Nepieradinātās mūzikas festivāls Skaņu mežs plešas gan laikā, gan telpā. Izņemot uzplaiksnījumus atsevišķu koncertu veidā visa gada garumā, ierasti rudenī notiekošā šī gada festivāla programma, kas ar britu elektroniskās mūzikas ikonu – dueta Autechre – koncertu beigsies novembrī, sākās jau Baltajā naktī 10. septembrī Anglikāņu baznīcā. Tur varēja dzirdēt virkni mūziķu, kuri ir novatoriskajai kultūrai un audiovizuālajai mākslai veltītās Eiropas Savienības atbalstītās platformas Shape izraudzīti. Skaņu mežs ir ķēdē ar vēl piecpadsmit līdzīga rakstura festivāliem, kuri kolektīvi katru gadu izvēlas 48 mūziķus un māksliniekus, lai popularizētu to daiļradi.
No vienas puses, tas nozīmē, ka rāmis ir uzlikts arī eksperimentālajai mūzikai, to nosacīti industrializējot. No otras, – tikai pamēģini tagad pīkstēt, ka kāds citās lielvalstīs par gana interesantu atzīts mūziķis tev nav vajadzīgs, un nedabūsi trīs citus, kurus ļoti gribētos, un atbalsts tiks nogriezts kā ar nazi… Katrā ziņā bez šādām platformām Skaņu mežs nevarētu veiksmīgi pastāvēt tik ilgus gadus (pirmais notika 2003. gadā), jo tā programma daudz lielākā mērā ir izglītojoša, nevis izklaidējoša, un biļetes kā uz Gacho, Donu vai Muse neizķers. "Skaņu mežā bieži dzirdami mūziķi, kas gan pārsteidz, gan garlaiko, gan šokē, gan nav acumirklī uztverami. Skaņu mežs kā mūzikas un ar to saistītās mākslas festivāls izvirza mērķi savai publikai "atsvaidzināt asinis" un, iepazīstinot ar jaunu, novatorisku mūziku, kino un mākslu, paplašināt tās horizontus un piedāvāt alternatīvas ierūsējušiem ieskatiem par kultūru. Daudzi festivāla notikumi piedāvā apmeklētājiem savdabīgas pieredzes un neviennozīmīgus, stiprus iespaidus, ko varētu uztvert kā zināmu iespēju izrauties no ikdienišķās komforta zonas un atsvaidzināt perspektīvu uz pasauli," savu redzējumu festivāla mājaslapā pauž organizatori. Festivālā vairāki tā dalībnieki sniegs bezmaksas meistarklases Latvijas Mūzikas akadēmijā, uz kurām aicināti gan mūziķi, gan amatieri.
Skaņu mežā tiekas visdažādākie mūziķi, un ļoti atšķirīgs ir ne tikai viņu izpausmes veids – no tik tikko sajūtamām trauslām skaņu vibrācijām līdz apdullinošam troksnim –, bet arī ceļi, kā viņi līdz dzirdamajam nonākuši, – no pašmācības, eksperimentējot ar visu, kas bijis pie rokas, līdz studijām prestižās mūzikas augstskolās. Mežā visi ir vienlīdzīgi, kaut kopš Džordža Orvela iepazīšanas mēs, protams, visi zinām, ka daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem. Šajā gadījumā nav svarīgi, vai viņi savulaik mituši zem greznas pils jumta, ko notrallinājuši, vai nakšņojuši zem klajas debess, ko notrallināt tomēr nav izdevies, jo tā nekur nav pazudusi – lūk, mākoņi peld tāpat kā pirms tūkstošiem gadu.
