Šoreiz festivāla uzmanības centrā ir poļu režisors Kšištofs Varļikovskis – viņš uz Minheni atveda paša dibinātā Varšavas Jaunā teātra izrādi Varšavas kabarē/Kabaret warszawski, kura jau gadu apceļo Eiropu. Festivāla programmā ir iekļauta arī Riharda Štrausa opera Sieviete bez ēnas/Die Frau ohne Schatten, kuru Kšištofs Varļikovskis šajā sezonā iestudējis Bavārijas Valsts operā.
Varšavas kabarē pirmā cēliena pamatā ir 1951. gadā sacerētā Džona van Drutena luga I Am a Camera/Es – kamera (Džona Išervuda īsā romāna Atvadas no Berlīnes adaptācija); otrā cēliena pamatā – Džona Kamerona Mičela filma Shortbus (2006). Lugas Es – kamera darbība risinās Berlīnē neilgi pirms nacistu nākšanas pie varas. Filma Shortbus ir stāsts par Ņujorku, kura jau piedzīvojusi 11. septembra traģēdiju. Varļikovska izrādē abas šīs realitātes kļūst par virtuālajām laika un telpas laboratorijām, kurās vēsturiskie apstākļi atkailina sabiedrības apslēptās un apspiestās bailes, seksuālās un erotiskās fobijas, kuras izraisa spriedzi un noved pie krīzes situācijām.
Režisors uzskata, ka Berlīne un Ņujorka – šīs divas pasaules, kādas tās parādītas divos augstākminētajos darbos –, kalpo kā spogulis, kurā var ieraudzīt sevi XXI gadsimta Varšava. Savā izrādē Kšištofs Varļikovskis pēta brīvības ierobežošanas mēģinājumus mūsdienu pasaulē. Mēs dzīvojam laikā, kad «kolektīvās drošības» vārdā pasaulē valda apziņas un dzīves modeļu unifikācija, represīva «normalizācija»: tas apdraud cilvēku tiesības būt pašiem un viņu izpausmes brīvību. Sabiedriskās normas kļūst par sava veida cietumu. Šos ierobežojumus var pārkāpt un ignorēt tikai slēgtā vidē, kurā var iekļūt tikai savējie. Kšištofs Varļikovskis ir pārliecināts, ka teātris ir tieši šāda vieta.
Savai izrādei viņš izvēlējies kabarē žanru, jo tajā mākslinieku uzrunā skatītājus tieši – starp skatuvi un zāli neeksistē «ceturtā siena». Kabarē pēc būtības ir brīvības telpa, kurā valda nebeidzams karnevālisks haoss un neprāts.
Varšavas kabarē ir košs, izaicinošs, skaļš un garš muzikālais uzvedums; nav brīnums, ka Polijas pirmizrāde 2013. gada vasarā notika vienā no lielākajiem Austrumeiropas rokmūzikas festivāliem – Open’er Gdiņā. Tas ir filosofisks un vitālas enerģijas pilns darbs, kura spīd visa Varšavas Jaunā teātra trupa.
Kšištofs Varļikovskis ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo 20 gadu Eiropas režisoriem. Dramatiskās izrādes viņš iestudē tikai savā Varšavas teātrī un Odéon-Théâtre de l'Europe Parīzē. Savukārt viņa uzvestās operas var skatīties daudzos Eiropas teātros.
Riharda Štrausa Sieviete bez ēnas Bavārijas Valsts operā ir Varļikovska šedevrs. Tā ir grandioza, iestudēšanai ārkārtīgi sarežģīta opera. Atstāstīt sižetu dažos teikumos nemaz nav iespējams: sieviete bez ēnas ir sieviete, kurai nav bērnu; bērni ir mūsu ēna, un ēna ir iespēja atstāt pasaulē savas pēdas... Operas galvenie varoņi ir imperators un imperatore, kuriem nav bērnu. Ja gada laikā viņiem nepiedzims mantinieks, imperators pārvērtīsies par akmeni, savukārt imperatorei būs jāatgriežas pie sava valdonīgā tēva. Laiks iet, taču imperatorei joprojām nav ēnas. Varbūt viņai tā jāaizņemas no kādas citas sievietes?
Poļu režisors rada fantāziju pasauli, kura vairāk nekā uz četrām stundām ievelk sevī – muzikāli, vizuāli, dramatiski. Diriģenta Sebastiāna Veigles vadībā Štrausa mūzika skan grezni, noslēpumaini un iedvesmojoši. Lieliski savās lomās ir visi dziedātāji – Johans Bota, Adriana Pečonka, Debora Polaska, Jeļena Pankratova un citi.
2014.–2015. gada sezonā Sieviete bez ēnas Minhenē būs dzirdama decembrī Bavārijas Valsts operas muzikālā vadītāja Kirila Petrenko vadībā.
Bavārijas Valsts operas repertuārā ir vēl viens Kšištofa Varļikovska iestudējums – 2007. gadā tapušais Jevgeņijs Oņegins (2015. gada maijā un jūlijā Tatjanas lomu tajā atveidos Kristīne Opolais).