido enigmātiskais zviedru baritons Pēters Matei – dziedātājs, kurš pieiet lomu izvēlei radoši un inteliģenti, tāpēc katra viņa parādīšanās uz operskatuves kļūst par iedvesmojošu notikumu. Pētera Matei balss fascinē ar smalkumu un vīrišķību, viņš nav iztērējis savu vokālo spēku sīkumos.
Voceks ir nabadzības un apkārtējo cilvēku nomocīts, dziļi aizvainots un pazemots, paranojas un halucināciju pārņemts karavīrs. Katra viņa dzīves epizode – gan profesionāla, gan privāta – ir bīstama konfliktu zona. Nespēdams tikt ar to galā, Voceks nogalina savu mīļoto sievieti Mariju (lomā – Dienvidāfrikas soprāns Elza van den Hēvere) un aiziet bojā. Tas ir nežēlīgs vēstījums par agresīvu, kareivīgi noskaņotu sabiedrību, kas ievaino un salauž cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj aizsargāt sevi un ģimeni. Traģiskie notikumi risinās ekonomiskās, ekoloģiskās un militārās krīzes apstākļos. Operas Voceks stāsts ir biedējoši mūsdienīgs, savukārt Viljama Kentridža izveidotā tēlu kolāža – emocionāli iedarbīga.
Iztēlē uzzīmētā ainava
Viljama Kentridža iestudētā Voceka dzīve sākās 2017. gada Zalcburgas festivālā. Tagad šis uzvedums ir skatāms Ņujorkā. Tas papildinās arī Kanādas un Austrālijas teātru repertuāru. Pirms dažiem gadiem tiešraidē no Metropolitēna operas bija skatāmas divas iepriekšējās Viljama Kentridža izrādes – Dmitrija Šostakoviča Deguns un Albāna Berga Lulu. Visos mākslinieka iestudējumos ir jaušams viņa atpazīstamais rokraksts – meistarīgā animācijas, zīmējumu un projekciju kombinācija –, taču katrai izrādei ir savas vizuālās nianses, kuras sakņojas materiāla specifikā. Piemēram, Lulu noformējumā Viljams Kentridžs izmantojis melno tušu, kas ir kā daudzo šajā drāmā pieminēto upuru asinis, un kokgrebuma raupjuma estētiku, kas simbolizē operas varoņu alku fragmentāciju.
Austriešu komponista Albāna Berga (1885–1935) pirmais muzikālā teātra darbs Voceks ir XX gadsimta šedevrs. Libreta pamatā ir vācu rakstnieka Georga Bīhnera (1813–1837) skarbā sociālā drāma Voiceks. Viljams Kentridžs uzsver: Berga Lulu ir opera, kurā viss notiek varoņu iekšējā pasaulē un psiholoģijā, savukārt Voceks ir "ekstraverts" darbs – mēs nonākam ainavā, kuru lielā mērā ir radījusi titulvaroņa iztēle.
Šo ainavu veido ogles zīmējumu pelēkās, graudainās debesis un skati, kas atgādina tos, kādus var redzēt Pirmā pasaules kara fotogrāfijās. Voceka vizuālās valodas atskaites punkts ir ainavu zīmējumu sērija. "Kaut kas starp Dienvidāfriku un Pirmā pasaules kara laika Ziemeļfranciju un Beļģiju," skaidro mākslinieks un režisors.
Uz skatuves tiek projicēti sprādzienu un ugunsgrēku zīmējumi – tie rodas Voceka iztēlē un savieno izrādes pasauli ar Bīhnera lugas sižetu. Šie tēli ir kā priekšnojauta par to, kas notiks 1914. gadā, un tieši tajā laikā Bergs rakstījis operu, piebilst Viljams Kentridžs. Karadienesta dēļ komponists bijis spiests pārtraukt Voceka komponēšanu, un darba pirmizrāde notika 1925. gadā Berlīnē.
Par iedvesmu kostīmu radīšanai kalpojusi Pirmā pasaules kara laika vācu, franču, britu un itāļu militārā uniforma. "Kostīmu māksliniece Grēta Goirisa dzīvo Beļģijā, kur viņa apmeklēja lietoto preču un vintage veikalus, kuros joprojām var atrast simt gadu vecus apģērbus un audumus," saka Viljams Kentridžs. Viņš precizē – izrādes darbība nenotiek Pirmā pasaules kara laikā per se, tāpēc personāžu uniforma nav autentiska. "Kostīmu dizainā mēs atskatāmies arī uz Pītera Brēgela un Hieronima Bosa glezniecību, kā arī uz krāsām, kas bija izplatītas Flandrijā pirms 500 gadiem. Mūsu rīcībā ir bagātīga palete," stāsta režisors.