Ziema lēni nāk
No laikiem, kad ierakstu vēl nebija, liecības par skaņdarbiem sastopamas tikai notīs, un mēs nevaram zināt, kā autors pats tos izpildījis vai gribējis, lai to dara citi. Vienīgi kāds aizlaiku kritiķis varētu būt atstājis savu aprakstu par dzirdēto dzīvo priekšnesumu. Laiki mainās, un Denisa Džonsona 1959. gadā sacerētais melanholiskais skaņdarbs November, kurā mēģināts iedzīvināt ziemas lēno, taču neizbēgamo atnākšanu, bija saglabājies tikai koncertierakstā, turklāt nepilnā garumā – no sešas stundas ilgā skaņdarba saglabājušās 112 minūtes, jo autors mūziku pameta un pievērsās matemātikai, nekādas notis neatstājot. Bija jāpaiet vairākām desmitgadēm, līdz komponists un muzikologs Kails Genns uz saglabātā ieraksta pamata sāka skaņdarba rekonstrukciju. Tagad jau tas pieejams gandrīz piecas stundas garā 2013. gadā izdotā ierakstā četros diskos R. Endrū Lī izpildījumā.
Viņš lēno un skaisto opusu November atskaņos Skaņu meža oktobra koncertu sērijas ievadā. Trīsdesmit četrus gadus vecais amerikāņu pianists R. Endrū Lī ir pazīstams un augstu vērtēts minimālisma un laikmetīgās mūzikas interprets. Laikraksts The Guardian viņa spēles prasmi dēvē par "elegantu un inteliģentu", The New York Times – par "nemainīgi iespaidīgu". Atliek 13. oktobrī doties uz muzeju Rīgas birža, klausīties un par to pārliecināties. Iepriekš vēlams izslēgt telefonu un steigu. Ziema nāk lēni, bet tik un tā mūs visus panāks.
Tajā pašā vakarā Aristīdā, kura telpas A. Briāna ielā 90. gadu koncertu apmeklētāji atceras kā klubu Mad Mix, būs iespēja iepazīt Latvijas un Dānijas mūzikas un skaņu mākslas kopprojektu Rīga x Aarhus, kas tiek gatavots nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Orhūsas aktivitātēm. No Latvijas šajā projektā piedalās Toms Auniņš, Anna Ķirse un Sabīne Moora.
Ar saksofonu ielās
Septiņdesmit septiņus gadus vecais frīdžeza saksofonists Čārlzs Geils ieguva atzinību 80. gadu beigās. Īsu laiku pasniedzis mūziku Bufalo Universitātē, viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur ilgus gadus bija bezpajumtnieks, kurš spēlēja uz ielu stūriem un metro stacijās. Mūziķis bieži spēlējis, arī ejot garus gabalus pa ielām. Nevis gājis kādas vajadzības pēc, bet vienkārši pārvietojies spēlējot, jo nereti pēc tam veicis to pašu gabalu atpakaļ, turpinot spēlēt. Viņš esot spēlējis, jo izjutis nepieciešamību to darīt, un katra nopelnītā naudas vienība bijusi svarīga, jo reizēm dienā izdevies nopelnīt nieka trīs dolārus. 1988. gadā nedēļas laikā Čārlzam Geilam radās iespēja veikt uzreiz trīs ierakstus, un kopš tā laika viņš jau ieskaņojis vairāk nekā 30 studijas un koncertu albumu lielākoties kā saksofonists un dažreiz arī kā solopianists. Mūziķis mēdz eksperimentēt ar basa klarneti, vijoli un kontrabasu.
Viņa saknes ir gospeļu mūzikā – Čārlzs Geils esot iedvesmojies no Vecās un Jaunās derības. Mūziķis, kurš tagad atzīts par virtuozu tenorsaksofonistu, joprojām mēdz uzspēlēt uz ielām – pat lietainos vakaros. Ja festivāla laikā līdzās ierastajiem Viktora Coja dziesmu izpildītājiem stacijas tunelī redzat nosalušu cienījama vecuma melnādainu vīru ar saksofonu, tas, visticamākais, būs viņš.
Skaņu meža koncertā Mūzikas namā Daile 14. oktobrī kopā ar Čārlzu Geilu uzstāsies britu improvizētāji Džons Edvardss (kontrabass) un Rodžers Tērners (bungas), kurš uz skatuves kāps divreiz – gan šajā trio, gan duetā ar vācu elektronisko mūziķi Tomasu Lēnu 15. oktobrī, kurš ar soloprogrammu nākamajā dienā būs dzirdams Marka Rotko Mākslas centrā Daugavpilī.
