Gulbji ir majestātiski, skaisti radījumi, bet ar šausmīgu temperamentu. Tā grupas Swans nosaukuma izvēli kā perfekti atbilstošu savas mūzikas raksturam skaidro tās līderis Maikls Džirā. Apgalvot, ka grupa Swans spēj apturēt laiku, būtu melīgi, jo realitātē tas nav iespējams, bet var likt klausītājam aizmirst laika ritējumu un atjēgties, ka esi jau nokavējis visu, kas bija jāpaspēj, vai vismaz biji ieņēmis galvā, ka noteikti gribi paspēt kaut ko, kas beigu beigās tomēr nav izrādījies pats svarīgākais.
Swans mēdz spēlēt ļoti garus koncertus pat lielos festivālos, kur tā darīt nav pieņemts, – reiz Opener Polijā mūziķi uzstājās ar triju stundu programmu, iegūstot sev jaunus klausītājus, kuri, tādus Swans nemaz nezinot, garāmejot nejauši nonāca pie skatuves un uzkavējās, lai iepazītu mūziku, ko, iespējams, klausīsies arī turpmāk, atklājuši, ka eksistē kaut kas arī ārpus komercradio un popmūzikas standartiem.
Reiz visi izbeigsimies
Swans intensīvā un nesaudzīgā, no jebkādiem rāmjiem brīvā mūzika tiek dēvēta par eksperimentālo roku, kaut tas nekad nav bijis mākslinieku pašmērķis, – vienkārši industrijai ir ērti par eksperimentālu dēvēt visu, kas nav ierasts. No vispārzināmajiem apzīmējumiem Swans karinātas klāt arī postroka, noizroka, postpanka, industriālās mūzikas un neofolka birkas. Vēl mūziķi tiek pieskaitīti tā dēvētajam Ņujorkas No Wave novirzienam: tajā sākotnēji iekļāvās arī grupa Sonic Youth, kuras dalībnieks Tērstons Mūrs pašā sākumā bija arī Swans basģitārists.
Britu laikraksts The Guardian savulaik Swans ir nodēvējis par skaļāko un smagāko grupu pasaulē. Runā, ka cilvēki tās koncertos esot pat vēmuši, fiziski nespējot tos paciest. Viss, protams, ir relatīvs, un šogad iznākušo albumu The Beggar burtiski par skaļu nenosauksi – Maikls Džirā, Swans vienīgais nemainīgais dalībnieks kopš pirmsākumiem 1982. gadā, jaunās dziesmas sacerējis, kad pandēmijas dēļ tika atcelta kolektīva iepriekšējā turneja un nevienam nebija skaidrības, vai tā vispār kādreiz beigsies. Izolēts no pārējās pasaules, mākslinieks ļaujas eksistenciālām pārdomām, akustiskajā, gandrīz maigajā, bet tomēr trauksmainajā skanējumā akcentējot vienīgo, kas mums simtprocentīgi zināms par nākotni, – tāpat kā šajā pasaulē esam ienākuši, mēs no tās noteikti arī aiziesim.
Kā pēdējiem spēkiem
Vispirms Maikls Džirā ir ierakstījis šīs dziesmas demoversijās, kas pērn izdotas ierobežotas tirāžas albumā Is There Really a Mind?. "Tās nāca salīdzinoši viegli, bet vienmēr kopā ar aizdomām, ka šīs varētu būt manas pēdējās. Sajūta bija līdzīga mirklim filmā Oza zemes burvis/The Wizard of Oz, kad kinolente mainās no melnbaltas uz krāsainu. Kad beidzot varēju atsākt ceļot, devos uz Berlīni ierakstīt šo materiālu ar draugiem," par albumu The Beggar saka Maikls Džirā. Viņam ir sešdesmit deviņi gadi – tikpat, cik bija Deividam Bovijam, kad viņš izdeva savu pēdējo albumu Blackstar un drīz pēc tam arī atstāja šo pasauli.
Tuvošanās aiziešanas brīdim nav jāuztver kā kaut kas traģisks, bet kā dabisks un neizbēgams iznākums. "When Michael is gone, some other will come..."/"Kad Maikls būs aizgājis, atnāks kāds cits..." – gandrīz čukstus, kā pēdējiem spēkiem, piepalīdzot sieviešu bekvokāliem, par neizbēgamo zemeslodes iedzīvotāju nomaiņu dzied Maikls Džirā dziesmā Michael Is Done. Albuma dziesmas lēni un viltīgi, brīžiem akustiski un gandrīz čukstus, brīžiem iebliežot pa bungādiņām, ietin klausītāju – ja viņš ļaujas – kā tīklos, no kuriem tikt ārā vairs nav izredžu. Tomēr tā gluži nav, ka šis ieraksts izklausās pēc nekrologa sev pašam, kāds bija Deivida Bovija Blackstar. "Tagad jūtos ļoti optimistiski. Mana mīļākā krāsa ir rozā. Es ceru, ka jums patiks albums," saka Maikls Džirā, un šajos vārdos ir grūti nenolasīt ironiju.
Pie laika, kas pazūd
Atgriežoties pie laika, kas pazūd, kad klausāmies Swans un nonākam mūziķu varā, ir jāsaka: albuma garākā kompozīcija The Beggar Love (Three) ilgst gandrīz četrdesmit četras minūtes. Visticamākais, tās radīšanas procesā pašiem vēl nebija ne jausmas, cik gara tā izvērtīsies. Vinila platē iespiest tik ilgu skaņdarbu fiziski nav iespējams, tāpēc tas dzirdams tikai kompaktdiskā un straumēšanas platformās.
Maikls Džirā Rīgā koncertējis jau divreiz – 2011. gadā VEF Kultūras pilī kopā ar grupu Swans, kas tolaik bija tikko atsākusi savu darbību (uzsverot, ka tā nav nostalģiska atkalapvienošanās, bet solis uz priekšu) un izdevusi pirmo jaunas mūzikas albumu My Father Will Guide Me Up a Rope to the Sky kopš 1997. gada, un arī kā solomākslinieks 2019. gadā Skaņu mežā. Rīgā vairākkārt ar savām soloprogrammām uzstājusies arī kādreizējā Swans dalībniece Žarbo.
Šogad grupa atkal uzstāsies Rīgā – Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē 27. oktobrī –, un tas būs šeit aprakstītā, šovasar iznākušā albuma The Beggar turnejas koncerts. Kā iesildītājs pirms Swans uz skatuves kāps ģitārists Normens Vestbergs – vēl viens kādreizējais grupas dalībnieks, kurš ir piedalījies arī jaunā albuma dziesmas Ebbing ierakstā.
Swans
Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē 27.X plkst. 20
Biļetes Ticketshop.lv EUR 50