Disharmonijas teritorija
Izrādes Voceks darbība risinās haosa pārņemtā vidē, kas atgādina kādu bombardēšanā iznīcinātu Flandrijas ciematu un karalauku. To apdzīvo varoņi gāzes maskās. Uzvedumā tiek izmantoti absurda teātra elementi. Skatuves telpu pārklāj projekcijas, kas papildina un komentē notiekošo, mēs redzam ruīnas, cilvēku siluetus, kara ievainotas dabas skatus, militārās kartes, attēli strauji nomaina cits citu un aukstasinīgi ielaužas izrādes miesā. Viss, kas notiek, atspoguļo Voceka domu un pārdzīvojumu mudžekli. Viņa pasaulē viss ir deformēts un salauzts, viss klibo, tā ir veco lietu – tiltiņu, mēbeļu, konstrukciju – miskaste. Krāmu tirdziņš kara apstākļos. Fantasmagorijas un disharmonijas teritorija, kurā viss attīstās ļoti dinamiski.
Galveno tēlu interpretāciju, varoņu identitāti un motivāciju Viljams Kentridžs parasti meklē mēģinājumu procesā, nevis konstruē iepriekš: "Mēs to visu uzzinām mēģinājumu perioda beigās. Mēs kopā atklājam, kas ir Voceks. Interpretācija rodas libreta, mūzikas un titullomas atveidotāja izpildījuma mijiedarbībā. Galvenais uzdevums ir atrast Voceka iekšējās vardarbības avotu, kas padara viņu spējīgu nogalināt mīļāko cilvēku – Mariju."
Kas ir šīs vardarbības avots? "Tā meklējumos var doties dažādos psiholoģiskos virzienos. Vīrieši vēsturiski ir vardarbīgi izturējušies pret sievietēm. Tikpat labi no vēstures zinām, ka cilvēki, kuriem ir depresija, atraduši vienīgo atvieglojumu vardarbības aktos. Taču es uzskatu, ka Voceka rīcība ir pazemojumu rezultāts – tiem viņu pakļauj kapteinis un doktors, kuri pret Voceku izturas kā pret dzīvnieku. Viņš ir kā objekts, par ko ņirgāties, ar ko spēlēties, ko barot, ar ko eksperimentēt. Vēl dziļāk viņu pazemo un aizvaino daudz spēcīgākais, pievilcīgākais un iekārojamākais Tambūrmažors, kurš savaldzina Voceka dzīvesbiedri Mariju. Voceka pacietības kauss ir pārpildīts, viņš nespēj sevi savaldīt, un nepanesamais emocionālais sasprindzinājums noved viņu līdz Marijas slepkavībai," Voceka rīcību skaidro režisors.
Šāda šokējoša vardarbība atbilst gan Georga Bīhnera lugas sacerēšanas laika – XIX gadsimta 30. gadu – vēsturiskajai patiesībai, gan Albāna Berga operas komponēšanas laika – XX gadsimta sākuma – vēsturiskajai patiesībai, kā arī mūsdienu situācijai. "Es dzīvoju Dienvidāfrikā, un tur sieviešu slepkavību skaits ir šausminošs. Vīri nogalina sievas. Tas notiek nevis kādu militāru pazemojumu rezultātā, bet nabadzības izraisīta izmisuma dēļ. Vīrieši jūt, ka nespēj attaisnot cerības, ka neatbilst vīrišķības kritērijiem, un tad viņi cenšas izrādīt savu vīrišķību visdestruktīvākajā veidā," apgalvo Viljams Kentridžs.
Dziedātājs Pēters Matei, raksturojot Voceku, akcentē: "Režisors nevēlējās, lai mans varonis būtu traks. Vocekam iestudējumā ir arī filosofiska šķautne. Viņš atgādina intelektuāli, un man tas šķiet interesanti un neparasti. Voceks ir daudz gudrāks nekā cilvēki, kuri ir viņam apkārt."
Voceks
Diriģents Janiks Nezē-Segēns, režisors Viljams Kentridžs
Tiešraide no Ņujorkas Metropolitēna operas
Kinoteātrī Kino Citadele 11.I plkst. 19.55
Biļetes EUR 24