Brahmaputras līkločos
Darbā Silsila (arābu valodā – ķēde) latviešu komponiste Santa Ratniece Skaņu mežā aicinās sekot augstākajai no lielajām pasaules upēm – Brahmaputrai – no tās iztekas Angsi ledājā Himalaju kalnos Tibetā 5210 metru augstumā virs jūras līmeņa cauri Indijai un Bangladešai līdz Bengālijas līcim. Kompozīcija Silsila sacerēta pēc pasaulē pazīstamā jaunās mūzikas ansambļa Kronos Quartet pasūtījuma, Skaņu mežā to atskaņos stīgu kvartets ReDo – Konstantīns Paturskis (vijole), Kristiāna Ozoliņa (vijole), Dāvis Sliecāns (alts) un Pēteris Ozoliņš (čells).
Latviju festivālā pārstāvēs duets Mona De Bo, kas līdz šim bijis ļoti muzikāli atšķirīgs katrā no saviem četriem albumiem, turpinot muzikālos centienus "radīt paliekošu cilvēciskās esības tvērumu". Edgars Rubenis (ģitāras, elektronika) un Edgars Eihmanis (bungas) sāka kā duets ar dziesmām, vēlāk, pievienojoties arī citiem mūziķiem, viņu izpausmes bijušas eksperimentāli instrumentālas, Edgars Rubenis paralēli laiku pa laikam iesaistījies citos projektos (Mofo, 100 baltas dvēseles, Alis P u. c.), taču šā gada festivālā Mona De Bo atkal spēlēs pamatsastāvā.
Ar soloimprovizāciju Skaņu mežā uzstāsies džeza ģitārists Matīss Čudars, kurš muzikālās gaitas sācis kā trombonists un ksilofonists, vēlāk ieguvis bakalaura grādu džeza mūzikā Amsterdamas konservatorijā un tagad kā komponists sadarbojas ar Latvijas Radio kora grupu.
Tieši no kapiem
Par eksperimentālās mūzikas supergrupu tiek dēvēta King Midas Sound + Fennesz, kurā apvienojies kopš 80. gadu beigām caur avangarda metālu, dub, industriālo hiphopu un triphopu līdz dabstepam nonākušais eksperimentālās mūzikas producents Kevins Mārtins ar savu projektu King Midas Sound un austriešu elektronikas meistars Kristiāns Fenness.
Dub mūzikas ietekmēta ir arī eksperimentālā triphopa grupa Killing Sound. Savukārt Oudžejs Morgans jeb Zebra Katz ir alternatīvā hiphopa mūziķis, kurš nefokusējas uz tekstu un valodas ritmiku, kā hiphopā ierasts, bet eksperimentē ar īsām teksta frāzēm, to atkārtošanu un balss apstrādi, padarot savu rečitatīvu par daļu no mūzikas, nevis izvirzot to priekšplānā.
Tropic of Cancer ir 1934. gadā izdotā un sākotnēji ASV pārāk atklātā seksualitātes piesātinātā satura dēļ aizliegtā Henrija Millera romāna nosaukums. Tāpat savu soloprojektu nodēvējusi Kamela Lobo no Losandželosas, romantiski depresīvā mērcē apvienojot drīmpopa, postpanka, shoegaze elementus un ne mirkli šajā tumsā neļaujot iespīdēties kādam gaismas stariņam. Tikko viņa uzstājusies vienos no vecākajiem Losandželosas kapiem Hollywood Forever Cemetery. Portāls Resident Advisor brīdina, ka Tropic of Cancer mūzika var izraisīt atkarību. Sāk jau ost pēc popmūzikas paņēmieniem? Jāuzmanās!
Skaņu mežs
Rīgā 13.–15. oktobrī un 12. novembrī
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 10–30